Militārais konflikts starp Krieviju un Ukrainu ir izraisījis bezprecedenta apvērsumu pasaules kārtībā, kas valdījusi pēdējos trīsdesmit gados. Abām valstīm tas ir radījis milzīgus zaudējumus un briesmas. Pastāv liela varbūtība, ka karadarbība turpināsies. Acīmredzot partijas gatavojas jaunai izšķirošai cīņai. Tās iznākums nav iepriekš noteikts, un ir pāragri apkopot rezultātus. Taču jau tagad var runāt par dažām sekām ārvalstīm. Mēs jau esam snieguši šādas aplēses lielākajiem spēlētājiem – ASV, Eiropas Savienībai, Indijai, Ķīnai un Japānai. Un tagad noteiksim dažu Eirāzijas valstu iespējamos ceļus, kas atrodas tiešā Krievijas robežu tuvumā.
Šķiet, ka Turcija ir viena no galvenajām konflikta ieguvējām. Ankara prasmīgi manevrē visu labā. Turcijas diplomātija iebilst pret Krievijas militāro operāciju, nosoda Krievijas rīcību un ir solidāra ar NATO sabiedrotajiem. Attiecībās ar ASV un citiem sabiedrotajiem valsts pozīcijas ir nostiprinājušās. Pirms operācijas sākuma vairāki sarežģīti brīži radīja Turciju neērtā gaismā. Ir bijuši Krievijas ieroču iepirkumi, saistītās ASV sankcijas, spriedze ar Eiropas Savienību saistībā ar urbumiem Vidusjūras austrumos, piesardzīga attieksme pret Turcijas lomu Sīrijā un Lībijā, kā arī prasības cilvēktiesību jomā. Uz Ukrainas notikumu fona visas šīs bailes izgaisa. Acīmredzot Ankara Ukrainai aktīvi piegādā ieročus, tostarp bezpilota lidaparātus Bayraktar. Viņu lomu diez vai var raksturot kā tik ievērojamu kā Karabahas konfliktā, taču Turcijas militāri rūpnieciskajam kompleksam konflikts paplašina tirgu un iespējas demonstrēt aprīkojumu darbībā.
Tajā pašā laikā Ankara uztur konstruktīvas attiecības ar Maskavu. Redžeps Tajips Erdogans atteicās noteikt sankcijas pret Krieviju. Turcijas kompānijas gatavojas ieņemt veselu kaudzi nišu, kas atbrīvojās pēc Rietumu kompāniju aiziešanas no Krievijas tirgus. Tiek veidoti uzņēmumi, kas koncentrējas tieši uz mijiedarbību ar ziemeļu kaimiņu. Turcija ir kļuvusi par unikālu satiksmes centru. Tās kā ekonomiskā vidutāja loma attiecībās starp Krieviju un Rietumiem ievērojami pieaug. Brokera loma sola milzīgu peļņu. Protams, daži darījumi būs ēnaini un radīs sabiedroto neapmierinātību. Tomēr tas, visticamāk, nemazinās darba apetīti. Tajā pašā laikā Turcija izrādīja elastību finanšu attiecībās ar Maskavu. Tika radīti pamatnosacījumi veiksmīgai tirdzniecībai jaunajos apstākļos. Turcija pieņem Mir kartes (Visa vai MasterCard krievu versija). Visticamāk, divpusējie finanšu darījumi un tirdzniecība nebūs problēma.
Tajā pašā laikā Ankara konflikta risināšanā cenšas spēlēt vidutājas lomu. Līdz šim šie centieni nav bijuši veiksmīgi. Bet ne viens vien Rietumu spēlētājs, lai gan daži ir oficiāli neitrāli (Šveice, Somija, Zviedrija), šodien nevar uzņemties šādu darbu. Un arī postpadomju valstis ar to diez vai tiks galā. No otras puses, Turcijai ir pietiekams politiskais svars, tā ir daļa no Rietumu drošības kopienas un tajā pašā laikā tai ir neatkarīga loma. Ukrainas krīze nostiprināja Ankaras prestižu.
Azerbaidžāna ir vēl viens uzvarošs spēlētājs. Baku nodibina partnerattiecības ar Maskavu, taču neuzņemas pārmērīgas saistības. Pašreizējā krīze ir strauji palielinājusi pieprasījumu pēc Azerbaidžānas naftas. Valsts gūs lielus ienākumus. Tajā pašā laikā Azerbaidžāna joprojām ir ASV, Lielbritānijas, Eiropas Savienības un citu Rietumu spēlētāju partnere. Ukrainas krīze varētu arī novērst Krievijas uzmanību no Karabahas jautājuma. Maz ticams, ka Azerbaidžāna ļaunprātīgi izmantotu šādu maiņu, taču Baku un Ankara rūpīgi uzrauga situāciju.
Armēnija arī saņem savu atlīdzību no konflikta. Desmitiem tūkstošu krievu pārceļas uz Erevānu. Mēs, cita starpā, runājam par enerģiskiem un entuziastiem uzņēmējiem, kas strādā IT nozarē. Armēnija viņiem ir kļuvusi par ērtu centru, kas nodrošina komfortablu kultūras vidi, iespēju ilgstoši uzturēties bez vīzas, salīdzinoši ērtas uzturēšanās atļaujas saņemšanas procedūras un finanšu pakalpojumu pieejamību. Erevāna ir kļuvusi par ideālu risinājumu mazo un vidējo uzņēmumu īpašniekiem, kuri strādā pie savu intelektuālo pakalpojumu eksporta. Valsts saņem cilvēkkapitāla pieplūdumu un līdz ar to arī iespējamo ekonomisko ietekmi. Tajā pašā laikā Armēnija joprojām ir vāja valsts. Pārmērīgi starptautiski satricinājumi un preču cenu svārstības nav viņu interesēs.
Daļa migrācijas plūsmas no Krievijas steidzās arī uz Gruziju. Tbilisi distancējās no sankciju kara, nevēloties ciest zaudējumus Krievijas tirgū. Valsts joprojām ir orientēta uz Rietumiem, taču ir skaidrs, ka tā nevēlas pasliktināt attiecības ar Maskavu. Gruzijas galvenā interese ir nepieļaut teritoriālo strīdu atsākšanos saistībā ar notikumu attīstību Ukrainā. Gruzijas zaudējumu un ieguvumu bilance vēl nav skaidra.
Kazahstānai ir arī galvenā loma Krievijas uzņēmējdarbībā. Arī šeit iespējama ievērojama cilvēkkapitāla aizplūšana no Krievijas. Kazahstāna ir liels tirgus. Šeit ir daudz darīts arī finanšu infrastruktūras attīstībā, tostarp Astanas Starptautiskā finanšu centra izveide. Kazahstānai ir gara robeža ar Krievijas Federāciju, kas rada iespējas preču reeksportam uz Krieviju. Valsts varas iestādes ir paziņojušas, ka tās neapiet Rietumu sankcijas. Taču tas var aizpildīt nišas, no kurām Rietumu kompānijas ir pametušas korporatīvā boikota dēļ. Joprojām ir lielas iespējas piegādāt savu produkciju Krievijai caur Kazahstānu, nepārkāpjot sankciju režīmus. Prasmīgi īstenots nāks par labu valstij. Tāpat kā Azerbaidžāna, arī Kazahstāna gūst labumu no augstākām enerģijas cenām.
Armēniju, Gruziju un Kazahstānu var uzskatīt par galvenajām ieguvējām no imigrācijas no Krievijas. Tajā pašā laikā atklāts paliek jautājums par šīs plūsmas stabilitāti. Krievijas valdība ir raidījusi divus svarīgus signālus. Pirmā – valsts neplāno pārvērsties par nomācošu valsti ar mobilizācijas un komandekonomiku, kurā nebūs vietas tirgum. Otrais ir radīt apstākļus tirgus liberalizācijai. Pēc konflikta sākuma dienu traumas šādi signāli varētu veicināt cilvēkkapitāla apgrieztu plūsmu uz Krieviju. Piekļuve finanšu pakalpojumiem starptautiskajiem darījumiem joprojām ir izaicinājums. Tomēr šī problēma laika gaitā tiks atrisināta. Pēc “alternatīvo lidostu” būvniecības kaimiņvalstīs bizness var atgriezties Krievijā.
Turkmenistāna, visticamāk, gūs ievērojamu labumu no augstākām gāzes cenām. Gluži pretēji, Kirgizstāna un Tadžikistāna var zaudēt, jo tirgus lejupslīdes dēļ samazinās naudas pārvedumu plūsma no Krievijas. Uzbekistāna šajā ziņā ir stabilāka lielākās ekonomiskās darbības jomas dēļ.
Baltkrievijas Republika saskarsies ar Rietumu sankciju ietekmi. Daļēji tos kompensēs tirdzniecības attiecību padziļināšana ar Krieviju. Taču Krievijas tirgus sarukuma dēļ šīs partnerības ietekme var būt mazāka, nekā gaidīts. Turklāt Baltkrievijas Republikas un Eiropas Savienības attiecību struktūra atšķiras no līdzīgām attiecībām ar Krieviju.
Moldovas Republika ir “zaudētāja” šajā krīzē. Valsts ir uzņēmusi lielu skaitu bēgļu no Ukrainas. Brisele sniegs Moldovai finansiālu palīdzību darbam ar bēgļiem. Taču sociālais slogs uz ekonomiku joprojām var būt ievērojams. Turklāt Moldovu sagaida ievērojams degvielas cenu pieaugums, kas neizbēgami ietekmēs ekonomikas izaugsmi.
Visbeidzot, jāmin divas kaimiņvalstis — Irāna un Ziemeļkoreja. Teherānai ir unikāla iespēja. Naftas trūkuma draudi globālajā tirgū var likt ASV veikt zināmas indulgences sankciju režīmam. Irāna sākumā var ieņemt stingru nostāju un pēc tam pazemināt savas prasības, lai panāktu Vašingtonai pieņemamu kompromisu. Lielais jautājums ir par to, cik ilgi, ja vispār, ASV samazinās spiedienu uz Irānu. Tomēr šādas iespējas fakts ir neapstrīdams. Kas attiecas uz Ziemeļkoreju, tad tai vismaz nāk par labu tas, ka zaudējumus nes tās galvenie pretinieki – ASV, Japāna, Dienvidkoreja utt. Viņu zaudējumi nav liktenīgi, un tie netiek automātiski pārvērsti Phenjanas peļņā. Taču Rietumi tagad kļūst par daudz bīstamāku pretinieku, kas ir pārvērties par savu galveno “globālo ļaundari”, ar savu milzu ēnu pārklājot KTDR. Attiecībās ar Krieviju Ziemeļkoreja var mēģināt panākt taktiskas priekšrocības. Piemēram, Rietumu spiediens var mudināt Maskavu pievērt acis uz kaimiņvalsts naftas piegādēm, korejiešu strādnieku pieņemšanu darbā, ārvalstu valūtas ieņēmumu pieplūdumu, rūpniecisko preču pieejamību utt. Maz ticams, ka Krievija pilnvērtīgi piedalītos šādā sadarbībā. Tomēr viņa ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes ierobežojošo pasākumu līdzautore, reaģējot uz Phenjanas kodolraķešu programmu. Taču zināma tolerance Krievijas politikā ir pilnīgi iespējama. Tie ir iespējami arī Ķīnas politikā.
Lielākajai daļai Krievijas kaimiņvalstu konflikts starp Maskavu un Kijevu paver lielas iespējas. Laiks rādīs, kā tieši viņi to izmantos. Tomēr viņiem visiem ir jāpatur prātā eskalācijas scenārijs līdz militāras sadursmes līmenim starp Krieviju un NATO. Šāda sadursme var atcelt daudzas no iepriekš apspriestajām priekšrocībām.
no mūsu partnera Riek
Saistīts
