Krāsaini pagānu tautas tērpos tērpti gaviļnieki pulcējas laukumā Latvijas galvaspilsētas Rīgas centrā, kādam varētu šķist, ka tie ir kārtējie ziemas saulgriežu svētki. Tā ir, taču ar būtisku atšķirību: viņi nav šeit, lai izrotātu koku, bet lai to sadedzinātu ceremonijā, ko daži vēsturnieki uzskata par senu Ziemassvētku eglīšu tradīcijas priekšteci.
Izvilkuši koka stumbru ar virvi pa Baltijas galvaspilsētas ielām, mežonīgā izskata grupa iededzina uguni.
Viduslaikos cilvēki pirms saulgriežiem ievietoja kokus savās mājās, pirms vilka tos uz ugunīgiem galiem.
“Koka stumbrs simbolizē visu, kas šogad nogāja greizi,” stāsta gaviļniece, Rīgas kultūras centra “Ritmus” vadītāja Līga Lukašūna.
“Šajos ierakstos mēs apkopojam visas savas sliktās domas, kļūdas vai veselības problēmas, kas pēc tam izgaismo, ļaujot nākamajam gadam sākt jaunu.”
Pirmie viduslaiku koki
Netālu no vietas, kur beidzās ceremonija, uz zemes esošā plāksne apgalvo, ka tā ir vieta, kur 1510. gadā tika izstādīta pasaulē pirmā izrotātā Ziemassvētku egle.
Pagānu koku dedzināšanas tradīciju Baltijā sākotnēji pārņēma vācu tirgotāji, kas attīstīja Ziemassvētku eglīti tās mūsdienīgajā veidolā un palīdzēja to izplatīt caur Hanzas savienības ostām gar Baltijas jūru.
Pēc vēstures liecībām oriģinālo koku 1510. gadā rotājusi Rīgas Tirgotāju ģilde ar mākslīgiem ziediem.
Pēc tam tirgotāji dejoja ap to, pirms to aizdedzināja.
Pirmais vēsturiskais ieraksts par Ziemassvētku eglīti tās pašreizējā formā ir no 1476. gada, kad tā tika uzstādīta namā, kas pieder pilsētas ārzemju tirgotāju organizācijai Švarchauptera organizācijai.
Vēsturniece un valodniece Guna Petkivica aprakstīja notikumu “Lielajā Ziemassvētku grāmatā”.
Viņa sacīja, ka viņi “izrotājuši mūžzaļo koku savā mājā Švarchaeupterā ar rotājumiem un saldumiem un iznesuši to uz ielas, kad Ziemassvētki bija beigušies, lai sadedzinātu”.
Saskaņā ar senajām paražām šodien ikvienam Latvijā ir tiesības uz Ziemassvētkiem cirst savu egli valsts mežos, kas aizņem gandrīz trešo daļu valsts teritorijas.
Ziemas saulgriežu svinības simbolizē “dabas un apkārtējās pasaules mūžīgo atdzimšanu, ļaujot cilvēkiem atjaunoties”, sacīja Grodiju folkloras trupas dibinātāja Aīda Rankāna.
