Beirūta: Libāna piektdien turpināja savu brīvo nolaišanos ekonomiskajā satricinājumā, pasliktinoties medicīnas, degvielas un pārtikas krīzēm, un netiek uzņemta politiska iniciatīva, lai pārvarētu pasliktināšanos.
Libānas mārciņas vērtība nokritās līdz rekordzemam līmenim, lai melnajā tirgū tirgotos par 23 000 mārciņu pret dolāru.
Šis sabrukums notika vismaz Hezbollah ģenerālsekretāra Hasana Nasrallahas ceturtdienas vakarā teiktā runas dēļ, kurā viņš atkārtoti apliecināja savu naidīgo nostāju pret Saūda Arābiju un aicināja libāniešus būt “pacietīgiem” un nepiedāvāt risinājumus savām saasinātajām problēmām. . .
Piektdien pēkšņi pieauga degvielas cenas. 20 litru benzīna kannas cenas svārstījās robežās no 310 800 līdz 319 600 mārciņām, bet dīzeļdegvielas balona cena sasniedza 311 tūkstošus mārciņu, bet gāzes balonu tirdzniecība sasniedza 266 tūkstošus mārciņu.
Vidējā degvielas cena šobrīd ir vienāda ar pusi no minimālās algas.
Degvielas uzpildes staciju īpašnieki ziņoja par “degvielas pārdošanas apjoma samazinājumu” par gandrīz 50 procentiem.
Tikmēr ekonomikas ministrs Amins Salams ceturtdien nolēma samazināt maizes saišķa svaru, vienlaikus saglabājot tā pašreizējo cenu, kas ir augstākā cena, kādu tas jebkad ir sasniedzis.
1050 gramu iepakojums tagad tiek pārdots par 9500 Libānas mārciņām.
Ekonomikas ministrija to skaidroja ar “miltu, dīzeļdegvielas un citu materiālu cenu kāpumu”.
Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašais referents galējās nabadzības un cilvēktiesību jautājumos Olivjē de Šuters nāca klajā ar paziņojumu pēc 12 dienu misijas, lai pētītu nabadzību Libānā, kura kopiju ieguva Arab News no Apvienoto Nāciju Organizācijas biroja Beirūtā.
“Libānas varas iestāžu veiktā nacionālās valūtas iznīcināšana, politiskais strupceļš un ilgstošas nevienlīdzības nostiprināšanās ir ievedusi valsti galējā nabadzībā,” viņš teica ziņojumā.
Viņš piebilda: “Libāna vēl nav neveiksmīga valsts, bet tā ir neveiksmīga valsts, valdība, kas ir pievīlusi savus iedzīvotājus.”
“Libānas mārciņas iznīcināšana ir izpostījusi miljoniem cilvēku dzīvības un nabadzību.”
De Šuters raksturoja krīzi Libānā kā “ražotu”.
Viņš piebilda: “Iedzīvotājiem cenšoties izdzīvot dienu no dienas, valdība tērē vērtīgo laiku, izvairoties no atbildības un izvairoties no grēkāžiem no viņu ērtajiem birojiem.
Šo milzīgo nevienlīdzības līmeni pastiprina nodokļu sistēma, kas atalgo banku sektoru, veicina izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un koncentrē bagātību dažu cilvēku rokās. Tikmēr iedzīvotājiem tiek piemēroti regresīvie nodokļi, kas skar nabadzīgākos.
“Šī ir cilvēka izraisīta katastrofa, kas tika gatavota.”
De Šuters pauda bažas, ka “šķiet, ka politiskā vadība nevēlas saskatīt saistību starp nodokļu reformu un nabadzības mazināšanu un nenovērtē sociālās aizsardzības sistēmu priekšrocības ekonomikas atjaunošanai, īpaši krīzes laikā.
“Diemžēl no valdības neesmu dzirdējis nevienu ticamu nabadzības mazināšanas plānu, kas nebūtu atkarīgs no starptautiskajiem donoriem un NVO. Paļaušanās uz starptautisko palīdzību nav ilgtspējīga un faktiski vājina valsts institūcijas.”
ANO eksperts piebilda: “Jautājums ir par to, kam politiskie līderi ir tērējuši resursus.
“Jau desmitiem gadu Libāna ir ignorējusi vajadzību pēc sociālās politikas, tostarp stabilām labklājības programmām un sabiedrisko pakalpojumu infrastruktūras, un tā vietā ir koncentrējusies uz neproduktīvām nozarēm, piemēram, bankām, pastāvīgi palielinot valsts parādu un veltot šos resursus parāda apkalpošanai.”
Viņš piebilda: “Libānai ir iespēja pārdomāt savu ekonomikas modeli. Turpinot stimulēt neveiksmīgu modeli, kura pamatā ir renterisms, nevienlīdzība un sektantisms, tikai vēl vairāk iegrūdīs iedzīvotājus galējā nabadzībā.”
Viņš brīdināja, ka starptautiskā sabiedrība Libānas reformas neuztvers nopietni, “kamēr netiks piedāvāts ticams plāns, kā mainīt ekonomiku, novērst nevienlīdzību, nodrošināt nodokļu taisnīgumu un novērst turpmāku politisko strupceļu”, brīdinot, ka donoru kopienas pacietība izsīkst. Libānas valdība.
“Pēc tam, kad viņi ir zaudējuši 240 miljonus ASV dolāru, krāpjoties par patvaļīgiem un nelabvēlīgiem valūtas maiņas kursiem, viņiem ir jāpārliecinās, ka valdība nopietni izturas pret caurskatāmību un atbildību un ka uz tiesībām balstīta pieeja var virzīt valdības centienus šajā procesā.”
“Libānas amatpersonas dzīvo fantāziju zemē,” aģentūrai Reuters sacīja de Šuters. Tas neliecina par labu valsts nākotnei.”
Premjerministra Nadžiba Mikati valdība, kas tika izveidota septembrī, vēl nav sapulcējusies saistībā ar notiekošo politisko strīdu.
Tikmēr centrālās bankas cietās valūtas rezerves sarūk tiktāl, ka hronisku slimību medikamentus vairs nevar subsidēt. Šis ekonomiskās kapacitātes kritums noticis pēc tam, kad centrālā banka paaugstināja atbalstu parastajiem medikamentiem.
Krīze šobrīd ir skārusi pacientus ar nopietnām un hroniskām slimībām, īpaši vēža slimniekus, kuriem trūkst dzīvību glābjošu medikamentu.
Ekonomists Dr. Luiss Hobeika izdevumam Arab News sacīja: “Valsts ieņēmumi ir zuduši. Muitas dolārs, kura cena joprojām tiek noteikta pēc oficiālā kursa, vairs nav loģiski, un tas ir jāceļ pakāpeniski, nevis uzreiz jāceļ līdz kursam Centrālās bankas oficiālajā platformā.
Viņš piebilda: “Politiķi zināja, ka esam uz šādas krīzes sliekšņa pirms trim gadiem, taču viņi neko nedarīja un gaidīja risinājumus no malas, un tas nenotika.”
Ekonomists piebilda: “Rezerves ir izsīkušas, un centrālā banka saka, ka tai ir tikai 13 miljardi dolāru, bet tas varētu būt mazāks.”
Hobeika sacīja, ka Ekonomikas ministrija jaunu degvielas cenu izdevusi tikai divas dienas pēc kārtējās cenas publiskošanas, kas ietvēra Libānas mārciņu pieaugumu par 2000 mārciņām, norādot uz krīzes apmēriem.
Informācijas ministrs Džordžs Kordahi pēc tikšanās ar parlamenta priekšsēdētāju Nabihu Berri piektdien atkārtoja, ka negrasās atkāpties no valdības “bez garantijām” — šī nostāja, pēc Hobeika domām, “pastiprinās Libānas ekonomisko krīzi pēc tās politiskās krīzes. līcis.”
Hobeika piebilda: “Mēs vēl neesam redzējuši Libānas ekonomiskā boikota rezultātus. Tagad mēs baidāmies par Persijas līcī strādājošo libāniešu likteni, bet ja krīze ietekmēs pārskaitījumus universitātēm, labdarības organizācijām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām? Ko darīt, ja Gulf Air satiksme apstātos? Vai Libāna nosmacēs? Pēc tam pacietība neko nedos.”
Neskatoties uz pieaugošo spiedienu, šķiet maz ticams, ka libānieši izies ielās, lai atjaunotu protestus. Šī tautas nevēlēšanās paust dusmas, Hobeika sacīja, “ir daudz vairāk nekā vilšanās, tā ir mērķa zaudēšana”.
Iedzīvotāji ir iestrēguši elles apburtā lokā.
