“Lustrum” stāsta patiesās dzīves pasakas par VDK Latvijā / Raksts

Ņemiet vērā – stāsts ir publicēts pirms 5 gadiem

Pārsteidzoši, ka dokumentālajā filmā dzirdami ne tikai čekas nevēlamo interešu upuri, bet paši bijušie VDK vīri, kuri skaidro un vairumā gadījumu cenšas attaisnot savu rīcību pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit.

Jaunu kadru sajaukšana ar saprātīgu arhīva materiālu izmantošanu, Vispārējā dezinfekcija Tā centrējas ap bijušo VDK mītni Rīgā, kas tiek saukta par “Stūra māju”, jo tā tiek atjaunota, kā arī pārvietojas pa Latvijas galvaspilsētas ielām, intervēto personu mājām un vietām, kur viņiem tuvojās VDK, piedāvājot kārdinājumus. Un aizklāti draudi, un daudzos gadījumos abi.

Piedalās bijušais premjerministrs Ivars Gudmanis, dzejniece un tekstu autore Dženisa Pītersa, dzejnieks Jānis Rukpilnis un disidente Lidija Dorošina Lasmane, kuras klusā dievbijība veido cieņas kodolu starp visiem stāstiem par morālo kompromisu un neatlaidīgu kaunu.

Vispārējā dezinfekcija Tā pirmizrādi piedzīvos 2018. gada 8. novembrī Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” ietvaros, paralēli filmai pirmizrādot arī citos kinoteātros visā Latvijā, kur dažādās Latvijas vietās tiks runāts par VDK atstāto mantojumu. Tas tiek mudināts.

LSM redaktors Maiks Koljers apmeklēja preses priekšskatījumu un tālāk piedāvā savas domas par filmu.

Lustrum ir izcila dokumentālā filma, un tās priekšrocības ir brīnišķīgi savrups traktējums, kas ir brīvs no dažu šo tēmu dokumentālo filmu uzvedināšanas un didaktisma, kas, saprotams, mēdz izraisīt spēcīgas emocijas gan dalībniekos, gan skatītājos.

Arhīva kadru izmantošana ir ģeniāla. Mūsdienu kadru rūpīga apstrāde, lai tajā būtu dažas senāka materiāla stilistiskās iezīmes, piešķir vecajiem un jaunajiem attēliem zināmu vienotību, lai pelēkie vīrieši uzvalkos, ko redzam 80. gadu neskaidrajās fotogrāfijās, neizskatītos tik atšķirīgi no pelēkajiem vīriešiem uzvalkos. VDK arhīva nākotnes noteikšana pavisam nesenos video.

Filmas patiesais emocionālais kodols ir to cilvēku liecības, kuri saskārās ar VDK, skaidrojot, kā tas notika un kā viņi reaģēja. Daži atzīst, ka ir zināmā mērā līdzdalījušies, citi to nedara, un filmas veidotāju lielais nopelns ir tas, ka viņi atturas no iejaukšanās, lai apstiprinātu faktus vai melus. Tā ir ļoti nobriedusi un emocionāli nobriedusi pieeja, kur cilvēki tiek uztverti nevis kā vienkārši varoņi un nelieši, bet gan kā indivīdi, kuri cenšas izdarīt vairāk vai mazāk morālas izvēles sabiedrībā, kur morālas izvēles ir ļoti grūti izdarīt, un tai ir smagas sekas. Kā norāda disidente Lidija Dorošina Lasmani (kuras klusā cieņa ir spēcīga klātbūtne visā pasaulē): “Tā nebija sistēma, kas ļāva jums stāvēt malā.”

Citā brīnišķīgā rindkopā rakstniece Māra Zaleti stāsta, kā draugs mēģināja viņu pārliecināt, ka sadarbībai ar VDK nav par ko kaunēties un ka “šodien čekisti vairs nav tādi kā agrāk, viņi visi ir nomācoši. Viņi ir labi čekisti. !” Kā norādījuši Zālits un citi, atteikšanās sadarboties drīz vien lika “jaukajai” čekijai pieņemt mazāk iecietīgu attieksmi.

No šī attāluma var būt grūti precīzi saprast, cik plaši izplatīta ir čekas klātbūtne Latvijā, taču tas redzams filmā, atstāstot dažas detaļas. Kā žurnālists Augaress Robinis stāsta par savu pirmo tikšanos ar VDK: “Viņi zināja visu par mani, par manu ģimeni – kad mana māte aizgāja no mājām un atgriezās. Viņi zināja par manu dzīvi vairāk nekā es.” Tas bija laikmetā pirms interneta, kad “izsekošana” nozīmēja vairāk nekā tikai spiegprogrammatūru savā datorā. Tas nozīmē, ka cilvēki skatījās.

Vēl viens svarīgs Lustrum jauninājums, kam galu galā var būt lielāka vēsturiskā vērtība nekā mērķtiecīgo liecībām, ir dot balsi pašiem bijušajiem VDK vīriem. Acīmredzot viņu liecība bieži vien ir tālu no uzticamības, taču daudzos gadījumos uz tām ir patiesības zīmogs, jo viens anonīms intervējamais, kurš runā tikai pa telefonu, šķiet īpaši ticams, aprakstot organizācijas iekšpolitiku.

VDK vīru liecības rada daudz ironijas, jo viņi sūdzas, ka vienkārši vēlas, lai viņiem ļautu dzīvot mierā, kas liek viņiem justies lepniem par saistību ar ievērojamām neatkarības kustības personām. Iespējams, visievērojamākais atklājums ir tas, ka, neskatoties uz viņu sākotnējiem protestiem, ka viņi nerunās ar žurnālistiem vai filmu veidotājiem, tiklīdz viņi sāk, viņi nevar apstāties. Reizēm liekas, ka veļas dienā nekas nav tik daudz kā tenkas par vecākām sievietēm – un skatītājs nevar vien aizdomāties, vai šī psiholoģiskā īpašība, nepieciešamība justies svarīgam un visa notiekošā centrā, varētu daļēji izskaidrot vismaz kāpēc viņi sekoja karjeras ceļam.

Cittautiešu auditorija var saskarties ar grūtībām ar dažām vēsturiskām detaļām un fonu, jo īpaši sarežģītajām debatēm par to, vai publicēt VDK arhīvu materiālus, tāpēc mēs ceram, ka solītajā angļu valodas versijā tiks sniegti atbilstoši paskaidrojumi tiem, kas latviešu valodu nepārzina nesen. vēsture.

Tendence lēkt uz priekšu un atpakaļ laikā var arī būt nedaudz dezorientējoša, taču šī ir neliela kritika, un tas ir veids, kā filmas veidotāji izvēlējās pastāstīt savu stāstu, izmantojot virkni personisku interviju un zibakciju, nevis bezpersoniskāku hronoloģiju.

Lustrum darbojas kā filma, kā pētnieciskā žurnālistika un kā vēsturisks dokuments. Tā ir nobriedusi, pārdomas rosinoša un brīžiem skaudra filma, kas pret skatītājiem un tematiku izturas ar pienācīgu cieņu. Es ļoti iesaku to redzēt, ja jums ir tāda iespēja.

Pastāstiet mums par kļūdu