Sestdien aprit 31 gads kopš Igaunijas neatkarības atgūšanas. Ieteikums, ka Igaunijai ir veicies salīdzinoši labi, salīdzinot ar bijušajiem Austrumu bloka kolēģiem, ir ne tikai politiska propaganda, bet arī balstīta uz objektīviem datiem.
Neatkarīgi no tā, vai mēs skatāmies uz ekonomisko attīstību, tautas attīstību, demokrātiju vai administratīvo kapacitāti, Igaunija, Čehija un Slovēnija mēdz ieņemt topa augšgalu. Ņemot vērā pēdējo divu ievērojami labāko starta pozīciju 90. gadu sākumā, igauņiem ir ar ko lepoties.
Kontrasts ar citām bijušajām padomju republikām ir vēl krasāks, savukārt Igaunija arī nepārprotami apsteidz Latviju, kurai pirms trim desmitgadēm bija gandrīz identiska starta pozīcija.
Kāpēc Igaunijai izdevās tik labi? Mēs varam piedāvāt bezgalīgi daudz skaidrojumu, un tie visi ir izturīgi no sava viedokļa. Labējā spārna aprindās plaši tiek izplatīta klišeja, ka Igaunijas panākumi balstīti uz 90. gadu radikālajām tirgus reformām, ko aizsāka Isamaa un Marts Lārs un ko vēlāk nostiprināja Reformu partija Andrusa Ansipa vadībā. Citiem vārdiem sakot, ja nebūtu Lar, Ansib un Hizb al-Ismaa’ un al-Islah, panākumi nebūtu bijuši. Bet vai tas tiešām ir tik vienkārši?
Labāk nē. Igaunijas panākumu cēloņi ir daudz dziļāki par pieminētajām radikālajām ekonomiskajām reformām. Es vēlētos izcelt trīs galvenos aspektus: vācbaltiešu koloniālo mantojumu, rūpīgi pārdomātās 90. gadu sākuma reformas, no kurām galvenā ir privatizācija, un Ziemeļvalstu ģeogrāfisko tuvumu.
Lai saprastu, kā Igaunijai izdevies visus trīs darbus padarīt sev par labu, īsi apskatīsim Latviju, kurai pašai nav veicies.
Kamēr varam vaimanāt par vācbaltiešiem un “700 verdzības gadiem”, vienīgais, ko viņi ir spējuši ieviest reģionā, ir tiesiskuma princips un visu, arī vareno, pakļaušana. Otrkārt, viņi ieviesa Vācijas ideju par politiski neitrālu, nekorumpētu un atbilstoši apmācītu profesionālu valsts dienestu.
Politoloģijā šis modernais un profesionālais valsts aparāts ir pazīstams kā Vēbera birokrātija. Lai saprastu, kāpēc Igaunija ir veiksmīgi attīstījusies kā valsts, pietiek ar īsu ieskatu bijušajās Padomju Savienības republikās austrumos un dienvidos, kur īsti nav iesakņojusies ne likuma vara, ne Vēbera birokrātijas tradīcijas. Mums nebūtu daudz no tā, ko mēs šodien baudām, ja nebūtu funkcionējoša valsts aparāta un tiesību sistēmas.
Starp citu, Latvija lielā mērā dala Igaunijas koloniālo mantojumu, un arī tai ir izdevies, lai arī ar lielākām grūtībām, izdabūt no zemes valsts iekārtu un tiesiskumu.
Es teiktu, ka Igaunijas panākumi ir atkarīgi ne tik daudz no 90. gadu straujajām un radikālajām neoliberālajām tirgus reformām, bet gan no precizitātes un kvalitātes līmeņa.
Blakus vairākiem citiem labojumiem vēlos izcelt vienu, kam ir pievērsts nesamērīgi maz uzmanības; Tā ir uzņēmumu privatizācija. Igaunijā tika nolemts privatizēt uzņēmumus, kuriem bija skaidrs biznesa plāns. Ārvalstu investori no Ziemeļvalstīm bija apzināti iecienīti, cenšoties izvairīties no īpašumtiesību koncentrācijas. Tas neļāva izveidot vietēju oligarhiju, kas citādi būtu kontrolējusi galvenās nozares un ar kuras palīdzību tā ātri ieguva kontroli pār politiskajām partijām.
Latvija ir izvēlējusies atšķirīgu un mazāk caurskatāmu privatizācijas modeli un joprojām cīnās ar oligarhijas problēmu, kas novedusi pie augsta līmeņa korupcijas, valsts reformu aizkavēšanās un cilvēku uzticības zaudēšanas partijām un demokrātijai. Tas viss būtu noticis Igaunijā, ja lēmumu pieņēmēji būtu izvēlējušies citu ceļu.
Acīmredzot Igaunija un Slovēnija ir vienīgās [former] Austrumu bloka valstis, kurām nav bijušas problēmas ar oligarhiju un nekontrolējamu korupciju.
Visbeidzot, neaizmirsīsim par Ziemeļvalstu tuvumu un ietekmi. Skandināvu investīcijas mūsu ekonomikā, biznesa kultūra Ziemeļvalstīs un, galvenais, igauņu vēlme līdzināties Ziemeļvalstīm un izmisīgs mēģinājums izjaukt mūsu padomju pagātni – tam visam bija izšķiroša loma.
Piemēram, Latvijai līdz 2000. gadiem nebija tik skaidra piemēra un virziena, tāpēc viņi veidoja tipisku postkomunistisku un ne līdz galam rietumniecisku valsti. Nemaz nerunājot par citām iepriekšējām PSR, no kurām nevienai nebija līdzīga piemēra un politiskā un ekonomiskā atbalsta kā Ziemeļvalstīm bija Igaunijai.
Tāpēc Igaunijas panākumi nav dažu partiju vai politiķu dēļ, un iemesli tam ir dziļāki un daudzpusīgāki. Laimīgu Neatkarības dienu visiem!
–
Sekojiet ERR jaunumiem Facebook Un Twitter Un nepalaidiet garām atjauninājumu!
