Jorgs Veidmans stāsta par savu jauno projektu Latvijā / Raksts

LSM bija iespēja satikt slaveno mūziķi un komponistu aizkulisēs uzreiz pēc atzinīgi novērtētās uzstāšanās. Viņš bija noguris un nosvīdis, taču nepārprotami sajūsmināts un priecīgs, atbildot uz dažiem jautājumiem par pirmo koncertu, sadarbību un nākotnes plāniem ar Sinfonietta Rīga.

Kā jūtaties šobrīd pēc koncerta?
Man jāsaka, ka patiesībā tā bija patiešām jautra lieta. Kaut kas tāds notiek reti. Šāda vienotība ir ne tikai starp orķestri, diriģentu un visiem cilvēkiem uz skatuves, bet arī tajā, kā tā tiek nodota skatītājiem.

Es atklāju, ka viena no skaistākajām lietām bija tas, kā publika mūs šodien klausījās. Mēs, cilvēki, sekojām apmēram divas stundas – kā es jutos pirmajā daļā – ar gandrīz reliģisku mierīgu, bet saspringtu klusumu. Manuprāt, tie ir gandrīz labākie aplausi mums, mūziķiem.

Kā jūs raksturotu savu mijiedarbību ar orķestri? No malas skatoties, tas šovakar izskatījās ļoti harmoniski, iedvesmojoši un spēcinoši abām pusēm.
Mūziķi bija patiesi satraukti un turpināja. Es par to ļoti priecājos, jo, kā redzat, viņi tiešām sēdēja uz savu vietu malas. Tātad tā bija tikai rutīna un spēlēšana droši.

Drīzāk bija tāds gars, ka jebkurā brīdī kaut kas var notikt, mūzikai ejot citā virzienā. Un tas man ļoti patīk. Šī spontanitāte šodien bija iespējama, ja tā nebija mākslīga vai izdomāta.

Saņēmu ilgstošas ​​ovācijas. Vai gaidījāt tik nepārvaramu skatītāju reakciju?
Jāsaka, ka esmu ļoti pārsteigts, jo cilvēkiem Latvijā, īpaši Rīgā, ir milzīgas mūzikas tradīcijas. Tikai patiesība par to [legendary Latvian conductor] Šeit operā strādāja Māra Jansona tēvs Arvīds Jansons. Un šeit, kur mēs stāvam, mākslinieka istabā karājas Māra Jansona portrets. Tāpēc pastāv milzīgas tradīcijas, un es domāju, ka jūs to varat dzirdēt
Klusums, kad cilvēki klausās mūziku.

Tā ir ļoti jutīga auditorija, kuru var viegli un ātri iesaistīt uzmundrināšanā. Tātad, godīgi sakot, es nevarēju iedomāties labāku izskatu šajā īpašajā pilsētā, šajā īpašajā valstī.

Jūsu debija uzstāda augstu latiņu turpmākajām izrādēm. Ko Latvijas publika var sagaidīt tagad pēc šī koncerta?
Uzskatu par savu misiju strādāt arī pie paša orķestra skanējuma, izstrādāt un vadīt programmas. Runa nav tikai par manu rakstīšanu vai rakstīšanu kopumā, tas ir par programmatūras izveidi un kompilēšanu. Piemēram, šovakar ar Mendelsona Klarnetes sonāti, tad Reformācijas simfoniju un starp manu skaņdarbu, kas, tāpat kā Mendelsons, attiecas uz Bahu. Man ļoti patīk tādas atsauces.

Uzskatu, ka tuvāko trīs gadu laikā publiku var sagaidīt kompilācijas vai komponēti raidījumi, kuros mūsu laika mūzika jaunā veidā apvienota ar pazīstamo romantisma un klasiskā laika mūziku. Tāpēc es ceru, ka ikviens varēs dzirdēt klasiskos šedevrus savādāk un jaunā veidā un, iespējams, varēs saklausīt atšķirīgu saikni un tradicionālās kopsakarības mūsdienu mūzikā.

Vai jums ir brīvas rokas un pilnīga mākslinieciskā brīvība vai ir kādi ierobežojumi?
Mēs ļoti uzticamies viens otram, bet, protams, lietas ir jāapspriež, un noteikti ir ierobežojumi. Es vienkārši nevaru programmēt tik labi, cik varu ar milzīgu simfonisko orķestri. Tas nozīmē, ka ir ierobežojumi repertuāra ziņā – tas ir pilnīgi normāli. Bet citādi debesis ir robeža.

Kāpēc nolēmāt sadarboties ar Sinfonietta Rīga? Jūs esat ļoti pieprasīts mūziķis, kurš būtu varējis strādāt ar citiem orķestriem…
Man patiesībā ir ļoti paveicies, ka varēju pētīt un izvēlēties savas muzikālās ģimenes – tā sakot. Es ļoti agri par to biju ļoti liela cienītāja, un jau no paša sākuma – es pat nezinu, pirms cik gadiem es pirmo reizi biju Sinfonietta Rīga – man patika šis gars.

Kad orķestris pie manis vērsās un jautāja, vai es varētu iedomāties ilglaicīgu sadarbību vairākus gadus, man nebija jādomā. Es ļoti gaidu, kad varēšu palīdzēt izveidot šo grupu, kas arī ir ļoti jauna – un tajā spēlē daudz jaunu cilvēku.

Cik bieži būsi Rīgā?
Cik vien iespējams, bet, protams, es daudz pārvietojos, jo man pamatā ir četri darbi. Esmu komponists, tāpēc man vienmēr vajag garākus, nepārtrauktus posmus. To es negribu un nemainīšu. Bet es esmu arī klarnetists un grupas vadītājs un regulāri uzstājos. Un es mācu kā universitātes students
Mr. Tāpēc mans grafiks ir ļoti saspringts. Un tā es uzreiz teicu orķestrim, ka es te nevaru īsti dzīvot.

Bet, kad es būšu šeit, un es domāju, ka tu to sajutīsi šovakar, tu no manis saņemsi visu. Šī nedēļa ir bijusi tik saspringta, ka esmu sasniedzis savu spēku robežas. Jo es patiešām daru visu iespējamo, un es domāju, ka mēs visi ar nepacietību gaidām, kad atkal tiksimies, kad starplaikā būs daži mēneši.

Pastāstiet mums par kļūdu