DVIDS – Ziņas – Mičiganas un Latvijas muzikālais piedāvājums simbolizē valsts partnerības programmas spēku

RĪGA, LATVIJA – Kad ASV armijas štāba sgt. Pirmo reizi Melānija Millere Latvijā ieradās 1996. gadā kopā ar Mičiganas Nacionālās gvardes 126. armijas orķestri kā divdesmit gadus veca perkusioniste, kas meklē piedzīvojumus.

Latvija, viena no trim Baltijas valstīm uz Krievijas rietumu robežas, pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991.gadā atguva savu neatkarību, izbeidzot 50 gadus ilgo rūgto okupāciju. 1993. gadā Mičiganas Nacionālā gvarde Valsts partnerības programmas (SPP) ietvaros uzsāka sadarbību aizsardzības jomā ar Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Līdz 1996. gadam sadarbība virzījās uz vienu no pirmajiem galvenajiem darbības virzieniem – Latvijas Zemessardzes attīstību.

Mičiganas un Latvijas attiecībām turpinot augt, armijas 126. divīzija un Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Centrālā militārā divīzija tikās uz kopīgu priekšnesumu sēriju. Abas grupas burtiski saplūdīs kā viena, plecu pie pleca strādājot, uzstājoties un ceļojot amerikāņu un latviešu mūziķiem. Koncerti simbolizēs šo jauno un aizraujošo sadarbību.

Millere nezināja, ko sagaidīt, bet viņa aizraujas ar kultūru, kas viņu gaidīja.

Ir dzirdēts, ka Latvijas pilsoņiem, nesen atguvuši neatkarību, var nebūt papildu līdzekļu greznībai vai ērtībām. Taču, nokļūstot tur, pamanījām, ka visi ir ļoti labi ģērbušies, un mēs nekad ielās neredzējām ne gružu, ne gružu gabalu.» «Tas liecina, ka Latvijas iedzīvotāji bija dziļi lepni par savu valsti, tās neseno atbrīvošanu, viņu brīvības atjaunošana: bija klusa laime, kas izskanēja, kas viņi ir.

Viens no viņas jaunajiem latviešu klasesbiedriem, Latvijas Centrālā militārā orķestra pianists, uzaicināja Mičiganas Nacionālās gvardes orķestra dalībniekus uz māju, kurā kopā ar sievu dzīvoja Rīgā. Viņš arī uzaicināja amerikāņu grupas dalībniekus uz pludmali, vēloties ļaut saviem jaunajiem dalībniekiem justies kā mājās, profesionāli šūpojot.

“Neskatoties uz valodas barjeru, mēs visi varējām sazināties ar mūsu Latvijas partneriem, izbaudot radošo procesu un kopīgi muzicējot,” sacīja Millers. “Līdz šim ceļojumam mēs nekad nezinājām, ka šādas attiecības varētu pastāvēt – mēs sanācām kopā tā, kā neviens nebija gaidījis.”

Millere uzskatīja, ka viņas pieredze Latvijā ir viņas dzīves ceļojums. Tik tālu.

2023. gada maijā viņa ar Armijas 126. orķestri atgriezās Latvijā uz vēl vienu koncertu sēriju – šoreiz kopā ar Zemessardzes orķestri -, lai atzīmētu Valsts partnerības programmas 30. gadadienu. Kopš 1993. gada Mičiganas un Latvijas sadarbība ir radījusi pārsteidzošu abpusēji izdevīgu sasniegumu sarakstu, kā to 2. maijā teica Latvijas aizsardzības ministre Ināra Mernissi, uzstājoties tūres pirmajā koncertā Rīgā.

“Gadiem mūsu karavīri plecu pie pleca trenējas kopīgās mācībās, pārvarot konfliktus un izaicinājumus, attīstot un uzlabojot aizsardzības spējas un piedaloties starptautiskajās operācijās,” sacīja Mērnss. “Mūsdienu sarežģītajā drošības vidē mūsu sadarbības virzieni ir vairāk. Mēs kopā strādājam pie Black Hawk helikopteru ieviešanas procesa, jaunā militārā poligona Celiga izveides un attīstības, un tie ir tikai daži piemēri.

Ceremoniju apmeklēja arī ASV vēstnieks Latvijā Kristofers Robinsons, kurš dalījās optimismā par partnerības nākotni.

Partnerība ir vairāk nekā drošības līgums. “Tā ir nesaraujama savstarpējas uzticības saite starp Latvijas un Mičiganas iedzīvotājiem,” sacīja Robinsons. “Esmu pārliecināts, ka šī partnerība un plašāka alianse starp ASV un Latviju turpināsies un zels nākamos 30 gadus un turpmāk, jo tā nodrošina brīvību, labklājību un drošību mūsu cilvēkiem.”

Divdesmit septiņu gadu laikā kopš pirmās kopīgās izrādes grupas atkal apvienojušās Latvijā 1998., 2001. un – pirmo reizi Mičiganā – 2018. gadā. Taču viņu 30 gadu jubilejas koncertsērija, kurā bija arī uzstāšanās Latvijas pilsētās Alūksne un Rzekne, bija savādāka. Līdz ar Krievijas notiekošo karu Ukrainā ir atjaunota steidzamības sajūta ne tikai, lai atturētu no draudiem, bet arī lai spētu pārvarēt draudus un aizstāvēt katru NATO teritorijas centimetru.

Milleram šoreiz bija arī lietas, kas bija negaidīti pazīstamas.

Drīz pēc ierašanās Rīgā uz vietas viņa atjaunoja saikni ar latviešu pianistu, kurš pirms divdesmit septiņiem gadiem bija dalījies ar viņu un viņas kolēģiem savā kultūrā un dzimtenē. Viņš uzstājās citās grupās, un Millers nebija viņu redzējis kopš šī pirmā ceļojuma 1996. gadā.

Es atkal uzzināju viņa vārdu: Sgt. Austrijas Visums.

“Es paskatījos uz šo puisi, kurš spēlē klavieres, un teicu sev: “Es viņu nepazīstu”, un tad es vēlreiz par to domāju,” viņa teica. “Es domāju, ka ir pagājuši divdesmit septiņi gadi – varbūt man vajadzētu to pārdomāt.”

Viņa paskatījās tuvāk un saprata, ka tas ir viņš. Par laimi Millerei vēl bija fotoalbums no 1996. gada ceļojuma, ko viņa paņēma līdzi koncertturnejā.

Visumiem bija kopīga Millera neticība, kad tie atkal savienojās. “[I had offered] Daži no Mičiganas orķestra sitaminstrumentālistiem pavada laiku kopā ar mani un manu ģimeni, teica Universitātes, lai viņi varētu labāk izprast, kā mēs Latvijā darām. “Es nekad nedomāju, ka kāds no jūsu grupas mani atcerēsies pēc šiem gadiem.”

Bija arī vairāki citi dalībnieki no 126. armijas orķestra un Latvijas Zemessardzes orķestra, kuri arī bija daļa no oriģinālās koncertu sērijas 1996. gadā. Turnejas laikā viņi atcerējās senas fotogrāfijas un kopīgos laikus. Viņi arī radīja jaunas atmiņas kopā.

“Atkal radīt mūziku kopā bija pārsteidzoši,” sacīja Millers.

Millere nezina, vai viņai kādreiz būs iespēja atgriezties Latvijā uz vairāk izrādēm, taču viņa zina, ka tas, ko viņa varēja pieredzēt, izmantojot Valsts partnerības programmu, ir dāvana, ar kuru viņa tagad dalīsies ar jaunākajiem programmas dalībniekiem. Armijas 126. divīzija. .

“Labākais ir redzēt, kā cilvēki iemīlas valstī un Latvijas tautā tā, kā es to darīju, kad man bija divdesmitie gadi,” viņa sacīja. “Tas man sagādā prieku, ko es nevaru aprakstīt.”

Tas bija prieka, emociju un atzinības uzkrājums, kas lika Milleram veikt ticības lēcienu un piekrist izpildīt tradicionālo latviešu dziesmu “Skaista Mana Tevu Zēme” visu trīs šovu laikā. ekskursija. Millere nerunā latviski, taču viņa iemācījās vārdu skanējumu un prasīja laiku, lai tos iekļautu, dienu pirms turnejas atkārtojot atkal un atkal, daudz ko apmācot no saviem kolēģiem latviešiem.

“Līdz trešajam koncertam man nebija pilnīgas izpratnes par katru vārdu, ko dziedāju,” viņa sacīja. “Tikai tad es patiesi novērtēšu nozīmi un to, kāds pagodinājums ir tos dziedāt.”

Pēc izrādēm Millers stāsta, ka daudzi viņai tuvojās un dalījās ar dziļu pieķeršanos un cieņu pret latviešu kultūru, ko viņš viņos rosināja.

“Tā bija izeja no manas komforta zonas,” viņa teica. “Taču, ņemot vērā tās ietekmi, es uzskatu, ka tas bija mazākais, ko es varētu darīt šīs partnerības labā.”