iCeļo stāsti

7 iemesli kāpēc doties uz Portugāli VII

tt Stāsta par  Portugāle
Iemesls nr. 7 – pats svarīgākais – cilvēki No Rīgas līdz Lisabonai nokļūt ir salīdzinoši sarežģīti – nav tiešo reisu, lētais rayanairs lido tikai uz otru lielāko Portugāles pilsētu Portu (bet ne no Rīgas) un vispār, lidmašīnas biļete ir dārga. Daudz ērtāk ir aizlidot līdz Barselonai vai Madridei, kur arī silts un valoda līdzīga. Taču Portugāle un tās cilvēki ir kas cits nekā Spānija ... Pats nosaukums Portugāle ir cēlies no seno romiešu vārdu salikumā - Portus Cale, kas nozīmē “skaistā osta”. “Skaistās ostas” nācija ir viena no vecākajām Eiropā. Valsts ir dibināta 1139. gadā un ir gandrīz 350 gadus vecāka par kaimiņvalsti Spāniju. 1580. gadā Portugālē iebruka Spānijas karaspēks, un tādēļ nākamos 60 gadus valsti pārvaldīja Spāņu karaļi. Šis fakts un “mazā brāļa” sindroms, iespējams, ir iemesli portugāļu nicīgai attieksmei pret spāņiem. Viens no vislielākajiem grēkiem tik tiešām ir sajaukt portugāļu un spāņu valodas. Tas gan ir grūti izdarāms, jo tās ir tikai nedaudz līdzīgas. Zinot pāris spāņu valodas likumus, rakstu valodu saprast dažbrīd izdodas, bet izrunas saprašana sagādā milzu problēmas.

Uz ielas komunicēt angliski ir diezgan grūti, bet Ibērijas pussalas temperamenta neatņemamā žestu valoda atrisina vairākas problēmas. Portugāļi ir atvērti un draudzīgi, taču ne tik skaļi un bravūras pilni kā spāņi, kas nenoliedzami var lepoties gan ar labāku ekonomisko stāvokli, gan plašāku teritoriju. Īpaši ir Portugāles vecie cilvēki, kas vecumdienas pavada gan tiešā, gan pārnestā nozīmē - saulainas. Elēna Kraveiro Lopesa mitinās sešu istabu dzīvoklī, 15 minūšu attālumā no paša Belaiņas torņa. Agrāk portugāļu ģimenes esot bijušas kuplas, pat vairāk kā seši bērni, bet mūsdienās situācija ir līdzīga kā visā Eiropā – divi bērni tiek uzskatīti par normu. Elēna, būdama jau 83. gadus veca, gandrīz katru rītu aicina mani uz kafiju netālu esošajā kafejnīcā. “Agrāk mēs bijām 10 cilvēki manas mātes dzīvoklī, tagad esmu palikusi viena, visi bērni un mazbērni dzīvi atsevišķi.” Elēna ne tikai zina no galvas ķīniešu ēstuves apkalpojošā personāla radurakstus, bet arī to, ka Latvijā ir lietus sezonas. “Lijen ( tas ir tuvākais ko portugāļi var “izlobīt” no vārda Liene) tavā zemē ir taču grūti dzīvot,” viņa man kādu vakaru saka, “ļoti karstas vasaras un augstas ziemas!” Izrādās sirmā lēdija informāciju par Latviju meklējusi 1973. gada Amerikā izdotajā enciklopēdija, kas līdzinās Padomju enciklopēdijām.

Tur tik tiešām blakus melnbaltajai Rīgas panorāmai ir rakstīts, ka mūs karsē, saldē un okupē neskaitāmi karaspēki, tomēr – latvieši ir atsevišķa nācija ar savu teritoriju un kultūru. Tiesa, lietavas ir Elēnas secinājums, kas, iespējams, skaidrojams ar viņas pavadītajiem 20 gadiem Indijā un tikpat Āfrikā. Elēnas biogrāfijā atspoguļojas daļa Portugāles vēstures – koloniālais laiks Āfrikā, Indijā un Portugāles 1976. gadā atjaunotā demokrātija pēc Antoniu Salazara ditaktūras, kas bija arī Lopesu ģimenes mājās atgriešanās iemesls.

“Ja manis nav mājās un tu netiec iekšā, tad es esmu kafejnīcā vai eju shopingot. Vai arī esmu lejā pie draudzenes,” paskaidro Elēna, kuras nagi vienmēr ir lakoti. “Es lietoju pārsvarā Oriflame, jo es esmu šīs kosmētikas izplatītāja. Pēdējā laikā gan īpaši labi neiet.. Kāpēc? Diemžēl draudzenes ir jau gados un neviens nav mūžīgs...” Uz atvadām Elēna man uzdāvina no Madeiru salām izšūtu sedziņu un sirsnīgu buču uz vaiga, lai arī pazīstamas bijām tikai 7 dienas. Pārējās fotogrāfijas skaties FOTOGALERIJĀ>>>Autore: Liene Lapševska, iCelo.lv


komentāri

Vēl nav neviena komentāra