Svētdien Rīgā netrūka kreklu ar 80. numuru.
Tikai pirms 100 dienām pilsēta izgāja ielās, lai atzīmētu Latvijas satriecošo uzvaru ar 2: 0, atklājot pasaules čempionātu hokejā. Tā bija viena no lielākajām spēlēm, ko tauta jebkad ir uzvarējusi – uz ledus mājās, lai padarītu lietas vēl saldākas -, un Matīss Kevliniks šajā naktī nokautēja 38, un tas bija izrādes izcēlums.
Kivlenieks ātri kļūst par zvaigzni, gatavs pirmo reizi karjerā uzņemties iespējamo pilnas slodzes NHL sezonu.
Bet tas viss mainījās 4. jūlijā, kad viņam bija 24 gadi, kad Kevliniks bija nāvējoši ievainots uguņošanas ierīces darbības traucējumu laikā. Daudzsološs jauns vārtsargs ir prom – jauns vīrietis ar lieliem sapņiem.
Tā bija briesmīga traģēdija, kas kavēja Stenlija kausa fināla sākumposmu. Kivilenieka tuvs draugs, Blue Jackets komandas biedrs un kolēģis latvietis Elvis Merzļikins bija klāt, kad tas notika komandas vārtsargu trenera Manny Legace mājās.
Kiviļnieku par viņu atcerējās tie, kas viņu iepazina. Piemiņas pasākumā jūlijā Merzļikins sacīja, ka Kivlenieks avārijā izglāba Merzļikinu un viņa dēlu un sievu. Savu otro dēlu Merzļikins uzņēmās nosaukt par Matīsu.
“Viņš nebija mans draugs. Viņš bija mans mazais brālis,” toreiz sacīja Marsļikins.
Bet Latvijas izlasei tomēr bija jātiek tālāk. Augusta beigās viņi rīkoja olimpisko kvalifikācijas turnīru, cerot, ka būs viena no pēdējām trim komandām, kas nākamajā februārī iekļūs lielajā šovā Pekinā. Labākais veids, kā godināt Kevliniča piemiņu, bija uzvarēt turnīrā, un pēc cieša fināla pret Franciju Latvija tieši to darīja, lai rezervētu vietu Ķīnā.
Tas acīmredzami bija emocionāls brīdis komandai. Daži spēlētāji pārstāja raudāt. Daži fani pat neuztraucās apstāties. Protams, Latvija bija favorīte uz uzvaru grupā, bet tas tomēr nozīmēja vairāk nekā parasti. Kivleniekiem bija – vajadzēja būt -, lai tie būtu svētku centrā.
Tas viss ir daļa no dziedināšanas procesa. Pasaules čempionāta Kivlenieka rezervists Ivars Punnenovs IIHF vīriešu čempionātā pirmo reizi tika iespiests starta lomā un nevarēja būt daudz labāks. Trīs mačos Boninovs guva divus vārtus, ideāls 3-0-0 bilance un finālā ielaida tikai vienus vārtus Francijas apņēmīgajai komandai.
Rūdolfs Balcers, gadu jaunāks par Kivlenieku, bet vairākkārtējs junioru izlases komandas biedrs, ar sešiem punktiem vadīja komandu. Un, protams, tas nāca priekšā trakai vietējai publikai, kas palaida garām iespēju aizpildīt to pašu Arēnu Rīga, kas tikai dažus mēnešus pirms tam šokēja Kivlenieku un Co pasauli.
Es jutu papildu atvieglojumu spēlētājiem un līdzjutējiem, kuri nevarēja piedzīvot turnīru 2018. gadā pēc tam, kad Vācija viņus pārspēja, lai tiktu tālāk. Protams, Vācija turpināja izcīnīt sudrabu – tāpēc daudzi Latvijas iedzīvotāji jautāja: “Kāpēc ne būt mums?”.
Viņiem ir šī iespēja, un atšķirībā no daudzām citām pierobežas komandām Latvija neprasa NHL talantu kopumu, lai veiktu smago celšanu. Lai gan Merzļikins noteikti būtu vārtsargs, lai kļūtu par vārtsargu #1, Punnenovs ir izrādījies uzticama izvēle, kad tiek aicināts.
Balcers un Tedijs Bleigers ir komandas galvenie dalībnieki, taču tikpat svarīgi ir Ronalds Kenins, Mix Indrašis un Rodrigo Apoles. Loris Darzen. Izlasē ir lielisks sastāvs no Dinamo Rīga spēlētājiem, kuri turas kopā visu gadu, tāpēc harmonija iet tālu.
Bet tāda cilvēka kā Merzļikins klātbūtne – it īpaši ar iespēju godināt savu dārgo draugu – acīmredzot būtu milzīgs stimuls. Kamēr mēs gaidām spriedumu par NHL dalību Pekinā, Latvija varētu gūt labumu, ja līga nesūtītu savus labākos spēlētājus un ļautu mazākām komandām, piemēram, Latvijai, iegūt labāku medaļu. Bet daudzi vienkārši vēlas redzēt labāko komandu, kādu Latvija var iegūt, un tam nepieciešami Blegers, Balcers un Merzļikins.
Bet šī ir rītdienas problēma, par kuru jāuztraucas. Šodien viss ir saistīts ar mīļotā kolēģa, drauga un, pats galvenais, laba cilvēka godināšanu. Un, nostiprinoties ziemas olimpiskajās spēlēs, tas ir viens no veidiem, kā to izdarīt. Ja jums nepieciešama komanda, kas jūtas priecīga uzmundrināt – grupa ar misiju – Latvija ir laba izvēle.
