Baltijas valstu ekonomika bija ES kanārijputniņš ogļraktuvēs, kas ieslīdēja recesijā mēnešus pirms Lehman Brothers piemeklēja savu likteni. Šī recesija Latvijas gadījumā bija smaga – līdz 2009.gada beigām tās IKP bija par 23% mazāks nekā tad, kad sākās lejupslīde 2008.gada otrajā ceturksnī.
Valsts pēdējā laikā ir palikusi ārpus ziņu virsrakstiem, lielā mērā pateicoties tās agrīnajam aicinājumam Starptautiskajam Valūtas fondam par 1,7 miljardu eiro aizdevuma līgumu, kas tika parakstīts 2008. gada decembrī. Darījums un Nacionālās vienotības valdības spēcīgā politiskā reakcija 2009. gada martā. Šie centieni vismaz pagaidām ir ļāvuši novērst spekulatīvus uzbrukumus Latvijas valūtas piesaistei eiro. Iekšzemes naudas tirgus apstākļi ir atgriezušies relatīvi normālā stāvoklī, Latvijas starpbanku likmēm sarūkot līdz aptuveni 300 bāzes punktiem virs eiro noteiktās, saka Māris Mančinskis, Swedbank vadītājs Latvijā.
Taču banku sektors joprojām cieš no dziļiem satricinājumiem. Īpašumu cenas pamazām atgūstas, norāda Sigurds Vaikulis, Parex Asset Management Rīgā pētījumu vadītājs. “Vidējā cena par kvadrātmetru tagad ir gandrīz par 7% augstāka nekā 2009. gada septembrī, bet joprojām ir par 68% zemāka par maksimālo cenu 2007. gada jūlijā,” viņš saka.
Galvenokārt bija hipotekārā kreditēšana, ne tikai kredīti nekustamajiem īpašumiem, bet arī kredīti būvniecības uzņēmumiem un attīstītājiem. “Nenesošie kredīti, kuru kavējums bija 90 dienas vai vairāk, 2009. gada decembrī veidoja 16,4% no kopējiem kredītportfeļiem Latvijā, no kuriem 65% bija koncentrēti ar nekustamo īpašumu saistītajās nozarēs,” saka Irina Kromana, Finanšu padomes priekšsēdētāja. un Latvijas Kapitāla tirgus komisija. Kas regulē banku sektoru.
Tas savukārt ir postoši banku rezultātiem. Zaudējumi 2009. gadā sasniedza 720 miljonus Turcijas liru (1,01 miljards eiro), kas ir gandrīz vienāds ar peļņu, ko bankas guva uzplaukuma gados no 2005. līdz 2008. gadam kopā, saka Vaikoulis.
mājas tīrīšana
Liela daļa grūtībās nonākušo mājokļu hipotēku piederēja spekulatīviem investoriem, kas iegādājas izīrēšanu, un šajā gadījumā atgūšanas process bija vērsts uz parāda atgūšanu. Turpretim tiem, kas cīnās ar hipotēku uz īpašumu, kurā viņi dzīvo, lielākās bankas ir izmantojušas samierīgāku pieeju, samazinot vai atliekot ikmēneša procentu un pamatsummas maksājumus. Zviedriem piederošā SEB Latvijā izpilddirektors Ainārs Ozols stāsta, ka viņa banka bija gatava pamatsummas atmaksā apvienot līdz pat 80% procentu maksājumu.
Bankas ir arī pieņēmušas novatoriskas pieejas, kas pārsniedz to tradicionālās kompetences. 2010. gada janvārī Nordea parakstīja līgumu ar Rīgas Īpašumu pārvaldnieku asociāciju, lai nodrošinātu sadarbību starp banku un namīpašniekiem, kuriem finansiālās grūtībās nonākušie īrnieki bija parādā komunālos maksājumus vai īpašuma apsaimniekošanas maksājumus. “Saimnieks nevēlas tukšu īpašumu, un ir patīkami apzināties, ka banka ir izvērtējusi īrnieka maksātspēju un nākusi klajā ar piemērotu risinājumu,” saka Nordea vadītājs Latvijā Valdis Siksnes.
Tās banka ir arī izveidojusi “iespēju skolu” privātajiem klientiem, kuri zaudējuši darbu, lai palīdzētu bezdarbniekiem orientēties darbā pieņemšanas procesā vai saņemtu apmācību sava biznesa uzsākšanai.
“Skola darbojas tikai nedaudz vairāk kā divus mēnešus, bet jau ir pilnībā pieteikta 2010. gadam. Vērosim, kā būs panākumi attiecībā uz tiem, kuri atgriežas darbā, bet, iespējams, patiesais panākums būs to cilvēku skaits, kuri sāks mācības. saviem uzņēmumiem,” saka Al Sajeds. Sixness.
Citas bankas izmanto “sliktās bankas” instrumentus, lai kristalizētu hipotēkas norakstīšanu un pārietu uz stabilāku bilanci. Swedbank Baltijas reģionā ir izveidojusi lielāko grūtībās nonākušo uzņēmumu kredītu restrukturizācijas un atgūšanas nodaļu. Kad tiek atgūti nekustamie īpašumi, tie tiek pārskaitīti uz īpašu Swedbank piederošu īpašumu pārvaldīšanas fondu Ektornet AB.
“Restrukturizācijas un atveseļošanas daļa jau ir paspējusi pārstrukturēt dažus darījumus un nodot klientus atpakaļ Swedbank Latvijai ārpus nekustamo īpašumu sektora. Taču lielākā daļa nekustamo īpašumu attīstītāju ir atšķirīgi, jo ir zaudējuši naudas plūsmu un nevar izdzīvot, ja to īpašnieki neiegulda jaunu naudu. ,” stāsta Mančinska kungs.
Parex banka, lielākā vietējā īpašumā esošā banka, ir īpašs gadījums pēc tam, kad 2008. gada oktobrī tā tika nacionalizēta, reaģējot uz noguldījumu samazināšanos. Tās izpilddirektors Nils Melngailis saka, ka cer 2010.gada laikā sadalīt sliktos aktīvus, lai izveidotu prognozējamāku bilanci, kas ir būtisks solis bankas reprivatizācijā.
“Atkarībā no restrukturizācijas instrumenta lieluma, visticamāk, to finansēs valdība un pati banka. Es arī neizslēdzu, ka varētu ienākt trešās puses investors, jo pēc tiem ir liels pieprasījums. investīcijas.” “Tie ir tādi grūtībās nonākušie nekustamie īpašumi – miljardiem eiro privātā kapitāla un pensiju fondi meklē šīs iespējas,” saka Melngailis.
Vladimirs Antonovs, Krājbankas direktoru padomes priekšsēdētājs
Kreditēšana joprojām ir vāja
Neskaitot Parkes, savus zaudējumus varēja segt arī citas Latvijas bankas, un valsts Ziemeļvalstu bankas 2009. gada septembra sanāksmē Stokholmā vienojās ar daudzpusējām institūcijām par savu filiāļu kapitalizācijas saglabāšanu Latvijā.
“Mātes banku finansējuma samazinājumu to meitasuzņēmumiem kompensē mātesbanku kapitāla ieguldījumi. Kopš 2009. gada sākuma meitas uzņēmumu kapitāls ir palielināts par vairāk nekā 550 miljoniem TL,” stāsta Kromaņa kundze. Tomēr tā atzīst, ka neto aizdevumi, visticamāk, turpinās samazināties 2010. gadā pēc 7% samazināšanās 2009. gadā, jo jaunie aizdevuma nosacījumi atspoguļos “pašreizējās situācijas realitāti”.
Ozols stāsta, ka 2009. gadā SEB faktiski izveidoja 360 miljonus liru jaunu darījumu, lai gan šo summu aizēnoja zaudējumi un prēmijas. “Eksportētāji un mazumtirdzniecības nozares uzņēmumi un mazie un vidējie uzņēmumi [SMEs] “Dažādiem vietējiem pakalpojumu sniedzējiem ir labākas iespējas iegūt jaunus kredītus,” saka Ozols.
Mančinskis Swedbank uzskata, ka “daži no mazāk piesaistītajiem, konservatīvākiem uzņēmumiem var piesaistīt jaunu naudu,” pat būvniecības sektorā. “Mēs esam vairāk gatavi atbalstīt jaunas aktivitātes esošajiem klientiem, bet mēs vēl neesam gatavi investēt jaunos klientiem,” viņš saka.
Lai palīdzētu aizpildīt jaunā finansējuma robu, valdība 2009.gada novembrī nolēma pārveidot valstij 100% piederošo Hypotiko Bank par pilntiesīgu attīstības banku Latvijai. “Tas ir labs signāls sadarbībai ar komercbankām, jo mēs zināmā mērā ar tām konkurējām iepriekš,” saka Joriss Sipolis, bijušais Ekonomikas ministrijas ierēdnis, kurš vada bankas MVU attīstības kreditēšanas programmu Altom.
Altum tagad ir vērsta uz jaunizveidotiem uzņēmumiem, kuriem šobrīd būtu grūti iegūt finansējumu no bankām, vai strauji augošiem uzņēmumiem, kuru attiecību aizdevēji ir sasnieguši maksimālu klientu ietekmi. Reaģējot uz krīzi, tā arī sāka izsniegt aizdevumus lieliem uzņēmumiem, lai tie varētu veikt darbības, kas īpaši paredzētas konkurētspējas paaugstināšanai.
“Pieprasījums pēc mūsu atbalsta ir pieaudzis, jo uzņēmumiem ir nepieciešams lielāks apgrozāmais kapitāls, jo piegādātāji pastiprina kredīta nosacījumus, kā arī to esošo kredītu ķīlas vērtība ir tik ļoti samazinājusies, ka viņi nevar tik daudz aizņemties no komerciālajiem aizdevējiem,” saka Cepolis.
Vienlīdzīgāks tirgus
Lai gan baņķieri un viņu klienti ļoti vēlas redzēt apstākļu uzlabošanos, ir arī atvieglojuma sajūta, ka uzplaukuma gados nepārdomātā kreditēšana, visticamāk, neatkārtosies. Vienprātība ir tāda, ka Latvijas aizņēmējiem turpmāk būs jāpaļaujas uz mazāk agresīvām finansēšanas struktūrām un jāatrod vairāk pašu kapitāla, ko nolikt.
“Tik milzīga finanšu sektora attīstīšana bija fundamentāla kļūda tādai mazai valstij kā Latvija, jo nepamatotu spekulatīvu darījumu un paranojas dēļ kļūt par otro “Šveices finanšu centru”,” saka Kromanes kundze.
Pēc Siksnesa kunga teiktā, “Likviditāte labi strukturētiem darījumiem ir atgriezusies, taču konkurence ar neapdomīgākiem piedāvājumiem, kas pastāvēja pirms vairākiem gadiem, ir beigusies.” Nordea banka bija unikāla starp Ziemeļvalstu bankām, īstenojot kredītpolitiku, kas Latvijā bija tikpat konservatīva kā tās vietējā tirgū pat straujā aizdevumu pieauguma periodā. Rezultātā tās slikto aizdevumu attiecība ir aptuveni puse no valsts vidējā rādītāja.
Citas bankas rīkojās izvairīgi, kad ekonomika sāka klibot. SEB, pastiprinot kreditēšanas standartus, ir atteicies no deviņiem procentpunktiem no tirgus daļas, taču, pēc Ozola kunga teiktā, “neviens nevarēja izvairīties no tik cunami līdzīgas samazināšanās – mēs strādājām pie pieņēmumiem par 5% IKP samazinājumu vai 6%”. . SEB 2009. gadā samazināja izmaksas par aptuveni 10%, un 2010. gadā ir gaidāms turpmāks samazinājums. Septiņas no 60 filiālēm perifērajos rajonos tika slēgtas, bet citas tika pārdalītas.
Līdz ar to mazākās bankas saskata iespēju ar vienādiem nosacījumiem konkurēt ar lielākajām Skandināvijas bankām. Krievu uzņēmējs Vladimirs Antonovs ir Krājbankas priekšsēdētājs, kam tieši pieder 32% akciju, kā arī 53% pastarpināti caur Lietuvas banku Snoras. Viņš stāsta, ka viņa bankas jau ir paņēmušas vairākus tūkstošus kontu mazumtirdzniecības un MVU sektorā no Skandināvijas konkurentiem, kam palīdzējis 350 filiāļu tīkls visā Baltijā, kas spēj piedāvāt pakalpojumus un dziļākas zināšanas jomās, kuras lielākās bankas šobrīd atstāj novārtā. .
“Krājbanka pagaidām paliks tīra privātpersonu un MVU banka. Tas ir tāpēc, ka MVU sektors šīs krīzes laikā ir bijis stabilāks un Skandināvijas bankas ir spējušas nodrošināt ļoti lētus resursus lielākiem uzņēmumiem, ko mēs neesam bijuši spēj konkurēt,” viņš teica.” saka Antonova kungs. Pat lielie uzņēmumi šobrīd nav aizsniedzami grupai, un, īpašu uzmanību pievēršot transporta nozarei, Air Baltic ir kļuvis par vienu no tās klientiem.
