Kad 1991. gadā VDK bēga no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas, asaru nebija; Padomju drošības aģentūra tika dziļi ienīsta visās Baltijas valstīs par savu lomu to apspiešanā. Bet Latvijā VDK atstāja aiz sevis apmēram 4500 cilvēku dosjē, kas astoņdesmitajos gados strādāja par aģentiem un kontaktpersonām. Kopš tā laika valsts politiķi ir debatējuši par vārdu saraksta publicēšanu vai nē. Viens sarežģīts faktors ir tas, ka katalogā nekas nav minēts par to, ko VDK kontaktpersonas patiesībā darīja un kāpēc. Pastāv bažas, ka padomju vara ir atstājusi lietu, lai jaunajā valstī iesētu nenoteiktības sēklas. Lielākā problēma varētu būt, kas notiktu, ja tiktu publicēti visi vārdi. Latvieši bija šokēti 2016. gadā, kad kāds slavens dzejnieks atzinās, ka ir VDK informators. “Man ir sajūta, ka esmu slepkava un sevī nēsāju līķi. Es nogalināju savu dzīvību, sevi un savu integritāti.”
Kāpēc mēs to rakstījām?
Tautai pārejot no okupētas valsts uz demokrātiju, vai labāk ir atklāt vai iznīcināt informatoru identitātes, lai tauta varētu virzīties uz priekšu? Latvija vēl tikai lemj, kuru ceļu iet.
Vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pēc Padomju Savienības sabrukuma trīs agrāk okupētās Baltijas valstis joprojām cieš no šausminošo “padomju laiku” mantojuma.
Latvijas gadījumā šī mantojuma izskatīšana ir īpaši pretrunīga tā materiālā rakstura dēļ: 4500 cilvēku katalogs, kas astoņdesmitajos gados darbojās kā VDK aģenti un kontaktpersonas. Kopš tā pamešanas 1991. gadā, kad Latvijas neatkarības atgūšanas laikā tika evakuēta padomju vara, politiķiem ir aktuāls jautājums, vai saraksts ir jāpublisko.
Viens no iemesliem ir tas, ka katalogs ir nepilnīgs: tajā nekas nav minēts par to, ko kontaktpersonas patiesībā darīja un kāpēc. Tagad, pēc valdības VDK zinātniskās komisijas ziņojuma, šī Pandoras lādes lieta atkal ir izvirzījusies priekšplānā.
Kāpēc mēs to rakstījām?
Tautai pārejot no okupētas valsts uz demokrātiju, vai labāk ir atklāt vai iznīcināt informatoru identitātes, lai tauta varētu virzīties uz priekšu? Latvija vēl tikai lemj, kuru ceļu iet.
“Totalitārisma seku pārvarēšana ir sarežģīta valstīm, kuras aukstā kara laikā atradās Padomju Savienības kontrolē,” saka latviešu izcelsmes amerikāņu žurnālists Pauļus Raudesips, kurš Rīgā strādā kopš 1990.gada. Latvijas gadījumā jautājumu vēl vairāk sarežģī VDK rīcībā esošo materiālu nepilnīgums.
Lai gan pār trim Baltijas valstīm joprojām vijas Padomju Savienības un VDK ēna, tas, ka VDK nav spējusi izvest no Latvijas visus savus arhīvus, nozīmē, ka padomju okupācijas valsts attīrīšanas process šeit ir nedaudz aizkavējies. .
VDK ietekmi uz Latviju ir grūti pārvērtēt, uzskata valsts organizācijas Latvijas Institūta direktore Eva Rozenberga, kas strādā, lai popularizētu Latviju ārvalstīs. “Darbā, sabiedriskajās aktivitātēs vai satiekoties ar radiniekiem no ārzemēm, jūs vienmēr ieskauj kādas “acis” vai “ausis”, kas varēja pakļaut briesmām. Vienmēr pastāvēja risks, ka kāds no jūsu “dārgajiem kolēģiem” vai pat tavi 'draugi' varētu ziņot par to, ko es teicu, pat tādus jokus, kādus stāstīju.
Tas ir atstājis slēptu “traumas”, kā to raksturo Rozenbergas kundze, kārtu, traumu, par kuru daudzi Latvijas iedzīvotāji šodien nelabprāt runā vai pat atzīst.
Tagad risks pārdzīvot šo traumu, publicējot sarakstā iekļautos vārdus, draud nodarīt postu Latvijas sabiedrībai, kā arī Latvijas demokrātijas nākotnei — tas, no kā daži baidījās, pirmkārt, bija padomju nolūks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Vaira Vīķe-Frīberga, kura prezidentes amatā bija no 1999. līdz 2007.gadam, trīs reizes – 2004.gadā un divas reizes – 2006.gadā, uzlika veto Saeimas lēmumam atvērt arhīvu. Viņa joprojām atbalsta šo lēmumu.
“Jārēķinās ar iespēju, ka VDK arhīvu apzināti atstāja nepilnīgu, lai radītu problēmu Latvijā,” saka daktere Vikija Freiberga. Vēl svarīgāk ir tas, ka “mēs zinām, ka daudzas svarīgas lietas tika iznīcinātas un citas tika pārvestas uz Maskavu”, kad krievi tika evakuēti.
Kārlis Kangiris, bijušais profesors un VDK komitejas vadītājs, ņirgājas par domu apzināti atstāt nepilnīgus ierakstus. Viņš stāsta, ka viņu aizbraukšanas veids ir nejaušas sekas tam, cik ātri VDK bija jāevakuē no Latvijas – incidents, ko valdībai bija pienākums izmantot, lai atmaskotu bijušos VDK aģentus, kuri, viņaprāt, bija nepareizi. Protams, es tagad dzīvoju un strādāju Latvijā.
Vīķe-Freiberga nepiekrīt. “Man šķiet, ka nepietiek tikai ar to cilvēku vārdu publicēšanu, kuriem ir klienta karte,” saka bijušais prezidents, kurš joprojām ir valsts slavenākais sabiedriskais darbinieks. “Es ceru saņemt vairāk informācijas no komitejas par to, kā VDK darbojas Latvijā.”
Joprojām nav skaidrs, vai šī informācija vai pats saraksts kļūs pieejams — kā to ieteikusi komiteja, kuras ziņojumu Parlaments pieņēma “konceptuāli”. Situāciju vēl vairāk sarežģī dažu cilvēku uzdotie jautājumi par Kaņģera komitejas darba kvalitāti.
“Šis jautājums – neatkarīgi no tā, vai ieraksti tiek atvērti vai nē – joprojām ir “smags” temats mūsu sabiedrībai, kā arī mūsu likumdevējiem,” saka Anija Emersone, bijusī žurnāliste, kas strādāja par muzeja asistenti bijušajā VDK galvenajā mītnē Rīgā. . “Tomēr izaicinājums stimulēt politisko gribu un pie varas esošo partiju atbalstu, lai īstenotu šos ieteikumus, mums joprojām ir priekšā,” viņa piebilst.
Dzejnieka grēksūdze
Daudzus šeit galvenokārt satrauc tas, kas notiek pēc saraksta beidzot publicēšanas.
Latvieši priekšstatu par to, ko režīms viņiem varētu sagādāt, radīja 2016. gada decembrī, kad slavens dzejnieks atzinās, ka strādājis pie Stūra mājas spīdzinātājiem. “Es biju VDK aģents,” sacīja Jānis Rokpelnis, atklājot, ka viņa uzdevums ir ziņot par pilsoniskās sabiedrības grupu noskaņojumu. “Man ir sajūta, ka esmu slepkava un sevī nēsāju līķi. Es nogalināju savu dzīvību, sevi un savu integritāti.”
Rokebelnesa kunga atzīšanās pārsteidza viņa tautiešus. Daži viņu slavēja par atklātību. Citi viņu raksturoja kā nodevēju. Kas notiktu, ja 4500 no liktenīgajā sarakstā iekļautajiem kontaktiem būtu jāpaskaidro, ko viņi darīja — vai nedarīja — joprojām nīstam VDK?
Šis jautājums bija ļoti noslogots Valdim Zatleram, kurš bija prezidenta amats no 2007. līdz 2011. gadam. Tas kļuva vēl smagāks pēc tam, kad Dr. Zatlers izmantoja iespēju pats izpētīt VDK arhīvus. “Bija liels pārsteigums redzēt dažus savus draugus,” viņš saka. “Un daži no viņiem izdarīja ļoti sliktas lietas.”
Tomēr, lai gan viņš turpina dalīties ar daudzām Vīķes-Freibergas atrunām par tīrīšanu, Zatlerzs saka, ka ir mainījis savas domas par to, vai sarakstam vajadzētu ieraudzīt dienas gaismu vai nē. Viņš uzskata, ka tagad ir labāk atvērt grāmatas un ļaut čipsiem nokrist, kur tie var. Viņš piebilda: “Nav jēgas glabāt noslēpumus.” “Daudz labāk ir atklāt visus dokumentus un izbeigt spekulācijas.”
Pat ja dosjē tiks publicēts un uzvārdi atklāti, atklāts paliek jautājums, vai Latvija pilnībā stāsies pretī savai pagātnei un beidzot noliks malā padomju laiku, tajā skaitā VDK veiktās iznīcības. Bet varbūt tas nav nekas neparasts, saka pazīstamais latviešu žurnālists Otto Ozols.
“Galu galā frančiem bija vajadzīgi 40 gadi, lai pilnībā noņemtu vācu okupācijas traipu, kā arī sauktu pie atbildības tos, kuri Otrā pasaules kara laikā sadarbojās ar nacistiem. Šķiet, ka Latvijai būs nepieciešams tikpat daudz laika, lai attīrītos. KGB. “Tā Francija okupēja tikai piecus gadus. “Mēs atradāmies VDK un tās leitnantu ēnā apmēram 50 cilvēkus.”
