Netālu no Vecrīgas atrodas 79 metrus (259 pēdas) augsta kolonna, kas piemin Sarkanās armijas uzvaru pār nacistisko Vāciju Latvijā.
Vienā pusē ir trīs statujas – cirsts karavīri un cietas ekstremitātes. No otras puses, tā bija sieviete, kas personificēja “Dzimteni”, ar paceltām rokām.
Gadu gaitā vietne bieži vien ir bijusi klāta ar ziediem, kur tā ir godināta. 1997. gadā latviešu nacionālisti mēģināja to uzspridzināt.
Ja jums šķita, ka 1985. gadā celtais Rīgas Uzvaras piemineklis ir apskates vērts, jums ir paveicies. Pašlaik policija to ir slēgusi sabiedrībai. Līdz 15. novembrim tas vairs nebūs.
Tas ir viens no vismaz 70 padomju laika pieminekļiem, memoriāliem vai gleznām, kas tuvāko mēnešu laikā Latvijā pazudīs no publiskajām telpām.
Jauns likums, ko izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā, ļauj vietējām varas iestādēm noņemt aptuveni 300 vietnes. Precīza kopsumma vēl nav noteikta.
Izjauktās lietas tiek uzticētas muzejiem vai potenciāli iznīcinātas.
Tas ir pēkšņs pārtraukums no pagātnes, bet tas ir bijis tik ilgs laiks. Kopš Padomju Savienības sabrukuma 1990.–1991. gadā, kas ieviesa Austrumeiropas valstu neatkarību, pretrunas par šiem orientieriem periodiski ir uzliesmojušas.
90. gados Latvija atbrīvojās no desmitiem Ļeņina piemiņas vietu.
Nemieri Igaunijas galvaspilsētu satricināja 2007.gadā, kad uz kara kapsētu tika pārvietota “Bronzas kareivja” statuja.
2016. gadā Polijas valdība lika slēgt simtiem vietu.
Un 2020. gadā Čehija pārrakstīja Prāgas statujas plāksni, godinot Krievijas maršalu Ivanu Koņevu, un vēlāk to pilnībā nodeva.
Šādas pārcelšanās satracināja Maskavu.
Trīs Baltijas valstīs, kuras Otrā pasaules kara laikā savukārt okupēja nacistiskā Vācija un PSRS, debates izvēršas par diviem konkurējošiem vēstures uzskatiem – un viens jautājums: atbrīvošana vai okupācija?
Daudziem latviešiem, igauņiem un lietuviešiem padomju kara sekas simbolizē nacistu sakāvi un tai sekojošās sāpīgās Padomju Savienības okupācijas gadu desmitus, ko raksturoja masveida deportācijas uz darba nometnēm un politiskās represijas.
Citiem, īpaši no krievvalodīgajām minoritātēm, kas veido no ceturtdaļas līdz trešdaļai katras valsts iedzīvotāju, viņi godina karavīrus, kuri cīnījās pret nacistu fašismu.
Līdzīgs noskaņojums līdzīgi kā Latvijā valda arī kaimiņvalstī Igaunijā.
Pēdējo mēnešu laikā desmitiem Igaunijas pašvaldību oficiāli izteikušas interesi par piemiņas vietu, kurās atrodas Sarkanās armijas karavīru līķu pārvietošana, pārvietošanu uz kara kapsētām, informē Igaunijas Kara muzeja direktors Hillars Leils.
“Padomju varas iestādes izmantoja mirušos, lai kapa piemineklim piešķirtu sakrālu ideoloģisko pieminekli,” viņš e-pastā sacīja Al Jazeera.
Pagājušajā mēnesī Otepē pilsētā veiktie izrakumi atklāja, ka, pēc Laiela teiktā, tajā faktiski nav apglabātas cilvēku mirstīgās atliekas.
Vienas šādas pašvaldības Pērnavas mērs sacīja, ka vietējie iedzīvotāji gadiem ilgi ir pieprasījuši parkā esošā pieminekļa noņemšanu.
“Mūsu cilvēki cieta okupācijas laikā, un mūsu cilvēki nevēlas, lai viņiem par šo laiku atgādinātu,” e-pastā sacīja Romiks Kosinkranioss.
Latvijas valdībai Maskavas karš Ukrainā bija sarkanā līnija, uzskata Memoriāla likumu pārraugošās parlamenta komisijas vadītājs Arvils Ašeradins.
Viņš teica, ka iebrukums padarīja lietas vairāk melnbaltas, piebilstot: “Tu esi [either] atbalstīt [Russian President Vladimir] Putina režīmu, vai arī jūs esat pret Putina režīmu.”
Lai gan cieņa pret Otrā pasaules kara upuriem ir universāla, “mēs nevēlamies, lai būtu propagandas pēdas, kas slavina Sarkano armiju”, telefonsarunā sacīja Ašeradens.
Viņš uzskata mūsdienu Krievijas armiju kā padomju spēku turpinājumu.
Taču tas nav Latvijas Krievijas Federācijas viedoklis, partija, kurai nav neviena deputāta nacionālajā parlamentā, bet ir viens deputāts no ES likumdevēja.
“Cīņā par Latvijas atbrīvošanu tika nogalināti vairāk nekā 150 000 padomju karavīru,” partija vērsusies pret jauno likumu.
“Gandrīz visas Latvijas krievvalodīgās ģimenes, kā arī daudzas latviešu ģimenes lolo tā kara upuru un viņu senču, kas karoja antihitleriskās koalīcijas pusē, piemiņu.”
Abas pozīcijas šķiet nesavienojamas.
Bet Dimitris Andrejeevs, pētnieks Mančestras Universitātē Apvienotajā Karalistē, brīdina, ka, lai gan aptaujas apstiprina šķelšanos, viedokļi, kas saistīti ar katru kopienu, ir “tālu no viendabīgiem”.
Turklāt maz ir tādu pieminekļu, kuriem piemīt Rīgas Uzvaras pieminekļa vai Tallinas Bronzas kareivja emocionālais spēks, sacīja Andrejevičs.
Salīdzināmas vietnes bieži izvairās no uzmanības. Viena statuja padomju karavīru godināšanai Igaunijas pilsētā Kardlā (saukta par “Akmens aizu”) kļuva par daļu no skolas beigšanas rituāla; Pētnieks stāstīja, ka vietējie bērni viņu mazgā ar alu.
Krievvalodīgo vidū viedokļi ir atkarīgi no dzimšanas vietas, sacīja Andrejejevs: “Jaunākās paaudzes biežāk reaģē uz vienlaicīgām hibrīdām atmiņām gan par “atbrīvošanos”, gan par “okupāciju”.
Krievu kolonistu bērni un mazbērni, kas 20. gadsimtā ieradās Baltijas reģionā, bieži vien darba nolūkos, mājās vai (līdz noteiktam vecumam) skolā runā krieviski, taču viņi bieži redz lietas savādāk nekā viņu vecvecāki.
Andrigs, 39 gadi, krievu latvietis, dzimis Rīgā.
Viņš saprot, ka Uzvaras piemineklis “pamatajiem latviešiem”, kas veido lielāko daļu viņa sociālā loka, “ir un vienmēr ir bijis okupācijas simbols”.
Bet viņš personīgi to nejūtas stipri.
Viņš būtu vēlējies redzēt pieminekli, kas pievienotu pieminekli kontekstā, nevis to noņemtu.
Padomju valsts celts, bet kā uzvaras piemineklis [World War II]ne jau tādēļ, lai Latvija kļūtu par daļu no padomju valsts.
Ukrainas kara dēļ sabiedriskajās telpās mazinās vieta neskaidrībām.
Trīs Baltijas valstis nesen savās valstīs aizliedza dažus Krievijas medijus. Tiek apspriesta arī krievu valodas izglītības nākotne. Krievvalodīgajiem nereti ir zemāki izglītības un profesionālie sasniegumi nekā viņu vienaudžiem, un tas ir saistīts ar nepietiekamu galvenās valsts valodas prasmi.
Šis ir polarizācijas laiks krievu minoritāšu kopienā.
Viņš sacīja, ka neviens no Andreja krievu-latviešu laikabiedriem neatbalstīja pašreizējo karu Ukrainā, taču daudzi viņa drauga vecāki atbalstīja Maskavu. Kamēr viņa vecāki to nedara, daudzās ģimenēs par to ir konflikti.
Līdzīga situācija ir arī Igaunijā, norāda 30 gadus vecais krievietis igaunis Stass.
Runājot pa telefonu no Tallinas, Stass paskaidroja, ka uzaudzis “nedaudz savrup, bet ne agresīvā Dienvidāfrikas aparteīda veidā”.
Viņa apkārtne pārsvarā bija krievi, tāpat kā viņa kolēģi un skolotāji. Laika gaitā viņš juta, ka sabiedrības plaisa kļuva mazāk skaidra. Tad Krievija iebruka Ukrainā.
Tagad viņš saskata polarizāciju ne tikai krievu minoritātē, bet arī Igaunijā kopumā.
Kad sākās karš, viņš internetā redzēja “smieklīgu” pretkrievisku noskaņojumu, ko izplatīja igauņu nacionālisti, un tas pats notika arī krievvalodīgos forumos.
Gan Stas, gan Andrejs jūt, ka daži politiķi spēlējas uz šiem jautājumiem.
“Es redzu, ka politiķi dažreiz aktīvi cenšas novērst jebkāda veida konstruktīvu dialogu,” sacīja Stass.
Kamēr Ukrainas kara ilgtermiņa ietekme uz sabiedrības izlīgumu joprojām nav skaidra, Rīgas Uzvaras pieminekļa liktenis joprojām ir neizbēgams.
“No pašvaldības puses kavēšanās nebūs un visi nepieciešamie pasākumi tiks īstenoti pēc iespējas ātrāk,” norādīja Rīgas domē.
Šis reportieris jautāja, kad tu dosies un kur beigsies. Atbilde: Nav komentāru.
