Nav noslēpums, ka šķiru cīņa Baltijā ir apsīkusi kopš kapitālisma atgriešanās 1991. gadā. Taču tagad mēs sākam redzēt situācijas izmaiņas, aprīlī trīs dienu garumā izsludinot izglītības darbinieku streiku visā valstī. . Tas liecina par gaidāmajām lietām.
Latvijā, OECD dati Norāda, ka laikā no 2000. līdz 2010. gadam bija nulle Streika dēļ zaudētās dienas uz 1000 darbiniekiem gadā. Lai gan tas ir saistīts ar dažiem brīdinājumiem, piemēram, valsts sektora izslēgšanu un politiskiem un neatļautiem streikiem, dati joprojām ir pārsteidzoši.
Ne Padomju Savienības sabrukuma un pakāpeniskas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju aizbraukšanas kopš 1991.gada nodarītais ekonomiskais kaitējums, ne 2008.gada sabrukuma ekonomiskais šoks neizraisīja šķiru cīņas atdzimšanu. Tas ir nacionālo šovinisma produkts, kas pavadīja Padomju Savienības sabrukumu, strādnieku šķiras šķelšanos politiskās elites rokās, kas kurināja satracināta sektantisma liesmas pret krievu, ukraiņu un baltkrievu krievvalodīgo minoritāti.
Taču visu iepriekšējo periodu Latvijas sabiedrības dzīlēs slēpās vēstures “vecais kurmis”. Pašreizējais ekonomiskais sabrukums, kas ir globālā kapitālisma organiskās krīzes rezultāts, ko izraisīja pandēmija un Ukrainas karš, ir atstājis atbalsi visā valstī.
Premjerministrs Krishnais Karish uzsvēra, ka algu palielināšana var notikt tikai uz citu darbinieku rīcībā esošo ienākumu rēķina un uz citu galveno sabiedrisko pakalpojumu rēķina; vai negatīvs balsojums / foto: Valsts kanceleja, Flickr
Papildus strauji augošajām enerģijas cenām Latvijas strādnieki un jaunieši saskaras arī ar hiperinflāciju, patēriņa cenām pieaugot par 20,3% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 2023. gada februārī. Cīņā sāka ienākt jaunas strādnieku kategorijas, izjaucot strupceļu, kas radās pēc 1991. gada.
Uz spēles ir likta izglītība
2022. gada septembrī, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībā (LIZDA) ir mobilizēti 23 000 izglītības darbinieku.. Tāpat kā daudzās citās valstīs, skolotāji cieš no pārmērīgas slodzes un zemām reālajām algām.
Bet dienas pirms šī streika sākuma tas bija tā Krustojas pēc federācijas un valdības vienošanās.
Taču darījums neatbilda skolotāju iepriekš izvirzītajiem mērķiem. Viņam neizdevās atrisināt darbinieku trūkuma un līdz ar to arī pārmērīgās darba slodzes problēmu. Nav atrisināts arī darba samaksas jautājums.
Cerības uz mierīgu risinājumu tika sagrautas, kad valdības 2023. gada budžetā algu paaugstināšana bija atkarīga no “skolu tīkla uzlabošanas” — citiem vārdiem sakot: samazinājumi, reorganizācijas un lielāks stress un spriedze esošajam darbaspēkam. Tas nebija nekas cits kā pagājušā gada rudenī noslēgtā darījuma nodevība.
Sekojoši, Lezda uz budžetu atbildēja ar ultimātu 15.februārīViņš valdībai deva laiku līdz 15.martam, lai grozītu budžetu atbilstoši iepriekšējai vienošanās. Ja valdība nespēs izpildīt šo prasību, arodbiedrība 24.aprīlī draudēja ar protesta gājienu, kam sekos Latvijas skolotāju streiks.
atšķirībā no Izglītības un zinātnes ministra piezīmesAndha Šakša, kurš norādīja, ka šogad ir pietiekami daudz līdzekļu algu paaugstināšanai, premjerministrs Krišnais Karišs norādīja, ka Lai palielinātu algas, ir jāpalielina pievienotās vērtības nodoklis vai jāsamazina citās nozarēs, piemēram, aizsardzībā, pensijās vai veselības aprūpē..
Šī ir klasiska skaldi un valdi taktika. Kariņš uzsvēra, ka algu uzlabojumi var notikt tikai uz citu strādājošo rīcībā esošo ienākumu rēķina un uz citu svarīgāko sabiedrisko pakalpojumu rēķina; vai pazeminot aizsardzību.
Režīms Rīgā ir viena no agresīvākajām balsīm, kas atbalsta kara eskalāciju ar Ukrainu un konflikta padziļināšanu ar Krieviju. Tādējādi jebkādi militārā budžeta samazinājumi tiek uzskatīti par nepieņemamiem, savukārt tiek prognozēts, ka krīzes smagums jāuzņemas mājās strādājošajiem.
Režīms Rīgā ir viena no agresīvākajām balsīm par Ukrainas kara eskalāciju un konflikta ar Krieviju padziļināšanu / Foto: NATO, Flickr
Padarot algu paaugstināšanu atkarīgu no “skolu tīkla uzlabošanas”, karišu demagoģija uzbruka skolotājiem, kuri izvēlas naudu, nevis reformu.
Kariņš lielījās, ka skolotāju algu palielināšanai pieejami 124,3 miljoni eiro – vairāk nekā jebkurā Latvijas nozarē kopš 1991. gada. Taču, kā pareizi norāda LIZDA prezidente Inga Vanaga, šī “skolu tīkla optimizācija” ir solis nezināmajā, un tas ir ārpus skolotāju kontroles. Kā stāsta Vanaga, skolotāji plkst 23 no 110 Latvijas pašvaldībām algu palielinājumu nesaņems vispār.
Tas ir tāpēc, ka plānotais algu pieaugums attiecas tikai uz skolotāju minimālo algu, kas pieaugs no 7,50 eiro līdz 8,50 eiro. Latvijas zemāk atalgotajiem skolotājiem tas nozīmētu nedaudz zem 14 procentu atalgojuma pieaugumu, kas nav mazsvarīgi pat tad, ja tas ir mazāks par gada inflāciju. Tomēr tas tiks izņemts arī trīs gadu laikā, sasniedzot maksimumu 2025. gada decembrī! Tas joprojām būtu ievērojams algu samazinājums reālajā izteiksmē līdz brīdim, kad tas tiks ieviests, nemaz nerunājot par tā ierobežoto segumu.
Cīņas eskalācija
Nav jābrīnās, ka Latvijas valdība nesaprata darījuma ar LIZDA beigas. Mērķis nebija piekāpties, bet gan iegūt laiku, lai manevrētu un attēlotu skolotājus kā mantkārīgus.
Tiesa, naudas trūkst visās nozarēs, taču strādniekiem un jaunatnei ir jānoraida premjera slēdziens, ka tāpēc mums “jāsadarbojas”, lai glābtu kapitālistisko sistēmu.
Darba devējiem ir nauda, lai apmaksātu sabiedriskos pakalpojumus, bet, kamēr tā būs privātās rokās, tā paliks viņu bankas kontos. Šī bagātība ir demokrātiski jāizmanto, lai reinvestētu būtiskos pakalpojumos visu labā.
Pagāja mēnesis, un valdība nepakustējās ne centimetru. Sekojoši, LIZDA apņēmās rīkot protesta gājienu 24.aprīlī, kam sekos trīs dienu streiks mēneša beigās. Tas ir solis pareizajā virzienā. Taču šī cīņa ir jāpaplašina un jāpastiprina. Tāpēc esam laipni gaidīti Latvijas Ārstu biedrības (LAB) paziņojums, ka medicīnas darbinieki stāvēs līdzās streikojošajiem skolotājiem.
Spiediens ir uz valdošo šķiru Baltic News Network jaunākais apkopojums par nedēļu Viņš runāja par “vienmēr briest” cīņu starp strādniekiem un valdību, kas sasniedz “kritisko masu”. Tā nav valdošās šķiras optimistiskā valoda, kas ir pārliecināta seglos.
Sākoties šķiru cīņai Latvijā, jauni strādnieku šķiras segmenti sāks izdarīt radikālus secinājumus. Viņi sapratīs, ka tiem nepieciešamos resursus var atbrīvot tikai ar rūpniecības un bagātības atsavināšanu. Tas ir vienīgais veids, kā jēgpilni nodrošināt augstākas algas un labāku veselību un izglītību.
Šādai programmai būtu nepieciešama revolucionāra vadība, un, ja nebūtu revolucionāras strādnieku partijas, tās būtu jāveido šīm jaunajām šķirām. Šīm jaunajām šķirām no jauna jāatklāj Latvijas strādnieku šķiras revolucionārās un revolucionārās tradīcijas un jāparāda valdībai, ka “šķiru miera” periods, tas ir, valdošās šķiras aplaupīšana dienasgaismā, nebija nekas vairāk kā īslaicīgs šķiru kara klusums.
