Kanādas starts 2021. gada IIHF pasaules čempionātā nebija nekas neparasts, taču viņu zelta finišs bija vēstures grāmatu cienīgs.
Tas bija negaidīts sākums Kanādas nacionālajai vīriešu izlasei 2021. gada IIHF pasaules čempionātā, un tas nebija labs. Zaudējumi Latvijai, ASV un Vācijai nostādīja kanādiešus nepazīstamā situācijā – 0-3 bilance un stāvs kalns, lai atkal iekļūtu izslēgšanas spēlēs, nemaz nerunājot par 27. pasaules čempiona titulu.
Vairāk nekā 60 gadus ilgā dalības Pasaules sērijā laikā Kanāda nekad nav sākusi bez uzvaras trīs spēlēs. Patiesībā tu pat nesācēji ar diviem zaudējumiem. Taču nav bijis arī tāda turnīra kā 2021. gadā ar COVID-19 ierobežojumiem un obligātajiem karantīnas periodiem, tāpēc tas bija bezprecedenta notikums visādā ziņā.
Iespējams, tieši tas kanādiešiem ļāva saglabāt pārliecību, ka tas ir nepārvarams šķērslis.
“Krīt un cīnīties un [Andrew Mangiapane] saka Ādams Henriks, Kanādas kapteinis.
No malas šķita, ka viss mainījās līdz ar Mangiapane ierašanos. Kalgari “Flames” uzbrucējs uz Latviju devās pēc sarūgtinājuma izslēgšanas spēļu kārtā un bija spiests divas nedēļas pašizolēties, pirms pievienojās komandai. Tas nozīmēja, ka pirmās trīs spēles, zaudējumus, viņš noskatījās no viesnīcas numura. Brīdī, kad viņš nokļuva ģērbtuvē, komanda jau bija nolaista.
Bet noteikti ne ārpusē.
“Acīmredzot viņa spēle bija milzīgs pluss komandai, taču pat viņa ietekme uz ledu bija milzīgs morāles pacēlums grupai,” skaidro Henriks. “Viņš ir lielisks ģērbtuvē, viņš ir smieklīgs puisis, viņa sejā vienmēr ir smaids, viņš ir tik enerģisks cilvēks, un es domāju, ka tas tiešām izplūst cauri ģērbtuvēm ar visiem puišiem.
“Un viņa spēle uz ledus bija pārsteidzoša. Viņš kļuva par turnīra MVP, un mums uzreiz bija neliela ķīmija… tāpēc tas ir liels iemesls, kāpēc esam spējuši gūt panākumus.”
Nebija neviena konkrēta brīža vai mača, ko Henriks varētu atcerēties, ka lietas, šķiet, būtu mainījušās, drīzāk tā bija pakāpeniska komandas tikšanās, kurā tika pavadīts daudz laika, spēlējot kārtis, un pandēmijas dēļ tika ierobežoti apmeklējumi ārpus viesnīcas. Bet lai kā arī būtu, uzvaras sāk nākt.
Uzvaras pār Norvēģiju, Kazahstānu un Itāliju lika Kanādai atgūt neizšķirtu. Bet tad nāca aizstāvošie čempioni, un šķiet, ka Somija nevēlas, lai Kanāda atgrieztos ierindā. Uzvarētāji, baltie un sarkanie tiks ceturtdaļfinālā; Jebkurš cits rezultāts nozīmē, ka kanādiešiem būs nepieciešama palīdzība.
“Pēdējā priekšsacīkšu spēlē mums bija jāspēlē ar Somiju… mums uz pleca bija žetons no zaudējuma [the gold in 2019] Tāpēc mēs centāmies to turpināt,” stāsta Henrike. “Lai nosūtītu viņai virsstundas un iegūtu punktu, mums joprojām ir vajadzīga palīdzība pēc tam, bet… Es domāju, ka tad mēs zinājām, ka varam to paveikt.”
Neskatoties uz zaudējumu ar 3:2 soda sērijā, punkts tomēr palīdzēja. Pēc tam Kanāda aizskrēja uz savu istabu, lai noskatītos Vācijas un Latvijas spēles rezultātus. Ja kāda no komandām uzvarēs, Kanāda iekļūs ceturtdaļfinālā. Bet, ja spēle tiks piespiesta pagarinājumā, tālāk tiks gan Vācija, gan Latvija, bet Kanāda tiks izslēgta.
Vācija pirmajā puslaikā divreiz meta pa vārtiem, otrajā atspēlēja Latvija, taču, neskatoties uz Kanādas un tās līdzjutēju daudzajiem panikas brīžiem, rezultāts beidzās. Kanāda gāja garām.
“Mēs noteikti atpalikām no knābšanas secības un zinājām, ka mūsu laiks var būt ierobežots, tāpēc mums vienkārši bija jāuzvar spēles un viss pārējais nostājas savās vietās,” saka kanādiešu uzbrucējs Niks Bols. “Mēs tikko sanācām kā grupa un neatteicāmies no atbildes.
Tajā brīdī es jutu, ka komandai ir lemts kaut kas lielisks. Kanāda ceturtdaļfinālā pagarinājumā ar 2:1 uzvarēja krievus – ar Mangiapane vārtus guva Trojs Stehers – un pusfinālā ar 4:2 uzvarēja amerikāņus. Šie nepatīkamie somi palika ar zeltu uz spēles.
Saspringtajā pirmajā periodā Somijas vārtus guva tikai Mikaels Rouhums, bet Makss Komato otrajā piespēlēja Kanādu. Petteri Lindboms izvirzīja Somiju vadībā trešā perioda sākumā, pirms kapteinis atbildēja Kanādas labā aptuveni 12 minūtēs, nosūtot spēli pagarinājumā.
Pelnrušķītes komanda tuvojās pusnaktij, un pretī stājās Pols aizsardzības zonā.
“Es kaut kā zaudēju konfrontāciju,” atcerējās Pols. “Bet es lasīju [the Finnish
centre] Es gatavojos aizstāvēties, tāpēc noliku nūju zemē un [the puck] Tas sāpēja, tāpēc es sāku duetu ar Konoru Braunu, un es zinu, kad jūs iedodat Braunijam ripu, viņš panāk labas lietas.
“Es to viņam agri pārvietoju, un tā sajaucās viņa slidās, taču viņš joprojām izdarīja skaistu piespēli atpakaļ, un es varēju aizvērt acis, lai to novirzītu. Tas atradās tieši pie stieņa, un tajā nebija neviena vārtsarga.”
Henrika atmiņa par zelta vārtiem ir īsāka.
“Paldies Dievam,” viņš smejas. “Tā bija aizsardzības zonas sadursme, un Boley iet uz priekšu, un jūs to nekad neredzat!
“Bet tas noveda pie divu spēļu spēlēm… un es pat nevaru izskaidrot, ka sajūta uz soliņa bija tik komfortabla, ka nespējām tam noticēt. Mēs faktiski uzvarējām pēc visa, kas notika turnīrā… Tā būs brīdis, ko nekad neaizmirsīšu savā hokejista karjerā.”
Iespējams, ka tas nebija gaidītais sākums tādai slavenai hokeja nācijai kā Kanāda, taču beigas noteikti pārsniedza cerības un, visticamāk, būs stāsts, kas nedaudz vairāk izstāstīts nekā lielākā daļa.
Lieliskākā kanādiešu atgriešanās IIHF pasaules čempionāta vēsturē.
