Daudzviet pasaulē pieaugot antisemītiskajiem incidentiem, ir patīkami dzirdēt, ka Latvijā nav antisemītisma.
Tā apliecināja Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece Linda Ozola, intervējot viņu plkst. Jeruzalemes pasts biroji.
Osola bija viens no daudzajiem ārvalstu viesiem, kas maijā ieradās Izraēlā, lai apmeklētu konferences, padziļinātu divpusējās attiecības un saņemtu apbalvojumus.
Viņas gadījumā viņa bija Izraēlā, lai piedalītos 17. starptautiskajā konferencē par inovāciju krīzes pārvaldību, ko šajā gadījumā rīkoja Telavivas pašvaldība.
Krīžu pārvarēšana un iejaukšanās ir kļuvusi par globālu izaicinājumu, un līdzīgas konferences notiek katru mēnesi lielākajās pilsētās visā pasaulē.
Dažās valstīs krīzes situācijas izraisa bezdarbs, dzīves dārdzības pieaugums, birokrātiskas kļūdas vai pensionēšanās vecuma izmaiņas. Citos gadījumos tas ir galējā nacionālisma, ksenofobijas, rasisma un antisemītisma rezultāts, īpaši Eiropā.
Tāpēc antisemītisma tēma tika nodota Osolai, kura ar lepnumu runāja par savu valsti kā tādu, kurā dažādu ticību cilvēki dzīvoja kopā mierā un saticībā.
Pēc intervijas šis apgalvojums un antisemītisma neesamība Latvijā apstiprinājās Google meklēšanā.
Osolai šī bija pirmā vizīte Izraēlā, un viņa nevēlējās aprobežoties ar divām konferences dienām. Tā vietā es nolēmu palikt uz nedēļu, lai izceļotu no Telavivas un satiktu pēc iespējas vairāk cilvēku, lai tiktu galā ar drošības un pašvaldību krīzēm.
Viņa bija pietiekami aizkustināta, lai izlemtu atgriezties un ņemt līdzi ģimeni.
Latvija ir maza valsts, kas atrodas Baltijas reģionā un atrodas starp Igauniju ziemeļos un Lietuvu dienvidos. Tai ir arī kopīgas robežas ar Krieviju un Baltkrieviju.
Latvijas 1,6 miljoni iedzīvotāju ir tikai daļa no Izraēlas iedzīvotāju skaita. Tajā ebreju skaits ir nedaudz vairāk par 8000, musulmaņu – 1000. Lai gan Latvijā ir sinagogas, mošejas joprojām nav, lai gan tur atrodas islāma lūgšanu un kultūras centrs.
Nesen Osola sacīja, ka sievietes, kas valkā lakatus, uz ielām liecina par musulmaņiem.
Tomēr ebreju kopiena ir aktīva. Organizācija Shamir, kuru vada rabīns doktors Menahems Barkahans, Rīgas vecpilsētā būvē Holokausta muzeju, kura izmaksas ir aptuveni 13 miljoni eiro.
Viņa sacīja, ka muzejs ne tikai koncentrējas uz pagātni, bet arī raugās uz nākotni un to, ko ebreji var dot Latvijai.
Par ebreju dzīvi Latvijā pirms holokausta Osola pēdējā laikā sev atklājusi daudz vairāk, nekā zināja iepriekš.
Betar, bruņotu cionistu kustību, kas nosaukta Džozefa Trumpeldora piemiņai, 1923. gadā Rīgā nodibināja Zejevs Jabotinskis. Trampeldors bija viens no Cionas mūļu leģiona dibinātājiem, kas Pirmajā pasaules karā cīnījās britu pusē. Viņš arī veicināja ebreju apmešanos tajā, kas toreiz bija pazīstama kā Palestīna. Betar ir Breta Džozefa Trumpeldora saīsinājums, kas nozīmē “Trumbeldora testaments” vai “Alianse”.
Beitar biedri no Izraēlas un citām valstīm aprīlī viesojās Rīgā, lai atzīmētu kustības simtgadi, un Osola, kas bija uzaicināta uz galveno notikumu, iepazinās ar Latvijas ebreju vēsturi.
Holokausta laikā tika noslepkavoti 25 000 Latvijas ebreju. Daudzi no tiem, kas izdzīvoja, pārcēlās uz Izraēlu un citur.
Osola cerēja, ka esošie ebreju iedzīvotāji Latvijā izdzīvos. “Mēs viņus patiešām lolojam,” viņa sacīja, piebilstot: “Holokausta muzejs būtu ļoti noderīgs, lai parādītu, ko esam zaudējuši kā valsts. Tas nozīmēja uzņēmējdarbības zaudēšanu. Kā tauta mēs esam kultūras mīļotāji un ieguldām daudz kultūras mantojuma.”
Latvijas ebreju kultūras mantojums, Krievijas iebrukums Ukrainā
Šīs investīcijas ietvaros ietilpst Latvijas ebreju kultūras mantojums. Piemēram, tika atjaunotas divas sinagogas.
Atbildot uz jautājumu par ebreju īpašumu atdošanu, Ozola sacīja, ka 2022.gada februārī pieņemtais Restitūcijas likums stājās spēkā šā gada janvārī un attiecas gan uz personīgo mantu, gan kopienas īpašumu.
Viņas galvenais iemesls, kāpēc viņa ieradās Izraēlā, bija uzzināt vairāk par civilo aizsardzību un sabiedrisko kārtību, kā arī sazināties ar attiecīgajiem cilvēkiem Telavivas un Jeruzalemes pašvaldībās.
Viņai bija svarīgi uzzināt par Izraēlas novērošanas metodēm, jo ”drošība ir ļoti augsta Latvijas dienaskārtībā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā”.
Krasi mainījusies attieksme pret sabiedrisko drošību, kas ir pašvaldības atbildība.
Lai gan Latvijai ir svarīgi uzzināt vairāk par drošību no citām valstīm, īpaša nozīme ir tam, ko tā var mācīties no Izraēlas, “jo drošība Izraēlā ir galvenā prioritāte”.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā “mēs kā Ukrainas kaimiņi esam paaugstinātā gatavībā. Latvija ir piedzīvojusi milzīgu cilvēku pieplūdumu no citām Baltijas valstīm, un starp latviešiem un krievvalodīgajiem iedzīvotājiem valda liela spriedze.
Padomju laikā vairāk nekā 50% Latvijas iedzīvotāju bija krievi, un visizplatītākā valoda bija krievu valoda. Mūsdienās 25% iedzīvotāju ir krievi, sacīja Ozola, taču, ja padomju režīms turpinātos, “mēs savā valstī būtu kļuvuši par minoritāti”.
Pēc neatkarības atgūšanas Latvija saprata, ka tā izglītības sistēmā nav darījusi pietiekami daudz, lai saglabātu savu valodu un kultūru.
Latvijā ir krievu skolas, kurās vēl nesen mācībās tika izmantota krievu valoda. Latvijas parlaments nobalsoja par valodas reformu, kuras rezultātā latviešu valoda tika aizstāta ar krievu mācību valodu visās skolās. Tādējādi krievu valoda tiek mācīta kā kultūras un literatūras valoda, bet netiek izmantota kā izglītības valoda.
Rīga vienmēr ir bijusi starptautiska pilsēta, sacīja Ozola, kurā katrs runā vismaz trīs valodās. Bet krievu valodu mums uzspieda okupācijas laikā.
Baidoties, ka Krievija atkal mēģinās pārņemt kontroli pār Baltijas valstīm, Latvija dara visu iespējamo, lai palīdzētu Ukrainai ar humāno un militāro palīdzību.
Latvija uzņēma 44 000 ukraiņu bēgļu un nodrošināja viņiem naudu, tranzītu, pārtiku, mājokli, darbu un izglītību.
“Nostāja Latvijā ir tāda, ka karš Ukrainā ir mūsu karš,” sacīja Ozola. Mēs esam okupējuši 50 gadus. Krievija mūs vienmēr ir uztvērusi kā daļu no Krievijas. Viņi nogalināja mūsu cilvēkus, nosūtīja uz Sibīriju, un visas tās katastrofas, kuras tagad piedzīvo Ukraina, mūs piemeklēja Otrā pasaules kara laikā. Katra latviešu ģimene kādu ir zaudējusi, tieši tāpēc mūsu valsts ir ļoti gatava atbalstīt Ukrainu visos iespējamos veidos.
Solidarizējoties ar Ukrainu, Latvija konfiscē dzērājšoferu automašīnas, kuras pēc tam tiek nogādātas uz Ukrainas robežu. Simtiem šo transportlīdzekļu ir konfiscēti un nosūtīti lietošanai slimnīcām un Ukrainas militārpersonām.
Līdz šim, pēc Ozola teiktā, bijušas 90 kolonnas, kurās transportlīdzekļi pārvietoti nogādāšanai Ukrainā.
To motivēja izpratne par to, ko Krievija var un darīs.
Karš pavēra logu uz Latviju, padarot militāro dienestu vīriešiem obligātu, bet sievietēm brīvprātīgu.
Otrā pasaules kara laikā latvieši nekaroja. Pēc Osola domām, tā ir kļūda, kas neatkārtosies, ja radīsies nepieciešamība.
Un viņa paziņoja: “Ukrainai ir jāuzvar.” “Ja tas nenotiks, mēs būsim nākamie!” ■
