KLĪVLANDA, Ohaio štats — Skatoties uz Latviešu kultūras parku no Mārtina Lutera Kinga Jr. Drive, pirmajā acu uzmetienā var atklāties daži laukakmeņi kalnā ar dažām primitīvām skulptūrām.
Bet, aplūkojot tuvāk, arkveida skulptūra, granīta laukakmens, attēlo imigrantu pāreju no Latvijas uz ASV, no Vecās pasaules uz Jauno caur sievietes siluetu, kas valkā tradicionālo tautas tērpu.
Šī ir daļa no nepārtrauktas stāstu sērijas, kurā tiek pētīti Klīvlendas kultūras parki un katra parka pārstāvētās kopienas. Lasiet vairāk pārklājuma cleveland.com šajā saitē – Izpētiet Klīvlendas kultūras dārzus.
Kā stāsta Latvijas kultūras dārza līdzdibinātāja un Latvijas Dārzu biedrības prezidente Ilze Resnis, Latvijas dārzs bija viens no pirmajiem dārziem, kas savu atdzimšanas laikā 90. gadu beigās pieprasīja vietu dārzos.
“Viena no mūsu drosmīgajām līderēm Latvijas līgā bija Silvija Rotenberga,” stāsta Resnis. “Viņa brauca mežā [where the Latvian garden is now] Viņi saka: kāpēc mums nav dārza? “Igauņiem un lietuviešiem ir dārzs, un mums vajag dārzu.”
Tas ir pareizi. Latvijas kultūras parks tika iesvētīts 2006. gadā. Tas bija otrais parks gadsimtu mijā pēc Indijas kultūras parka, kas tika iesvētīts gadu iepriekš.
Bet akmeņi parkā nokļuva tikai 2008. gadā, kad tos no Latvijas atsūtīja tēlnieks Gērts Purvis.
Bez arkas uz pārējām statujām ir grebumi. Divi granīta soliņi atgādina laivu, bet “strauta” klints simbolizē daudzās upes, ezerus un Baltijas jūru Latvijā. Vēl vienu klinšu skulptūru ar uzrakstu, ko ieskauj tradicionālais latviešu “namejs” dizains, veidojis Gaits Burvis. “namejs” ir Latvijas juvelierizstrādājumos izplatīts dizains.
Tiek uzskatīts, ka pirmās latviešu ģimenes, kas ieradās Klīvlendā, ir ieradušās 1800. gadu beigās. Vēsturiskā Klīvlenda. Bet pirmais nelielais vilnis, kas nonāca Klīvlendā, notika pēc Pirmā pasaules kara, saka Resnes.
Iedzīvotāju skaits, tāpat kā pati Latvija, bija salīdzinoši mazs, 1930. gadā tikai 1000 cilvēku. Pēc platības Latvija ir aptuveni Rietumvirdžīnijas lielumā.
Otrs lielākais migrācijas vilnis nāca pēc Otrā pasaules kara. Bijušo neatkarīgo Latviju, kas atradās pie Baltijas jūras, 1940. gadā iebruka Padomju Savienība, izspiežot latviešus.
“Es pats esmu dzimis pārvietoto personu nometnē Vācijā,” saka Resnes. “Cilvēki meklēja vietas, kurp doties, un sponsorus, kas par viņiem parūpētos. Man bija onkulis, kurš par mums parūpēsies, tāpēc mēs nonācām Akronā, Ohaio štatā.
Lasiet vairāk Klīvlendas kultūras stāstu
Latvieši, kas ieradās pirmajā vilnī, bija nepieciešami, lai palīdzētu kara laika iebraucējiem pielāgoties jaunajā valstī.
“Viņi palīdzēja iedzīvoties jaunajiem latviešiem, palīdzēja atrast mājokli, mēbeles, visu nepieciešamo,” stāsta Resnis. “Tad kopiena turpināja augt. Cilvēki dzirdēja, ka Klīvlendā ir kopiena un ka laikapstākļi vai ziemeļu atmosfēra ir piemērotāki Latvijai. Tā viņi pulcējās šeit, Klīvlendā, protams, jo bija darbs.”
Saskaņā ar aplēsēm 60. gadu beigās Rietumsaidā un priekšpilsētās bija apmetušies aptuveni 2500 latviešu. Vēsturiskā Klīvlenda.
Kad 1991. gadā atsākās Latvijas neatkarība, daudzi latvieši Klīvlendā atkal sāka apmeklēt savu dzimteni.
Šobrīd saskaņā ar jaunākajām tautas skaitīšanas aplēsēm Kjahogas apgabalā to skaits ir pieaudzis līdz 3433 cilvēkiem, un Resnes saka, ka Latvijas imigrācijas stāsts ir līdzīgs daudzu Eiropas imigrācijas stāstiem pat šodien.
“Mēs esam ļoti noraizējušies par [Russians]”Mēs nevēlamies, lai ukraiņu tauta piedzīvo to, ko mēs piedzīvojām,” viņa saka. Mēs nevēlamies, lai tas notiktu ar kādu citu valsti. Cilvēki vēlas savu brīvību, viņi vēlas iegūt savu reliģiju un kultūru. Jūs tajā nevarat atrast neko sliktu.”
Zakarijs Smits ir datu ziņotājs cleveland.com. Tam varat piekļūt vietnē [email protected].
