Antons Dolins ir Krievijas ievērojamākais kino kritiķis un populāras YouTube programmas Radio Dolin vadītājs.
Kad viņa valsts uzbruka Ukrainai, pret kuru viņš stingri iestājās, viņš sāka saņemt draudus.
Maskavā viņa dzīvokļa durvis bija nokrāsotas ar prokara simbolu – burtu “Z”.
Dūlīns to uzskatīja par zīmi, ka viņam jādodas prom — un ātri. Viņš ar ģimeni pārcēlās uz Latviju, kur apmeklēja filmu festivālus un iknedēļas raksta sleju neatkarīgajai ziņu vietnei Meduza par ukraiņu filmām.
Al Jazeera jautāja Dūlīnam par viņa lēmumu bēgt no Krievijas un kolektīvā kauna sajūtu, atbildību un mākslas lomu kara laikā.
Al Jazeera: Kā jūs jūtaties tagad, pārdomājot iebrukuma sākuma dienas?
Antons Dūlins: Neviens no manas personīgās dzīves notikumiem nebija pat tuvu tam, ko piedzīvoju 24. februārī. Protams, visi jau vairākas nedēļas bija lasījuši, ka varētu būt karš un ka karaspēks pulcējas. Man šķita, ka cilvēce ir sadalīta tajos, kuri ticēja, ka karš var sākties, un tajos, kuri nē. Jūs esat starp tiem.
Galu galā es sevi par to nosodīšu. Es zināju, ko Krievijas valdība var darīt. Es sev teicu: “Man nav ilūziju!” Bet es neticēju [that the war would start]. Es domāju, ka viņi bija pragmatiski. Bet es kļūdījos.
Al Jazeera: Ko jūs domājat ar pragmatiķiem?
Dolīna: [Starting a war] Tā ir pretpragmatisma kustība, kā arī brutāls noziegums. [When] Es redzēju, kā tas notiek, un es zināju, ka Krievija, vismaz tādā veidā, kā mēs to zinām, ir beigusies.
Ne visi Krievijā to saprot, bet ir skaidrs, ka tas, kas notiek tagad, ir visam labajam tur beigas.
Al Jazeera: Vai prezidents Vladimirs Putins, visticamāk, garantēs uzvaru, kuru viņš meklē? Tas ir, Krievija uzvarēs šajā karā pret Ukrainu?
Dolīna: Karu, ko Putins tagad ved pret visu pasauli, ne tikai pret Ukrainu, nevar uzvarēt nekādā gadījumā. Vienkārši nevar.
Visas postpadomju institūcijas, kas saistītas ar kultūru, cilvēci, ideju par Krieviju kā demokrātiju – to visu var aizmirst. Tas būs jāatjauno, jārada no jauna jaunā stāvoklī, kas radīsies pēc Putina kapitulācijas, viņa krišanas, pazušanas, sabrukuma. Es nezinu, kas ar viņu notiks.
Karš vienmēr ir beigu sākums.
Al Jazeera: Kāpēc jūs nolēmāt pamest Krieviju? Vai jūsu dzīvokļa durvju izdemolēšana bija iemesls?
Dolīna: Mans lēmums aiziet bija tīri tehnisks. Kad es sapratu, ka veidi, kā pretoties sistēmai – uzrunāt savu lielo auditoriju, pateikt patiesību, pateikt to, ko es domāju – man vairs nav pieejami, jo bija likums, kas to aizliedz, es zināju, ka man ir jāaiziet.
Al Jazeera: Vai jums bija bail palikt?
Dolīna: satriekts. Man bija bail, ka palikšu viena, absolūtā mazākumā, un visi man uzbruks, arī tuvie. Tad es, protams, baidījos no varas – es pretojos tām, bet cīnīties pret karojošas valsts propagandas mašīnu ir bezjēdzīgi.
Vai jūs domājat, ka kāds būtu priecīgs, redzot uz savām durvīm rakstītu Z burtu? Ar to jūs uzreiz redzat kā nodevēju. Tas bija briesmīgi. Neviens to nevēlas. Tātad, ja jums būtu iespēja doties prom, lai izvairītos no šīm lielā mērā nezināmajām briesmām, ko jūs izvēlētos?
Al Jazeera: Pirmajās kara nedēļās sociālo mediju vietnes bija piepildītas ar krieviem, kas rakstīja par savu kolektīvo kaunu…
Dolīna: Atbildība – Jā, es to saprotu. Kauns? Jā, bet tas ir tas, ko cilvēki sauc par “spāņu kaunu”, kad tu apsēdies [in jail] citiem cilvēkiem, jo jūs kaut kā jūtaties iesaistīts. Kauns ir emocija. “Man nav kauna, es cīnījos ar Putinu, cik varēju, es nekādā veidā nejūtos vainīgs,” saka daudzi mani draugi, cēlās un krāšņās slavenības.
Citi saka: “Es piekrītu Putinam, viņš visu dara pareizi, un man nav kauna.”
Es neticu kolektīvam kaunam. Bet kolektīvā atbildība? noteikti.
Neuzvedīgs ieslodzītais tiek nosūtīts uz soda kameru, dažreiz visa ieslodzīto grupa tiek nosūtīta uz soda kameru, lai gan tikai viens [responsible] …tādā situācijā mēs šobrīd atrodamies. Lietas, protams, pasliktināsies.
Al Jazeera: Jūs esat filmu kritiķis. Kā jūs raksturotu mākslas lomu konflikta laikā?
Dūlins: Mākslai ir vieta visur, kur to atrodat. Bet man tagad ir grūti skatīties filmas, tāpēc skatos dokumentālās filmas un rakstu par tām, jo tās ir tuvākas realitātei. Īpašas filmas par Ukrainu, par astoņu gadu karu.
Es neļauju sevi novērst, kā arī neuzskatu to par ētisku. Bet dažiem cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Šiem cilvēkiem ir jābēg no realitātes. Tas arī darbojas.
Al Jazeera: ukraiņu grāmatas un filmas kļūst arvien populārākas, jo cilvēki cenšas uzzināt vairāk par kara skarto valsti. Vai šī tendence turpināsies?
Dūlins: Pilnīgi noteikti. Mēs redzēsim neticamu ukraiņu mākslas uzplaukumu dažādās jomās. Ukraiņu kino un literatūra. Šis karš ir pamatīgs satricinājums, tāpēc neizbēgami notiks domāšanas sprādziens radošā formā. Pienāks norēķinu diena, un priekšplānā būs māksla.
Redaktora piezīme: šī intervija ir nedaudz rediģēta īsuma un skaidrības labad.
