Kopš februāra beigām Kalva dzīve rit starp Latviju un Ukrainu, Karpatu Siča bataljonā.
Viņš teica: “Tur, kur mēs atrodamies, mēs esam diezgan optimistiski, jo mēs neesam atteikušies no saviem darbiem. Kopumā mēneša laikā esam zaudējuši 11 vīrus, ieskaitot komandieri. Es to nesaku caur sarkanu dūmu. , bet viņi atriebsies, un mēs to darīsim ar lielāku atdevi, un tas ir vienīgais veids, kā mēs varam uzvarēt šajā karā, iznīcinot okupantus.
Teļs atzīmēja, ka karš viņam iemācīja paskatīties uz lietām savādāk.
“Pirms kara es noteikti būtu psiholoģiski vairāk ievainots. Tagad cenšos savākt sava kritušā biedra enerģiju un spēkus un veikt darbu ar dubultu enerģiju. Mēs atvadāmies dienu pirms mirušo bērēm. Centieties ne aizrauties emocijās. Dzīvoju, kamēr esmu Ukrainā vienu dienu, neplānoju rītdienu vai parītdienu.”
Teļs uzskata, ka karš Ukrainā turpināsies vēl gadu vai divus.
Viņš atzina, ka “pretuzbrukuma posms būs tuvāko mēnešu laikā. Man ir jānovāc kvieši un zirņi, bet, ja viņi bez manis tur nevar iztikt, es došos prom.”
Kalvu vienībā vienlaikus ir aptuveni deviņi latvieši – daži dodas mājās, daži atgriežas Ukrainā.
Viņš sacīja: “Mans darbs ir sagatavot karavīrus tādam līmenim, lai viņi nestu labumu Ukrainai un droši atgrieztos mājās. Protams, tas nav prognozējams, kad artilērija strādās pie jums. Liktenis, veiksme, kā arī profesionālā sagatavotība nozīmē daudz.”
Uz jautājumu, vai viņš atceras pirmo reizi, kad debesīs dzirdēja lodes, Kalvi atbildēja: “Jā, tas bija netālu no Kijevas. Bija jautri. Mēs pasargājām Erbinu, un tad mūs aizveda uz Romanovku, kur tas notika. Tā bija pirmā saskarsme ar karu.”
Viņš arī paskaidroja: “Pieļauju, ka ziemā varēšu vairāk laika veltīt karam Ukrainā un, ja viņi neiebilst pret trīs mēnešu līgumu, es to darīšu.”
Kalvs uzsvēra, ka ukraiņi augstu novērtē Latvijas sniegto palīdzību.
Kad viņš devās uz Ukrainu un atvadījās no ģimenes, viņš atzina, ka labi apzinās, ka tā varētu būt pēdējā reize, kad viņš redz savas mājas un savus mīļos.
“katru reizi [I am at home] Mīlu katru leņķi, es joprojām skatos atpakaļskata spogulī, kamēr ir redzams mājas jumts. Ukrainā es dzīvoju viens istabā, un, kad dodos komandējumā, sapakoju mantas, lai, ja neatgriezīšos, katram, kas ienāks istabā, būtu skaidrs – ir manas personīgās mantas, ir elektrība. Piederumi. Jums tas ir jāaprēķina. Karš ir karš. Vadītājiem iedeva telefona numurus, tad ir arī liela Ukrainas karte, uz kuras ir rakstīti visi latvieši, virsū sievu tālruņu numuri. “Ja latvietis dabūs šo karti, esam vienojušies, ka viņam pirmajam jāzvana uz sievas numuru,” sacīja Kalvi.
Kalvs šonedēļ atgriežas Ukrainā.
Izvēlieties tekstu un nospiediet Ctrl + Enter Lai nosūtītu ieteikto labojumu redaktoram
Izvēlieties tekstu un nospiediet Ziņot par kļūdu Lai nosūtītu ieteikto labojumu redaktoram
