Latvijas pelēkās ekonomikas apjoms pērn palielinājies par 1,1%, sasniedzot 26,6% no valsts IKP, liecina Stokholmas Rīgas ekonomikas indeksa (SSE Riga) Baltijas pelēkās ekonomikas indeksa rezultāti.
Finansiālā izteiksmē kopējie nodokļu ieņēmumu zaudējumi no Latvijas pelēkās ekonomikas pārsniedz 2,7 miljardus eiro. Covid-19 pandēmijas laikā Lietuvā un Igaunijā pieaudzis arī pelēkās ekonomikas apjoms.
Pēc pelēkās ekonomikas indeksa aplēsēm, kas Baltijas valstīs tiek veikts kopš 2009.gada, pelēkās ekonomikas līmenim Latvijā bija tendence kristies 2015. un 2016.gadā, kad tas bija 21,3% un 20,7% no valsts līmeņa. IKP, attiecīgi. Savukārt turpmākajos gados pelēkā ekonomika pieauga vai pārsvarā palika nemainīga: 2017. gadā tā bija 22,0% no Latvijas IKP, 2018. gadā – 24,2%, 2019. gadā – 23,9%, 2020. gadā – 25,5% un 2021. gadā bija . 26,6%.
2021. gadā pelēkā ekonomika pieauga arī Lietuvā un Igaunijā.
Salīdzinot ar 2020.gadu, Igaunijas pelēkā ekonomika 2021.gadā pieauga par 2,5%, sasniedzot 19,0% no IKP. Igaunijai tas ir augstākais pelēkās ekonomikas rādītājs kopš 2012.gada, kad tas veidoja 19,2% no IKP. Lietuvā pelēkā ekonomika 2021. gadā pieauga par 2,7%, sasniedzot 23,1% no IKP. Lietuvai šis ir augstākais pelēkās ekonomikas rādītājs kopš 2009.gada. Tas nozīmē, ka, pateicoties Covid-19 pandēmijai, pelēkā ekonomika pērn pieauga visās trīs Baltijas valstīs. Lai gan atšķirība starp pelēkās ekonomikas apmēriem Latvijā un Lietuvā ir mazāka nekā iepriekšējos gados, tā joprojām ir augstākā Latvijā.
Kā norāda pētījuma autors, SSE Riga Prof. Dr. Taču diemžēl mūsu pētījuma rezultāti liecina, ka politikas veidotājiem, īpaši Latvijā, izaugsmes gados, pirms pandēmijas, bija maz panākumu pelēkās ekonomikas ierobežošanā. Šogad papildus COVID-19 pandēmijai ir parādījusies nenoteiktība, īpaši ekonomiskā nenoteiktība, ko radījis Krievijas karš Ukrainā. Šajos ļoti sarežģītajos apstākļos mēs nevaram aizmirst par pelēkās ekonomikas samazināšanu nākotnē. Lai to samazinātu, ir jāatrod jauni un mūsdienīgi risinājumi. Pelēkā ekonomika joprojām slēpj milzīgus resursus, kas noderētu valsts drošības, veselības aprūpes, izglītības, zinātnes, sociālās aizsardzības un citu nozaru stiprināšanai. »
Rezultāti liecina, ka 2021. gadā Latvijā, Igaunijā un Lietuvā lielāko daļu pelēkās ekonomikas veidoja algas Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Latvijā iesaiņotās algas veidoja 46,2%, Igaunijā 42,7% un 38,8% no pelēkās ekonomikas. Lietuva.
Nereģistrētie ienākumi Latvijā 2021. gadā veidoja 30% no pelēkās ekonomikas. Nedeklarētā darba ņēmēju daļa veidoja 23,8%. Igaunijā šie divi faktori veido attiecīgi 30,0% un 23,5% pelēkās ekonomikas, bet Lietuvā – attiecīgi 27,2% un 37,7%.
Saskaņā ar pētījuma rezultātiem, salīdzinot ar 2020.gadu, pērn visās trijās Baltijas valstīs pieauga procents no vidējās darba samaksas, ko darba devēji slēpj no valsts, jeb aplokšņu algām. Latvijai šis pieaugums bija salīdzinoši neliels – tikai 0,3%. 2021. gadā aplokšņu algas pieauga līdz 23,8%. Igaunijā aplokšņu algu apjoms 2021.gadā pieauga par 3,8%, līdz 17,0%, savukārt Lietuvā palielinājās par 0,9%, līdz 16,2%. “Tas nozīmē, ka Latvijā joprojām ir augstākais aplokšņu algu apjoms, kas skaidrojams ar pelēkās ekonomikas atšķirībām starp Baltijas valstīm,” saka profesore Šaoka.
Pieaugums bija vērojams arī visās trīs Baltijas valstīs, kad ienākumi netika deklarēti, jo Latvijā 2021.gadā vidējais no valsts slēpušos uzņēmēju īpatsvars pieauga par 0,6%, sasniedzot 18,6%, bet Igaunijā (12,1%) un 1,0 % Lietuvā (16,8%). Runājot par darbinieku informācijas neizpaušanu, salīdzinot ar 2020.gadu, 2021.gadā Latvijā un Lietuvā tā nedaudz samazinājās (attiecīgi par 0,2% līdz 10,7% un par 0,4% līdz 8,9%). Igaunijā darbinieku nedeklarēšanās pieauga par 1,5%, sasniedzot 10,5%, kas ir augstākais rādītājs kopš pelēkās ekonomikas mērījumu sākšanas valstī.
Rezultāti liecina, ka arī publiskās kukuļošanas līmenis kopš 2020. gada ir pieaudzis visās Baltijas valstīs. Vislielākais pieaugums vērojams Lietuvā, kur šis rādītājs pieauga par 3,9% un sasniedza 12,3%. Kukuļošana Igaunijā 2021. gadā pieauga par 0,6% līdz 7,0%. Latvijā tā pieauga par 0,9% līdz 9,2%. Latvijā tik augsts līmenis nav bijis kopš 2014. gada, Lietuvā – kopš 2015. gada. Igaunijā tas ir augstākais rādītājs kopš pētījuma sākuma. Rezultāti arī liecina, ka visās trīs Baltijas valstīs pieauga vidējais procents, kas samaksāts, lai nodrošinātu vietu valsts iepirkumos. Latvijā pieaugums bija no 1,1% līdz 8,0%. Lietuvā pieaugums bija 2,1% līdz 7,7% un Igaunijā 0,1% līdz 4% pelēkās ekonomikas.
Pelēkās ekonomikas līmenis Latvijā par augstāko tiek uzskatīts Rīgas, Kurzemes un Zimgales reģionos. Dažādās tautsaimniecības nozarēs pelēkajai ekonomikai ir vislielākais atbalsts būvniecības nozarē Latvijā. Profesors Sokka atzīmē arī negatīvas tendences: “Kamēr kopš 2015. gada pelēkajā ekonomikā būvniecības sektorā ir vērojamas lejupslīdes pazīmes (2015. gadā – 40%, 2016. gadā – 38,5%, 2017. gadā – 35,2%, 2018. gadā – 34,1%, 2019. gadā – 30,7% un 2019. gadā). 28,7% 2020), pelēkā ekonomika pērn sasniedza 29,8% mazumtirdzniecībā, 27,5% pakalpojumu nozarē, 25,0% ražošanā un 24,4% vairumtirdzniecībā 2021.
Runājot par attieksmi pret korupciju, Baltijas valstu uzņēmumi joprojām ir samērā apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) paveikto.
Skalā no 1 līdz 5, kur 5 norāda uz augstu apmierinātību, apmierinātības līmenis ar VID bija 3,60 Latvijā un 3,56 Lietuvā. Tas nozīmē, ka pirmo reizi kopš šī pelēko ekonomiku ietekmējošā faktora regulāro mērījumu uzsākšanas (2010. gadā) apmierinātība ar VID Latvijā bija augstāka nekā Lietuvā. Apmierinātība ar VID joprojām ir augsta arī Igaunijā (3,74), lai gan zemāka salīdzinājumā ar 2019. gadu (3,80) un 2020. gadu (3,76).
Rezultāti arī liecina, ka, salīdzinot ar 2020.gadu, apmierinātības līmenis ar valsts nodokļu politiku Latvijas uzņēmēju vidū 2021.gadā pieauga – no 2,63 līdz 2,70. Apmierinātības līmenis ar nodokļu politiku pazeminājās Lietuvā un Igaunijā (attiecīgi no 3,08 līdz 2,81 un no 3,41 līdz 3,02). Pieaudzis arī Latvijas uzņēmēju apmierinātības līmenis ar likumdošanas kvalitāti (no 2,96 2020. gadā līdz 2,98 2021. gadā). Samazinājums novērots Lietuvā un Igaunijā (attiecīgi no 3,03 uz 2,89 un no 3,35 uz 3,25). Apmierinātība ar valsts palīdzību uzņēmējiem 2021.gadā pieauga līdz 2,89 Latvijā, bet samazinājās katrā no pārējām Baltijas valstīm: līdz 2,91 Lietuvā un 2,51 Igaunijā.
Rezultāts arī norāda, ka, lai gan jaunāki un jaunāki uzņēmēji biežāk nekā lielāki un vecāki uzņēmumi iesaistās neskaidrās darbībās, kopējo ieguldījumu pelēkajā ekonomikā sniedz lielāki uzņēmumi (ar vairāk nekā 50 darbiniekiem un gada apgrozījumu vairāk nekā 500 000 eiro). Šī tendence ir tieši saistīta ar to, ka lielāki uzņēmumi, lai arī mazāk iesaistīti pelēkajā ekonomikā, iemaksā daudz lielākas summas.
Aplūkojot jaunākos pelēkās ekonomikas datus, profesors Sokka atzīst: “Lai gan tendences kopumā ir negatīvas, ņemot vērā kontekstu, 2021. gadā pelēkās ekonomikas pieaugums Latvijā, Igaunijā un Lietuvā var būt lielāks. Pelēkās ekonomikas pieaugums var turpināties arī nākamajos 2 gados. -3 gadi.Tuvākajos gados,sevišķi ja netiks atvēlēts pietiekami daudz līdzekļu cīņai ar to.Šajā sakarā Latvijai būs jāturpina stiprināt sadarbību starp dažādām institūcijām pelēkās ekonomikas mazināšanai,it īpaši operatīvajā līmenī.Vēlos aicināt politikas veidotājus ne tikai koncentrēt resursus pelēkās ekonomikas mazināšanai problemātiskākajās nozarēs, bet arī pieeju pelēkās ekonomikas mazināšanai kompleksā veidā – veicot vairākas savstarpēji saistītas aktivitātes. Pelēkā ekonomika ir sarežģīta parādība, ko nevar samazināt ar vienu pasākumu.Nevar aizmirst celt valdības reputāciju uzņēmēju un iedzīvotāju acīs, kā arī rīkoties taisnīgi ar korupciju saistītiem noziegumiem un citiem noziegumiem.
