Arborists Edgars Nylands / Raksts

Tā kā vairāk nekā pusi savas valsts klāj meži, latviešiem patīk pārgājieni pa mežu. Bet pat šajā aveņu lasītāju un bērzu dzērāju tautā redzamie lielceļu rētu akri parāda, ka ne visi ciena kokus tik ļoti, kā vajadzētu.

Tā noteikti nav novatoriskā bērnudārzā ārpus Rīgas. Vairāk nekā pusotru gadu desmitu, “labi koki“(Labie koki) ir kļuvis par pasaulē atzītu ainavu veidošanas darbību, kā arī ražo videi draudzīgas meitas darbības.

“Mūsu darbs noteikti palīdz cilvēkiem dzīvot zaļāku dzīvi,” saka uzņēmuma dibinātājs Edgars Nīlands. “Tas samazina stresa līmeni un padara mūs laimīgākus un produktīvākus.”

Jaunībā Edgars palīdzēja savai dārzkopības mātei kopt vēstniecības teritoriju Rīgā. 2008. gadā, pabeidzis universitāti un ieguvis praktisku izglītību dārzkopībā Norvēģijā un Nīderlandē, viņš nopirka divus hektārus aizaugušas zemes pie Piņķiem, piepilsētas rietumiem no galvaspilsētas.

Īpašumā atradās arī sagrauta veca kapela, kuru Edgars un viņa draugi atjaunoja. Mūsdienās luterāņu draudze to izmanto dievkalpojumiem, kāzām un bērēm, acīmredzot saskaņā ar apkārtējiem darbiem.

Šī tirdzniecība ir vērsta uz kokiem neatkarīgi no tā, vai tie tiek audzēti uz vietas, vai krāšņiem īpatņiem, kas ievesti no stādaudzētavām ārzemēs, un visi gaida piegādi klientiem ar dziļām kabatām. Ēnas, klimata kontroles, ūdens aiztures un estētiskās pievilcības dēļ nobriedušie koki pilsētās ir vērtīgāki nekā stādi. Tas nozīmē, ka to cena ir desmitiem tūkstošu eiro, lai gan ievērojama daļa no tās tiek tērēta transporta un citiem izdevumiem.

“Pilsēta ir sarežģīta vide koku augšanai,” saka Edgars, “un tai ir nepieciešama daudz laistīšanas un augsnes kopšanas, bet sulīgs segums pār ietvēm un ielām ir būtisks, un jums to sniegs tikai lieli koki. viņu ir ļoti maz. ”

Tā kā kokus var stādīt tikai pavasarī vai rudenī, “Labie koki” šobrīd ir vienā no aktīvākajiem periodiem. Viņi tikko pabeidza nodrošināt klientus Latvijā ar eglēm, kuru saknes ir jānostabilizē pirms sala, un tagad tās ir piestiprinātas pie lapu kokiem. Tikmēr uzņēmuma komanda atrodas Vācijā, lai palīdzētu pārveidot Minhenes zooloģisko dārzu.

Pirms vairākiem gadiem miljardieris “Labie koki” palīdzēja bijušajam Gruzijas premjerministram no nulles izveidot koku dārzu Batumi, nosūtot 100 magnolijas, eikalipta un citus lielus kokus. Šobrīd viņi plāno zaļo zonu ap Rīgas Centrālo staciju saistībā ar projektu Rail Baltica. Dažreiz tā vietā, lai ievestu kokus, viņi pārvieto vērtīgus modeļus no kaitējuma. 2020. gadā viņi no jaunā Rīgas hokeja stadiona pārcēla 18 metrus augstu, 80 tonnu dižskābaržu, kas, pēc Edgara domām, ir lielākais koks, kas jāpārstāda Latvijā.

Pagājušajā gadā uzņēmums uzstādīja tūlītēju mežu festivālam Rīgas centrā. Bet Edgars saka, ka koki podos ir lemti īsam mūžam, un daudz labāk tos stādīt zemē. Lai izglītotu cilvēkus par to, kā palīdzēt viņiem attīstīties pilsētvidē, uzņēmums ir izveidojis “Koku skolu”, kur pulcējas grupas no visas Latvijas, lai uzzinātu par sakņu kopšanu un citām sulīgām tradīcijām.

Viņi nesen izveidoja failu Interneta veikalsMēs izgatavojam rotaļu istabas bērniem no izglābtas koksnes. Īpašumā ir plānots arī ekoloģiskais bērnudārzs, kur mazie lielāko daļu laika pavada brīvā dabā, un Edgars vēlas atrast projektam investoru.

Pašlaik uzņēmumā strādā aptuveni 100 cilvēku un katru gadu tiek pievienoti aptuveni pieci papildu darbinieki.

“Ja koks mūsu klimatā izaugtu pārāk ātri, tas ziemā sasaltu, jo tā šūnas nebūtu pietiekami cietas,” saka Edgars. “Tātad, lai gan daži IT uzņēmumi gada laikā dubultojas vai trīskāršojas, mēs lietas veicam daudz lēnāk.”

Inovāciju gars attiecas uz ķieģeļiem un javu. No pirmā acu uzmetiena galvenā ēka izskatās kā veca savrupmāja, kas ir lieliski atjaunota. Patiesībā to pirms dažiem gadiem uzcēla Edgars un draugi, gandrīz pilnībā no atkārtoti izmantotiem materiāliem. Griesti ir izgatavoti no koksnes atkritumiem, kas izgūti no Nacionālā mākslas muzeja atjaunošanas darbiem. Edgars strādniekus nodarbināja slinko ziemas tīrīšanas un pulēšanas gadsimtu vecās zāģmateriālu laikā, un rezultāti ir acīm tīkami un sirdi sildoši (māja tiek sasildīta arī ar koka lūžņiem).

Edgars smaida: “Tajā ir Purvīša un Rozentāla enerģija.” “Un tas man dod spēku, saglabājot kultūras mantojumu ekonomiski racionālā veidā.”

It kā ar to nepietiek, lai vīrietis būtu aizņemts, Edgaram un viņa sievai Elenai ir pieci bērni. Lai tiktu galā ar izglītības loģistiku un Elena strādātu par ārstu, ģimene šobrīd dzīvo Piņķos. Bet epidēmijas laikā viņi uzturējās “Labie koki”, un viņi vēlētos kādreiz atgriezties.

Pretēji vides aizstāvju bažām par pārapdzīvotību, Edgars uzskata – jo vairāk latviešu, jo jautrāk.

“Mums nav viegli izaudzināt piecus bērnus, bet tas ir daudz nozīmīgāks veids, kā būt patriotiskam nekā liels karogs vai tetovējums uz muguras,” viņš saka. “Mums vajag latviski runājošus bērnus, un tad mūsu tautasdziesmas un mūsu Brīvības piemineklis joprojām būs šeit 50 un 500 gadus vēlāk.”

Pastāstiet mums par kļūdu