“Eiropa: nepiekāpieties padomju imperiālismam” ir rakstīts uz karoga 1990. gada dokumentālajā filmā “Baltijas ceļš”, kas norisinās tajos izšķirošajos gados, kad Baltijas valstis Viņi cīnījās par savu suverenitāti Padomju savienība.
Dokumentālā filma izceļ to, kā Maskava nepieņēma savas tautas centienus pēc neatkarības Latvija, Lietuva Un IgaunijaViņi savas vēlmes raksturoja kā “nacionālo histēriju”. Krievijas vadība šaubījās par tās “spēju izdzīvot” – un šī nebūtu pēdējā reize, kad tas notiks.
“Daudzi cilvēki, kas tolaik izgāja ielās, teica, ka izjūt spēcīgu brīvības sajūtu,” atceras latviešu režisore Leila Bākalniņa, kura toreiz bija Rīgas Kinoakadēmijas absolvente.
Savu diplomdarba filmu “Katedrāle”, kas tiks demonstrēta šī gada Doc Leipcigas dokumentālo filmu festivālā, viņa uzņēma Latvijas un Padomju Savienības konfrontācijas izšķirošajās dienās, 1991. gada janvārī.
Viņa un viņas komanda pavadīja cilvēkus, kuri patvērās Rīgas katedrālē. Līdzās medicīnas darbiniekiem galvaspilsētā ieradās cilvēki no visas valsts, lai piedalītos neatkarības demonstrācijās un tur atrada patvērumu.
Filmēšanas laikā notika kāzas, kuras Leila Bakalniņa spontāni nofotografēja. Īsfilma beidzas ar tā laika skumjo realitāti. Fotogrāfs, kurš fotografēja kāzas, nākamajā dienā tika nošauts Rīgas ielās.
“Mēs nolēmām, ka filmā nedrīkst būt stāstījuma,” stāsta Leila Bakalniņa. “Attēliem jārunā pašiem par sevi.”
“Sociālisma laikos dokumentālās filmas vienmēr pavadīja balss balsis. Režīms gribēja, lai visi saprastu vienu un to pašu, lai domā vienādi,” skaidro Bakalniņa. “Kopš tā laika esmu veidojis savas filmas bez balss aizrādījumiem.”
1991. gada 6. septembrī Padomju Savienība beidzot atzina trīs Baltijas valstu neatkarību. Tam sekoja Krievijas spēku izvešana no reģiona.
DOK Leipciga un pretestības viedoklis
Leipcigas DOK retrospektīvajā sadaļā šogad tiks demonstrētas dokumentālās filmas, kurās attēlota cilvēku pretošanās padomju varai un komunistiskajiem režīmiem.
Bez Leylas Bakalninas filmas “The Cathedral” programmā iekļautas arī citas filmas, piemēram, “Solidaritātes dzimšana” (1981), “Apjukums” (dokumentē notikumus Čehoslovākijā 1968. gadā) un “Ungārija liesmās” (izlaista 1968. gadā) ). 1957. gads, gadu pēc Ungārijas revolūcijas) un daudzi citi.
“Šīs tēmas ir aktuālas arī mūsdienās, jo pasaulē joprojām notiek daudzas sacelšanās, kurās cilvēki iestājas pret autoritārām un diktatoriskām valstīm un cīnās par savu brīvību,” stāsta retrospekcijas kuratori Andreass Kocings un Katarina Franka.
Bieža problēma
“Šīs sacelšanās nepazuda līdz ar Aukstā kara beigas. “Mēs būtu varējuši turpināt šo programmu līdz revolūcijām Ziemeļāfrikā vai Maidanam,” saka Kotzings, kurš ir arī pētnieks Hannas Ārentes institūtā Drēzdenē, kurš koncentrējas uz politiskajām, sociālajām un kultūras norisēm totalitāros režīmos. .
Cīņa par neatkarību no padomju sfēras nevarētu būt objektīvāka, ja paskatās Situācija Ukraināpiebilst filmas kurators.
“Ar šo retrospekciju mūsu mērķis ir arī stimulēt diskusijas, kas mudina cilvēkus apšaubīt pašreizējos politiskos apstākļus un pārdomāt tos,” atzīmē Kotzings. “Ikviens un ikviens var kaut ko atklāt neatkarīgi no paaudzes un izcelsmes,” piebilst Frenks, kurš ir arī kinokurators Cinematheque Leipzig.
Režisorei Leilai Bakalniņai arī tā laika dokumentālajām filmām ir augsta rezonanse: “Ir svarīgi skatīties 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma filmas, jo diemžēl vēsture atkārtojas,” viņa saka. “Šodien, tāpat kā iepriekš, mums ir šis lielais, bīstamais kaimiņš, kur tagad tiek nogalināti cilvēki Ukraina“.
Leipciga: ideāla vieta
1955. gadā dibinātais Leipcigas kinofestivāls tiek uzskatīts par vecāko dokumentālo filmu festivālu pasaulē.
Kopš tā laika Leipciga ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām starptautiskās dokumentālās filmas tikšanās vietām. Taču festivāla vēsturē ir arī savs nemierīgums, ko pašreizējā retrospekcija neņem vērā.
“Bija spēcīga ietekme uz festivāla brīvībām, kas attiecas uz filmām, kuras varēja rādīt, un viesiem, kurus varēja uzaicināt,” saka līdzkurators Andreass Kocings.
Festivāls notiek Leipcigas pilsētā, kas atrodas bijušajā komunistiskajā Austrumvācijā Vācijas Demokrātiskā RepublikaViņu vienmēr nepārprotami motivēja viņas politiskā pārliecība: “Bija ļoti spēcīga apņemšanās pret cilvēku apspiešanu; tika rādītas filmas par Vjetnamas karu un vēlāk par militārajām diktatūrām Latīņamerikā,” skaidro Kocings.
Bet, protams, bija tēmas, kuras nevarēja aplūkot cenzūras dēļ, piemēram, tās, kas attiecas uz kultūras politiku austrumu valstīs, piemēram: “Pasaules apspiesto tautu sociālā iesaistīšanās galvenokārt nozīmēja cīņu pret imperiālismu, pret to, kas bija. notiek Rietumu valstīs; Daudz grūtāk bija solidarizēties ar apspiestajām nācijām un tautām sociālistiskajās valstīs vai pat norādīt uz tur esošajiem nemieriem. “Tas bija ļoti tabu.”
DOK Leipcigas retrospekcija ir arī kritisks Leipcigas festivāla vēstures apskats, viņš skaidro.
Šī gada retrospekcijā īpaši tiek parādītas tās filmas, kuras tolaik tika uzņemtas sarežģītos apstākļos un kuras bieži neļāva rādīt, vai filmas, kurām ļoti prasmīgi izdevās apiet cenzūru un kaut kā mēģināja šo tēmu iekļaut savās filmās, lai gan Tā bija. Apzinoties briesmas, piemēram, “The Match Ballad” (1953).
Programmā tiek rādītas arī filmas, kuras uzņēma, nezinot, vai un kad tās iznāks, vai kuru filmu ruļļus kontrabandas ceļā uz Rietumiem aizveda filmu veidotāji, kuri aizbēga uz ASV.
Tas ir skats uz cīņu pret komunistiskajām diktatūrām un totalitārajiem režīmiem no ne tik tālās pagātnes – notikumiem, kas joprojām atstāj iespaidu uz šodienu.
DOK Leipcigas filmu festivāls notiek no 2023. gada 8. līdz 15. oktobrim.
Šis raksts sākotnēji tika uzrakstīts vācu valodā.
