Sēlpils luterāņu baznīca / Eseja

Vēstures ieraksti liecina, ka šajā gleznainajā ciemā, kas atrodas 135 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Rīgas, kopš 16. gadsimta vidus ir bijusi baznīca. Bet 1626. gadā, kad Sēlpils pilī notika miera sarunas starp karojošajiem zviedriem un poļiem, viss ciems tika nodedzināts tā bēdu dēļ, arī baznīca.

To diemžēl nomainīja zviedri 1705. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā pret krieviem. Pēc tam, kad teritorija atkopās no mēra, 1793. gadā tika atklāta vēl viena baznīca, bet 1816. gadā tā arī nodega pēc tam, kad aizdegās blakus esošais krogs un uguns izplatījās.

Pašreizējā uzceltā baznīca tika atsegta 1850. gadā, bet Otrā pasaules kara laikā to smagi sabojāja padomju artilērija. Pēc tam vietējo iedzīvotāju centienus kavēja komunistiskā vara un ēka sabruka.

Sabrukušās sienas kļūst arvien nāvējošākas acīm, jo ​​īpaši tāpēc, ka 2000. gadu sākumā apkārtējā teritorija tika labiekārtota. Dažus simtus metru attālumā esošais Daugavas līcis ir pārveidots par skaistu parku, kas papildina vietējo kapsētu un ir iecienīts galamērķis latviešiem, kā to zina ikviens pagānu mentalitātes cienītājs.

Tāpēc 2006. gadā draudzes locekļi, kas tika atjaunoti 1998. gadā, nolēma sākt restaurāciju. Tā vietā, lai atjaunotu visu struktūru, kas bija ļoti dārgs projekts, viņi no Eiropas fondiem nodrošināja 30 000 eiro jautram kompromisam.

Virs vecajām sienām tika uzstādīts viegls jumts ar perspex paneļiem, lai nodrošinātu dabisko gaismu. Tika novietotas durvis un logi, taču tika nolemts tos nekad aizvērt, tādējādi visu laiku piesaistot skatītājus un mīļotājus.

Kā norāda 30 cilvēku lielās draudzes prezidente Legita Išmi, šī politika nekad nav radījusi problēmas. Faktiski apmeklētāju atstātie ziedojumi noderēs nākamajam renovācijas posmam – vietām brūkošo sienu cementēšanai un baznīcas torņa apdzīvošanai.

Kad bija spēkā Covid ierobežojumi, dienas pārgājieni no visas Latvijas devās uz baznīcu, kas tika uzskatīta par ārtelpu. Šovasar bija trīs kāzas un vairākas kristības.

“Šodien cilvēki vēlas kaut ko īpašu, un visi, kas šeit ierodas, komentē unikālo atmosfēru,” saka Legita. “Gadsimtiem vecais akmens mirdz ar autentiskumu.”

Izņemot Astro zāles joslu, ir māla grīda, un dabisko vidi papildina daži akmens dārzi. Izkaisītas spalvas liecina, ka putni jūtas kā mājās.

Sēlpiliešus apkalpo priesteris no Aizkraukles, kurš katru mēneša trešo svētdienu dodas pāri upei. Septembra salidojumā piedalījās aptuveni desmit dievlūdzēju. Dzīvespriecīgo dziedāšanu pavadīja elektriskais sintezators.

Pēc dievkalpojuma tika uzklāts galds stenda formā tradicionālajai tējai un cepumiem. No vulgāra baznīcas pagraba diezgan atšķirīgā vide ir radīta jautram noskaņojumam.

Dievkalpojumi šeit notiek tikai tad, kad ir pietiekami silts, un ziemas mēnešos bhaktas dodas ceļojumā uz Aizkraukli. Ligita cer, ka oktobrī pirms laikapstākļu maiņas viņiem sanāks vēl viens salidojums.

Taču eglīte būs vietā, un svētceļnieki no visas pasaules būs laipni aicināti ienākt.

jāzina

Tiešā sabiedriskā transporta uz Sēlpili no Rīgas nav. Tas ir 90 minūšu brauciena attālumā.

Pastāstiet mums par kļūdu