“Augstas pievienotās vērtības” maldība Latvijā / Eseja

Mana pirmā reakcija uz to bija “Ak nē – atkal nē!” Šo apgalvojumu esmu daudzkārt redzējis un dzirdējis dažādos veidos gadu gaitā, bet patiesībā tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Es steidzos piebilst, ka ziņojums zināmā mērā to kompensē 5. lappusē, taču to vajadzēja formulēt citādi. Ļaujiet man paturēt savu iecienīto formulu līdz šī raksta beigām, lai saglabātu azartu un spriedzi…

“Pievienotā vērtība” ir vēl viens veids, kā pateikt ražošanu vai izlaidi vai IKP (iekšzemes kopproduktu), kā mēs ekonomisti dodam priekšroku. Tāpēc aicinājums palielināt pievienoto vērtību ir tas pats, kas aicinājums uz ekonomisko izaugsmi, kas nav nekas jauns vai revolucionārs.

Pievienotā vērtība Latvijā 2023. gadā sasniegs aptuveni 40 miljardus eiro. Vidējā nodarbinātība 2023. gadā sasniedza 888 tūkstošus cilvēku. Tātad 40 miljardu eiro – pievienotās vērtības jeb IKP – nozīme ir tāda, ka šie 888 000 cilvēku ir radījuši kopējo preču un pakalpojumu produkciju visās savās dažādajās darbavietās 40 000 000 000 eiro vērtībā jeb, rēķinot uz vienu darbinieku, 45 000 eiro uz vienu darbinieku. . Strādājošs cilvēks.

Pievienoto vērtību var izmantot arī kā visu sabiedrībā radīto ienākumu mērauklu. (Lielākā daļa) preču un pakalpojumu 40 miljardu eiro vērtībā tiek ražoti un pārdoti, un ieņēmumi no šīs pārdošanas maksā algas un peļņu sabiedrībā. Izplatīts rādītājs ienākumu salīdzināšanai starp valstīm ir ienākumi uz vienu iedzīvotāju jeb, kā mums patīk teikt, IKP uz vienu iedzīvotāju.

1. attēls: 2023. gada IKP uz vienu iedzīvotāju aprēķini 2023. gada oktobrī (ASV dolāri, kas pielāgoti dažādiem cenu līmeņiem)

Avots: Starptautiskā Valūtas fonda World Economic Outlook datubāze

ES kontekstā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir viens no zemākajiem, padarot to par vienu no nabadzīgākajām valstīm ES. Bet domājiet pozitīvi: tā ir nabadzīga starp dažām bagātākajām pasaules valstīm.

Iespējams, nozīmīgākais salīdzinājums ir Latvijas pozīcijas Austrumeiropas valstu vidū. Tas ir parādīts 1. attēlā. Mēs redzam, ka Latvija ir pirmajā pusē, krietni apsteidzot daudzas valstis, bet arī ievērojami atpaliekot no saviem Baltijas kaimiņiem, kas, manuprāt, ir sāpīgi zināms gandrīz mums visiem.

Ņemot vērā šos apstākļus, nav pārsteidzoši, ka ASV Tirdzniecības palāta aicina “pāriet uz ekonomiku ar augstu pievienoto vērtību”. Bet kā mēs to darām? Tiem, kas nepārzina IKP un produktivitāti, sniegšu dažus vienkāršus, bet pietiekami labus praktiskus piemērus.

Lielveikalos svītrkodu ieviešana iezīmēja pāreju uz ekonomiku ar augstāku pievienoto vērtību. Darbinieks pie kases var apkalpot daudz lielāku klientu skaitu nekā agrāk, un līdz ar to šī cilvēka produktivitāte ir pieaugusi: apkalpojot vairāk preču un vairāk klientu stundā, palielinot katra darbinieka pievienoto vērtību.

Šis produktivitātes pieaugums ir vēl vairāk uzlabots, ļaujot mums pašiem veikt kasi – vienādam pārdošanas apjomam RIMI vai Maximā ir nepieciešams mazāk darbinieku. Labs viņiem, labs ekonomikai, jo tas padara darbiniekus pieejamus citur ekonomikā, taču tas nav tas, ko ASV Tirdzniecības palāta bija domājusi.

Dažos ražošanas veidos šāda mehanizācija nav iespējama – padomājiet, piemēram, par frizieri. Bet tur pievienotā vērtība var palielināties, izmantojot modernāku aprīkojumu, šampūnus un to, kas jums ir. Un es noteikti nevēlos, lai ārsti kļūtu produktīvāki, ātrāk veicot operācijas – taču viņi redz arī augstāku pievienoto vērtību, ko rada jaunas operāciju tehnikas un tā tālāk.

Taču šie piemēri arī nav tie, ko domā ASV Tirdzniecības palāta. Pat augsto tehnoloģiju uzņēmumi, piemēram, Mikrotik, domā par tiem. Uzņēmumi izmanto sarežģītas tehnoloģijas, lai ražotu progresīvas preces, kas ir konkurētspējīgas visā pasaulē un kuras var pārdot par augstām cenām, tādējādi radot augstu pievienoto vērtību.

ASV Tirdzniecības palāta (pareizi) apgalvo, ka tam ir nepieciešama labāka izglītība, lai potenciālie darbinieki iegūtu nepieciešamās prasmes šādiem darbiem. Bet viņiem ir jāiet tālāk un jājautā: kāpēc mēs neiegūstam šādu izglītību pietiekamā daudzumā? Viņi var arī jautāt: kāpēc Latvija nepiesaista vairāk tādu uzņēmumu kā Microtek? Vai tas ir saistīts tikai ar potenciālā darbaspēka nepietiekamu apmācību? Vai arī tā varētu būt mazāk pretimnākoša attieksme pret investīcijām šajā valstī? Vai citi faktori?

Tādējādi daudz labāks formulējums ASV Tirdzniecības palātas aicinājumam “pāriet uz ekonomiku ar augstu pievienoto vērtību” būtu šāds: Kāpēc tas vēl nav noticis pēc 33 neatkarības gadiem? Kas bremzē Latviju? Vēl svarīgāk ir tas, ko dara šie lietuvieši, kas liek viņiem spīdēt, kamēr mēs vēl vairāk atpaliekam?

Mortens Hansens ir Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas katedras vadītājs un bijušais Latvijas Finanšu disciplīnas padomes priekšsēdētāja vietnieks

Pastāstiet mums par kļūdu