lietotāju stāsti

NO VENTSPILS UZ VISBIJU

Nu tad – aiziet! – ar jahtu „Milda”no Ventspils uz Visbiju. Tādā atrakcijā piedalos pirmo reizi, tāpēc visu laiku esmu uz klāja un „skatos uz pirkstiem” komandai, kas darbojas ar burām u.c. kuģošanai nepieciešamām lietām. Visjaukākā vieta ir „atpūtas krēsls” priekšgalā, jo tur vislabāk šūpo – augšā, lejā, un vislabāk var izjust vēju un viļņu šļakatas sejā. Uz to rinda izveidojas jau pašā sākumā.

Kapteinis, it kā starp citu, atgādina par skaisti dzelteniem maisiņiem ar, neatceros kāda, lielveikala reklāmu. Atskan replikas: - „Nu ko tu, kam ta tos vajg, abrauks apakaļ, ados, kur paņēm!” Klausoties atgadījumus iz mūsdienu kuģotāju pieredzes, laiks paiet jautri. Vējam pastiprinoties, ik pa laikam tiek atgādināts par līdzpaņemtajiem maisiņiem, bet visi lepni – „neparakstās”.

Vakariņas pazūd ātri, ēstgriba uz jūras tāda, it kā būtu smagi strādājuši. Pret vakaru pūtiens pastiprinās – labi lidojam! Vēl pēc brīža atskan pabailīgs: - „Eu, kur tu nobāz tos maisiņs ...?” Klājs patukšojies, jo guļot kojā, tā nešūpo. Palikušie sēžam zem zvaigžņotām debesīm, klausāmies vēju un skatāmies, kā viļņos atspīd taciņa uz Marsu ...

Tūlīt būšot krustojums. Ir arī – jūras vidū. Tuvojamies „galvenajam ceļam”, pa kuru cienīgi aizslīd prāmji, tankeri u.c. milzīgas dzelzs radības. Blenžam, galvas atgāzuši, cerībā, ka gluži sīki un nemanāmi tomēr neesam.

Ieteikums: Ēd pats un dod citiem (zivīm) arī ...

No rīta, līdz ar sauli, atskan: - „Reku Gotland!” Visi „beigtie” ir atdzimuši, kā Fenikss no pelniem. „Makaroni pa flotski” un kafija pazūd neticamā ātrumā – nekā garšīgāka pasaulē neesot. Kamēr tiek nokārtotas formalitātes ostā, mēs, sasēdušies uz dēļu laipām, makšķerējam zviedru zivis uz latviešu tārpiem. Dzidrajā ūdenī labi var redzēt zivju barus, izskatās, ka viņām tur gandrīz armijas kārtība – katrā bariņā vienāda izmēra zivis, mazās ar lielajām kopā nepeld, tā ka – atliek vien izvēlēties sev tīkamāko izmēru ... Nenoskaidrotu iemeslu dēļ ķeras ideāli, tikai, cik noķeram un ielaižam spaiņos ar ūdeni, tik izlec laukā un – plunkš! – jūrā atpakaļ. Pie tik labas copes apsargāt spaiņus nevienam negribas, tā nu process iet tukšgaitā, līdz atgriežas kapteinis. Lai apskatītu salu, visērtāk ir noīrēt auto. Tiek nolemts, ka „stiprais” dzimums darbosies kulinārijā un navigācijā, bet „vājais” stūrēs braucamos. Kapteinis un mēs divas – stūrēt pieteikušās, Visbijā noīrējam pēc paskata daudzpieredzējušu VW busiņu un arī šo to pieredzējušu, bet labi maskējušos Opeli. Jābrauc pēc pārējiem uz ostu, bet busiņš virzās īsiem pārskrējieniem, noslāpst katrā krustojumā un pamanās nepilnas stundas laikā izraisīt ~7 nelielus sastrēgumus ... Ar laiku iemanāmies to iestumt un paspēt ielekt, lai atkal nobrauktu kādus 500 m. Tā, stumjot un lēkājot reizes 15, tiekam līdz ostai, kur Pieredzējis Autosportists Ar Skrūvgriezi radikāli izmaina busiņa uzvedību. Folklorā ieiet teiciens: - „Jums ir problēmas? Tās atrisinās A. ar skrūvgriezi ...”.

Ieteikums: Īrējot auto, vēlams to vispirms izmēģināt īpašnieka klātbūtnē ...

Braucam apskatīt salu. Vairums ceļu Gotlandē būvēti (asfaltēti) 1959. gadā un tādā pat stāvoklī redzami/braucami vēl šo baltu dienu – neviena ielāpa! Salas 2960 km2 platībā ir ap 90 darbojošos baznīcu un - laikam jau nav vērts salīdzināt ar atbilstošu platību Latvijā ... Ir jau nakts, kad pēc pailga brauciena uz augšu vien, nokļūstam salas ZR galā. Esam 85 m augstā klinšainā krastā. Kaut kur tālu lejā tumsā elpo jūra, un lejup mestais akmens tās virsmu sasniedz pēc laba brītiņa. Šoreiz Marss ceļu nerāda, tāpēc krastam pārāk netuvojamies. Nākošajā dienā, gaismā, tas viss, protams, izskatās citādi.

Secinājums: Rāpjoties augšup pa stāvkrastu ar birstošiem akmeņiem, ceļš ir vismaz 6 reizes garāks, nekā uz leju...

Gar ceļa malām nelielas lauku saimniecības, akmens krāvumu žogi, ganības, atkarotas akmeņiem un priežu un kadiķu audzēm. Gar jūru zvejnieku vasaras mājiņas ar žāvēties izkārtiem tīkliem. Visur tīrība un gandrīz vai ideāla sakoptība, tas pats arī, ar prāmi pārceļoties uz apkārtējām salām – asfaltēts, gluds ceļš aizlokās cauri zemām kadiķu audzēm, kas turas akmeņos un bezrūpīgi laiž sev pāri visus vējus. Braukt ir viegli, brīvdienās autobraucēju maz, vairāk motociklistu, kāds no tiem arī aizrūc ātrāk par atļauto max ... bet policija svētdienās „closed”. Busiņš, ticis no apnikušā stāvlaukuma brīvā dabā, beidzot kļuvis rāms un paklausīgs. Sabiedrība ļoti jautra, prieks tādu vest  :)). Serviss arī labs – man tiek pasniegtas dažādas maizītes ar skaidravota ūdentiņu un, tā kā esmu pie stūres, citu „šķīvjos” nelūru. Gotlandē ir arī savs pazemes alu labirints ar stalagmītiem un stalaktītiem un arī pazemes upi. To visu nejauši atklājuši daži studenti un nu tas ir iecienīts tūrisma objekts.

„Saldajam” atstātā Visbija izstaigājama kājām. Viduslaiku mūri te sadzīvo ar mīlīgām pasaku mājiņām, logi „nepieklājīgi” atklāti – pārsvarā bez aizkariem. Garāmejot kautrīgi, „ar vienu aci” ieskatāmies – liels saimes galds ar izšūtu galdautu, uz tā ziedi vāzēs, svečturi, apkārt krēsli ar augstām, kokā grieztu ornamentu, atzveltnēm. Daudzkrāsaini ziedi mūru spraugās, mājiņas grimst ziedos, tāpat balkoni, žogi, vārtu arkas, katrs zemes laukumiņš apstādīts un krāsains. Ielas slīpas jūras virzienā. Visbija iecienīta ar saviem viduslaiku svētkiem, kad ostā iebrauc vikingu kuģi, ielās cilvēki raibos, senlaicīgos tērpos, notiek bruņinieku turnīri ...

Jautājums: Kur var nopirkt ķiveri ar ragiem?

Atdodam īpašniekam īrētos spēkratus un gatavojamies mājupceļam. Vakariņas uz kuģa atkal grandiozas – nu, kas var būt labāks par šo! Vēl tikai parastās formalitātes lidostas muitā. Jāiespiež zīmogs pasēs un - atstājam šo skaisto salu. Tikai, nez kas noticis ar seifu, kurā glabājas zīmogs ... Muitas darbinieks, murminot skarbus vārdus zviedru valodā, cenšas atmūķēt seifu ar vairākām, kā izskatās – nepiemērotām, atslēgām. Arī palīga atnestais atslēgu saišķis tiek „nomotivēts” un atzīts par nederīgu. Skarbie vārdi sāk atkārtoties, līdz tos protam arī mēs. Sezams, atvainojos, seifs, spītīgi neatveras. Tad, smagi nopūties, cienījamais darbinieks izņem no atvilktnes kādu zīmogu, apskata to un, blēdīgi palūrējis uz mums, iespiež mūsu pasēs. Beidzot paceļam buras. Izrādās, visi jau ilgojas pēc zvaigžņotajām debesīm zem burām un viļņu šļakstiem aiz borta ... Nu kāda tur gulēšana, ja visi jūras piedzīvojumu stāsti vēl nav izstāstīti un pat jauni klāt radušies :)).

Saulei lecot, tuvojamies Ventspilij. Home, sweet home! Kāds iedomājas paskatīties pasē: - „Eu, več, mums tač bij a lidmašīn apakaļ jalido!” Jā, zem ierašanās – kuģa attēla – ir izbraukšanas zīmogs – lidmašīna ... Ventspils muitā strādā saprotoši darbinieki un uz Zviedriju pēc lidmašīnas mūs atpakaļ nesūta. Iebraucam pa ostas vārtiem Ventā, nu jau tikpat kā mājās. Te kāda balss: - „Nu kas i šodien, vai ta vismaz pieklājibs pēc kāc nepavems ... lai tie maisiņ nav apakaļ janes ... ”

Monitori, galdi un zeme zem kājām beidz šūpoties tikai nākošajā dienā ...

Vērtīga doma: Laižam nākošgad apkārt pasaulei! ...

Par stāstu balsots 1 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra