Pašreizējais ģeopolitiskais jautājums ir: cik svarīgs ir Krievijas līdera Vladimira Putina humors? Atbilde: ne pārāk.
Iemet viņam zivi vai divas, jo viņš maldina un tu nevēlies viņu pazemot, taču nevajag viņu iepriecināt ar lielām piekāpšanās.
Šis jautājums ir kļuvis aktuāls, jo prezidents Putins pieprasa garantijas, ka Ukraina nekad nepievienosies NATO. Viņš arī vēlas, lai alianse atsauktu visus nevietējos spēkus un ieročus, ko tā ir izvietojusi valstīs, kuras nebija NATO sastāvā pirms 1997. gada. Viņš dod mājienus, ka var iebrukt Ukrainā, ja NATO neievēros.
“Tās jomas, kuras nebija NATO pirms 1997. gada” ir daudzas.
Tajā ietilpst Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija, Lietuva, Latvija un Igaunija, kas visas atradās padomju varā pirms 1989. gada, kā arī piecas citas Balkānu valstis, kas atradās komunistiskā, bet nebija padomju kontrolē: Slovēnija. , Horvātija, Melnkalne, Albānija un Ziemeļmaķedonija.
Tie ir vairāk nekā simts miljoni cilvēku, no kuriem lielākajai daļai ir nelaimīgas atmiņas par Krievijas varu un ilgstošas bailes no Krievijas kundzības. Tāpēc viņi visi iestājās NATO (un lielākā daļa iestājās arī Eiropas Savienībā).
Viņi nekad vairs neļaus krieviem padarīt sevi ievainojamus, un NATO nav pamata piekāpties Putina prasībām. Doma, ka Krievija faktiski varētu iebrukt Ukrainā, ir pilnīgi absurda.
Ukraina ir Francijas lieluma valsts ar 43 miljoniem cilvēku. Tās bruņotie spēki ir mazāk aprīkoti nekā Krievijas, taču tie ir kļuvuši ievērojami profesionālāki septiņus gadus ilgās zemā līmeņa cīņās pret Krievijas atbalstītajiem separātistiem Doņeckas un Luhanskas provincēs dienvidaustrumos.
Krievijas iedzīvotāju skaits ir nedaudz vairāk kā trīs reizes lielāks nekā Ukrainā, daudz lielāki bruņotie spēki un daudz vairāk naudas (pateicoties bagātīgajai naftai un gāzei), taču iebrukums Ukrainā nebūtu pastaiga pa parku. Krievi noteikti varētu paņemt Austrumus un varbūt arī Kijevu, bet Rietumu iekarošana būtu apšaubāma.
Un tad Krievijas okupācijas karaspēks sastapsies ar masīva un ilgstoša partizānu kara pretestību.
Turklāt atklāta Krievijas iebrukuma tiešas sekas būtu visu NATO valstu tirdzniecības embargo noteikšana, kas ātri sagrautu Krievijas ekonomiku.
Turklāt krievu tauta noteikti nav gatava šāda veida piedzīvojumiem: visam Putina režīmam draudēs sabrukums.
Tas nav kā vecajā aukstajā karā, kad Padomju Savienībai un tās satelītiem NATO pārspēja tikai divus pret vienu. Tagad tā ir tikai ļoti pundura Krievija pret ievērojami paplašināto NATO: trīs pret vienu regulārajos militārajos spēkos, septiņi pret vienu iedzīvotāju, divdesmit pieci pret vienu IKP.
Krievijai ir daudz kodolieroču, tāpēc neviens tai neuzbruks, bet jebkurā citā karā tā ir bezcerīgi pārsniegusi. Putina prasībām Krievijas drošības ziņā īsti nav jēgas.
Putins pārņēma NATO paplašināšanās realitāti, pārņemot varu 1999. gada beigās, un viņš neiebilda ne toreiz, ne ilgi pēc tam. Galu galā viņš bija ļoti aizņemts ar karu Čečenijā un citiem robežkonfliktiem, kas sekoja impērijai nākamajā desmitgadē.
Viņš sāka apsēst Ukrainu pēc 2014. gada revolūcijas Kijevā, kas gāza prokrievisko prezidentu, bet pēc tam faktiski atņēma Ukrainas dalību NATO, sponsorējot prokrievisku bruņotu revolūciju Doņeckā un Luhanskā.
Tik un tā nekad nav bijis liels atbalsts Ukrainas dalībai NATO tieši tāpēc, ka tas uzliktu aliansei par pienākumu aizstāvēt Ukrainu pret Krieviju. Radot pastāvīgu militāru konfrontāciju Ukrainas austrumos, Putins ir padarījis Ukrainas dalību neiedomājamu. Status quo bija neglīts, bet apmierinošs – kāpēc gan mēģināt to mainīt?
Viena iespēja ir tāda, ka Donalda Trampa turēšana kabatā – neviens nezina, kāpēc, bet viņš to darīja – Putinam radīja drošības sajūtu, kas tagad ir iztvaikojusi. Otra lieta ir tāda, ka viņš redz Džo Baidenu vāju, un viņš mēģina laimi. Taču viņa motīviem īsti nav nozīmes, jo viss projekts ir paredzams.
NATO nekas cits neatliek, kā privāti likt Maskavai noprast, ka jebkura Krievijas agresija pret Ukrainu – nevis vērienīgs iebrukums, par ko nevar runāt, bet pat robežas iebrukums kaut kur – atbildīs pilnīgai Krievijas ekonomiskajai blokādei.
Protams, nesaki to publiski.
Nelieciet Putinam nepatikšanas un nelieciet viņam zaudēt seju.
Neradiet paniku Rietumu sabiedriskajā viedoklī ar pārspīlētiem ziņojumiem par Krievijas militāro spēku palielināšanos (kā to dara zēni un meitenes Vašingtonas CIP vienkārši aiz ieraduma).
Nepiekāpieties Putinam, bet izrādiet viņam cieņu.
Turpiniet ar viņu runāt, un galu galā viņš nokāps no malas, uz kuras viņš šobrīd atrodas.
Gvenas Daires jaunā grāmata ir “The Shortest History of War”.
