Latvijā ir stipri sarūkoša iedzīvotāju problēma, kas ir viena no sliktākajām Eiropā. Kopš 2000. gada valsts iedzīvotāju skaits ir samazinājies par vairāk nekā 20% un šobrīd ir 1,9 miljoni: straujas iedzīvotāju novecošanas, dzimstības samazināšanās un starptautiskās migrācijas kopējais rezultāts.
Tātad valdība cenšas iekarot tos, kuri atstājuši valsti. Neatkarīgi no tā, vai tas ir imigrācijas padomnieku tonis, solījums strādāt attālināti no savas valsts vai vienkārši ģimenes un nostalģijas vilinājums, imigranti no Latvijas atgriežas.
Kāpēc mēs to rakstījām?
Tāpat kā lielākā daļa Austrumeiropas, arī Latvijā daudzi jaunākie pilsoņi ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Dažādi iemesli, tostarp jūtas, atved dažus mājās.
Latvijas speciālā dienesta vēstniece diasporas lietās Elita Gāvela stāsta, ka cilvēki atgriežas dažādu iemeslu dēļ. “Daži atgriežas, jo vēlas, lai bērni mācās latviešu skolās, citi atgriežas, lai iegādātos dzīvokli vai uzlabotu savus dzīves apstākļus.”
Sabiedrības noskaņojums ir galvenais, ja ne izšķirošais faktors pēdējā laikā no Latvijas atgriezušos cilvēku vilnī. Meja Hartmane kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā 2007. gadā, bet atgriezās 2018. gadā. “Tas nebija īsti par atgriešanos pati par sevi,” viņa saka. “Šeit pavadīju visas skolas vasaras brīvdienas. Visa mana ģimene dzīvoja Latvijā, un man šķita, ka šī ir mana vieta.”
Rižken, Latvija
Jeļena Zelša domāja, ka viņai viss ir kārtībā, kad viņa 2018. gadā pārcēlās no Paltinavas, neliela ciemata, kas atrodas netālu no Latvijas un Krievijas robežas, uz Hamburgu, Vācijā. Taču kaut kas viņu satrauca.
“Atnākšana mājās bija zvans no iekšienes un čuksts man ausī,” stāsta tetovētāja, aprakstot vēlāk gūto epifāniju. “Es piedzimu Latvijā nez kāpēc. Viņa nolēma paklausīties un atgriezties savās mājās Latgalē, Latvijas vistālāk austrumu provincē.
Latvija cer, ka Zilšas kundzes piemēram sekos arī citi migranti. Mazā valsts pie Baltijas jūras cieš no ļoti sarūkošas iedzīvotāju skaita problēmas, kas ir viena no sliktākajām Eiropā. Kopš 2000. gada valsts iedzīvotāju skaits ir samazinājies par vairāk nekā 20% un šobrīd ir 1,9 miljoni: straujas iedzīvotāju novecošanas, dzimstības samazināšanās un starptautiskās migrācijas kopējais rezultāts.
Kāpēc mēs to rakstījām?
Tāpat kā lielākā daļa Austrumeiropas, arī Latvijā daudzi jaunākie pilsoņi ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Dažādi iemesli, tostarp jūtas, atved dažus mājās.
Tāpēc valdība pastiprina centienus tos atgriezt. Neatkarīgi no tā, vai imigrācijas padomnieku retorikas, solījumu par attālinātu darbu no savas valsts vai vienkārši ģimenes un nostalģijas vilinājuma dēļ imigranti no Latvijas atgriežas mājās.
“Mums ir vajadzīgi savi cilvēki,” saka Latvijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos Elita Gāvela. “Mēs vēlamies, lai viņi atgrieztos.”
Mājas kārdinājums
Pēc valdības datiem, pēdējo trīs gadu laikā Latvijā atgriezušies gandrīz 3000 cilvēku, galvenokārt no Skandināvijas, Vācijas, Lielbritānijas un Īrijas, bet vēl 650 ģimenes norādījušas, ka plāno darīt to pašu.
Pēc Gāveles kundzes teiktā, atgriezušās personas atgriežas dažādu iemeslu dēļ. “Daži atgriežas, jo vēlas, lai bērni mācās latviešu skolās, citi atgriežas, lai iegādātos dzīvokli vai uzlabotu savus dzīves apstākļus.”
“Citi atgriežas, lai sāktu jaunu biznesu, pamatojoties uz viņu izstrādāto ideju, ko viņi vēlas izmēģināt mājās,” viņa saka. “Un, protams, ir tie, kuriem pietrūkst savas ģimenes.”
Emocijas ir galvenais, ja ne vienīgais, faktors, kas neseno latviešu bēgļu vilni atgriežas mājās. Tas attiecas uz Maya Hartmann. Uz Apvienoto Karalisti, kas ir populārākais imigrantu no Latvijas galamērķis, viņa kopā ar vecākiem pārcēlās 2007. gadā, sākoties lielajai lejupslīdei, bet atgriezās 2018. gadā.
“Tas nebija īsti par atskatīšanos per se,” saka Hartmanes kundze, kura tagad vada viesu namu Rāznas nacionālajā parkā netālu no Reiskanas. “Šeit pavadīju visas skolas vasaras brīvdienas. Visa mana ģimene dzīvoja Latvijā, un man šķita, ka šī ir mana vieta.”
Viņa saka, ka jaunais viesmīlības darbinieks “vienmēr” bija plānojis atgriezties. Turklāt viņa piebilst: “Es nekad nesadzīvoju ar britu kultūru, lai gan es tur ieguvu ļoti labus draugus.”
Viņa saka, ka Līdsa, kur viņas ģimene apmetās Anglijā, bija pārāk “liela”. Un arī Latvijas galvaspilsēta Rīga šajā ziņā ir. “Es gribēju atgriezties laukos un paelpot svaigu gaisu. Šeit es esmu.” “Šeit ir mana dvēsele,” viņa piebilst, norādot uz Latgales noslēgtību un parku, kurā viņa strādā un dzīvo.
Hartmane Astrīda Lisinska, Etgales plānošanas rajona migrācijas konsultante, izsaka lielu atzinību par to, ka palīdzēja viņai pieņemt lēmumu atgriezties. Lisinskas kundze, tā pati imigrante, kura 2012. gadā pusaudža gados pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā, tagad strādā, lai sazinātos ar potenciālajiem atgriešanās cilvēkiem un izstrādātu plānu atgriezties Latvijā.
“Viens no mana darba galvenajiem izaicinājumiem ir pastāstīt viņiem, kā Latvija izskatās šodien,” stāsta Ļisinskas kundze, kura dzīvo Latgales lielākajā pilsētā Daugavpilī. Viņa saka, ka daudzi potenciālie atgriešanās cilvēki neapzinās, cik ļoti Latvija ir mainījusies un cik ļoti ir uzlabojusies ekonomika.
“Es uzskatu, ka lielākā daļa imigrantu vēlas doties mājās,” viņa saka. “Viņiem ir nepieciešams tikai neliels pamudinājums un apziņa, ka kāds viņiem palīdz un pēc atgriešanās turpina justies kā mājās.”
“Mūsu reģionālie koordinatori aktīvi un nerimstoši strādā, lai palīdzētu mūsu iedzīvotājiem atgriezties Latvijā,” sacīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Bliss, kurš pārrauga paātrināto migrācijas kampaņu. Manuprāt, sava loma ir bijusi arī pandēmijai. Tagad, kad cilvēki zina, ka var strādāt attālināti, daži to uzskata par produktīvu veidu, kā atgriezties.
“sarežģīts lēmums”
Tetovētāja Zilsha, kura Paltinavā atgriezās šā gada aprīlī, sadarbojas ar Lisinskas kundzi, lai iedrošinātu citus potenciālos imigrantus. “Es priecājos, ka tiku prom,” viņa saka. “Būtība prom deva man jaunu izpratni par savu kopienu un savu ciematu.”
Esmu redzējis tās piedāvātās iespējas, kādas nekad agrāk nebiju redzējis. Tāpat lielu atbalstu saņēmu pašam savam roku akupunktūras tetovēšanas biznesam, kas mūsu valstī ir ļoti reti sastopams.
Latvija ir mainījusies, un uz labo pusi, viņa saka, “bet lielākās pārmaiņas man bija iekšējas”, tas, kā viņa uztver un novērtē lietas, kuras iepriekš noteikti nebija novērtējusi, piemēram, sava ciemata brīnišķīgo “mieru”.
Par visiem imigrantu veiksmes stāstiem ir tādi, kas uzskata, ka Latvijas valdība varētu darīt vairāk, lai veicinātu viņu atgriešanos.
Stāsta Lina Ozuļina, socioloģe, kura kopā ar savu amerikāņu vīru un mazo dēlu pagājušajā gadā atgriezās Latvijā pēc 10 Londonas dzīves. “Manuprāt, tas būtu reāls veids, kā Latvija motivētu savus pilsoņus atgriezties.”
“Bet pat tas pats par sevi nebūtu dzinējspēks kādam atgriezties,” viņa piebilst.
Daktere Ozuliņa, kura tagad dzīvo Rīgā, kur pasniedz Latvijas Kultūras akadēmijā, stāsta, ka reaklimatizācijas process Latvijā nav bijis bez nelīdzenumiem. Bija satricinājumi, īpaši atšķirība starp angļu un latviešu morāli. Viņa nenoliedz, ka izlaiž pirmo. “Cilvēki sabiedrībā ir mazāk laipni un dāsni,” viņa saka. “Tas var sāpināt. Londonas paradigma ir tāda, ka, uzkāpjot kādam uz kājas, jūs automātiski sakāt “atvainojiet”. Baidos, šeit nē.”
“Padomju Savienības laiku nežēlība un brutalitāte mirst,” viņa piebilst, atsaucoties uz pusgadsimtu ilgušo Krievijas okupāciju Baltijas valstī, kas beidzās pirms 30 gadiem. “Jūs joprojām varat sajust tā laika šoku.”
Tomēr viņa un viņas vīrs ir priecīgi par lēmumu atgriezties Latvijā. “Doties mājās ir sarežģīts lēmums, kam ir gan emocionāla, gan racionāla dimensija,” saka Dr. Ozuļina. “Svarīgi ir tas, kā jūs jūtaties, atgriežoties vietā, kur ir jūsu bērnības draugi un radinieki. Šīs bija lietas, kurām bija vislielākā nozīme manā lēmumā atgriezties mājās.”
“Galu galā tas man bija pareizs lēmums.”
