kopsavilkums
Britu vēsturnieks Džons Heidens savulaik Latviju pirms Pirmā pasaules kara nosauca par “Austrumu Beļģiju”, jo tās augsti attīstītā ražošana kalpo Krievijas tirgum. Neatkarīgā latviešu nacionālā valsts (1918-1940) zaudēja šo statusu ar rūpnieciskajām iekārtām, 1915.-1916.gadā tika evakuēta uz kontinentālo Krieviju un vairs neatgriezās. Latvija starpkaru periodā centās “kļūt par Dāniju”, tas ir, kļūt par nozīmīgu starptautisku pārtikas eksportētāju un reindustrializēties. Tās ekonomiskie panākumi un izaugsmes rādītāji ir ļoti strīdīgi. Saskaņā ar Roses and Wolf (in: Broadberry S, O'Rourke KH (eds) The Cambridge Economic History of Modern Europe, Vol. 2. 1870–pašlaik. Cambridge UP, Cambridge, pp 183–207, 2010), IKP Latvijā Pieauguma temps uz vienu iedzīvotāju bija augstākais starp Eiropas valstīm 1929.-1938.gadā. Kā liecina Aizsilnieka autoritatīvākais latviešu diasporas stāstījums (Latvijas saimniecības vēsture, 1914-1945. Daugava, Stokholma, 1968), Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma gados (1934-1940) izaugsme apstājusies. Rožu un vilku aplēses ir netiešas. Ezeļņiks savus secinājumus pamato ar sistemātiski novecojušām starpkaru perioda nacionālo ienākumu aplēsēm. Šis raksts atrisina strīdu, sniedzot tiešu piedāvājuma puses iekšzemes kopprodukta (IKP) laikrindu laika posmā no 1920. līdz 1939. gadam, pamatojoties uz Latvijas IKP 1935. gada etalonnovērtējumu, ko veica Norkus et al. (kleometrika, https://doi.org/10.1007/s11698-022-00260-x, 2022). Galvenie secinājumi: Ekonomiskā izaugsme turpinājās pēc 1934. gada, taču laika posmā no 1929. līdz 1938. gadam tā nebija labākā Eiropā. Tomēr laika posmā no 1922. līdz 1938. gadam tās izaugsmes rādītāji bija vislabākie, arī ļoti zemā bāzes līmeņa dēļ pēc smagajiem ekonomiskajiem postījumiem, kas saistīti ar karu. Dānijas process bija tikai daļēji veiksmīgs, jo lauksaimniecības produktivitāte joprojām bija zema, un reindustrializācija galvenokārt balstījās uz importa aizstāšanu. Tāpat konstatējam, ka kopš 1936. gada Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pieaug ar ievērojamu lauksaimniecības nozaru īpatsvara stagnāciju un pāreju no pakalpojumiem uz ražošanu.
