Vai šeit sākas Trešais pasaules karš?

Par kādu vietu var nedaudz pastāstīt pēc izstādīto valsts karogu skaita. Viens vai divi sabiedriskās ēkās šur tur veselīgi paklanās mērenam un nepiespiestam patriotismam. Bet viena valsts karoga puduri ik pēc pieciem soļiem, uz katras ēkas un rotā parkus un ielas – nu, tur kaut kas notiek, vai ne? Jūs atrodaties vietā, kur problēmas noteikti ir tuvu, vietā, kur valsts iestādes var nejusties pilnīgi droši. Kādas nepatikšanas? Nu, negribas būt pārlieku dramatiski, bet konkrētajā gadījumā Trešais pasaules karš.

Krievijas iebrukums Ukrainā šeit ir nedaudz mainījis mūzikas noskaņojumu

Tā ir Daugavpils, Latvijas tālajā dienvidaustrumu nostūrī, tikai labi orientēts flegma puduris no Baltkrievijas robežas un aptuveni 75 jūdzes no Krievijas robežas. Tā ir Krievijas pilsēta, un ar to es domāju, ka 75% iedzīvotāju ir krievi vai 48%, ja ticam oficiālajai statistikai Latvijā, kurai neviens netic.

2016. gadā BBC savu skatītāju masu izklaidei iestudēja Trešā pasaules kara simulāciju, un šeit viss sākas. Šajā romānā Daugavpils mērs pasludināja neatkarību no Latvijas, un valsts varas iestādes nosūtīja policiju un karaspēku, lai apslāpētu vietējo sacelšanās entuziasmu, ko, iespējams, pastiprināja Krievijas aģenti aiz robežas. Reaģējot uz šķietamo krievu vairākuma pakļaušanu šajā pilsētā, Vladimirs Putins nosūtīja karaspēku kā preventīvu un aizsardzības žestu. Latvija, protams, ir NATO dalībvalsts, tāpēc Rietumu spēki bija spiesti reaģēt. Pārsteidzoši īsā laika posmā visas Baltijas valstis – un neilgi pēc tam arī pārējā pasaule – kvēloja kā Pelicas bāka.

Šāds scenārijs notika sešus gadus pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad Latvijas krievu minoritāte, kaut arī ar zināmu aizvainojumu, samierinājās ar saviem bijušajiem pavalstniekiem. Taču šis iebrukums nedaudz mainīja mūzikas noskaņu. Trīs ceturtdaļas latviešu atbalsta Ukrainu; Etnisko krievu skaits ir 27 procenti. Lielākā daļa pārējo ir ar Putinu.

READ  Par jauno Valsts prezidentu Saeima ievēl ārlietu ministru

“Haoss, disfunkcija, agresija… Es sāku samierināties ar šiem vīriešiem.”

BBC atsaucās uz pašreizējo mēru Andri Elksinenu, kurš vēl nesen bija Saskaņas centra biedrs, būtībā sociāldemokrātiskā koalīcija, kas pārstāv Latvijas krievu minoritātes intereses. Saskaņa kļūst mazliet delikāta un neskaidra, kad latvieši runā par krievu “okupāciju” savā valstī: viņi smīkņā. Tomēr viņi bija diezgan skaidri jautājumā par Ukrainas iebrukumu – tas ir, pieņemot, ka šis iebrukums bija nedaudz nerātns, ņemot vērā visas lietas. Ēlekšeņins, kurš ir daļēji krievs un daļēji latvietis, nepiekrita šādai vieglajai pieejai. Viņš, piemēram, norādīja, ka Krima atbilstoši piederēja “Krievijas Federācijai” un nenosodīja iebrukumu Ukrainā.

Nesen viņš spītēja valsts valdības politikai, bremzējot padomju laika statuju nojaukšanu pilsētā, un pat mudināja pilsētas iedzīvotājus kaisīt ziedus uz statujām. Kad būvstrādnieki ieradās nojaukt statujas, viņi saņēma draudus un ļaunprātīgu izmantošanu no plašas sabiedrības. Turklāt Eļekseniņš uzlaboja attiecības ar Baltkrieviju un piedalījās Lukašenko režīma Neatkarības dienas svinībās Minskā. Šī iemesla dēļ viņu asi kritizēja Nodrošinājuma valsts aģentūra, sakot: “Šāda rīcība ir pretrunā ar Latvijas valsts nosodošo nostāju pret Krievijas pastrādātajiem noziegumiem pret Ukrainu un tās tautu, un tā neveicina valsts vienotību. Latvijas sabiedrība.” “Šajos sarežģītajos apstākļos.”

Tas viss gāja par tālu pat Russophilic Harmony partijai un bija prasības izslēgt Eleksininu. Viņiem nebija jāpūlas – mērs janvārī pameta partiju pēc paša vēlēšanās. Viņš nemaz nenožēloja savu braucienu uz Minsku.

Protams, nekas no tā nenoved pie Trešā pasaules kara. Taču tik daudz neapmierinātības ir Latvijas otrajā lielākajā pilsētā, kur mūsdienās visi veikali ir spiesti vispirms reklamēt savas preces ar latīņu alfabētu un visi grafiti ir kirilicā. Derusifikācijas process Latvijā sākās pavisam drīz pēc valsts neatkarības iegūšanas no Padomju Savienības 1991. gada 21. augustā un nozīmēja latviešu valodas kā valsts pamatvalodas atjaunošanu pat – un varbūt īpaši – tajās valsts daļās, piemēram, Daugavpils, Tā runā ļoti maz cilvēku. Secīgas valdības arī uzstādīja milzīgus memoriālus dažādu padomju zvērību upuru piemiņai — atkal īpaši pilsētās ar lielu krievu iedzīvotāju skaitu. Daugavpilī ir liels memoriāls, kas veltīts Latvijas patriotiem, kuri tika nogalināti vai deportēti 1944. gadā, kad Sarkanā armija atņēma valsti (Latvija ar nelielu entuziasmu cīnījās līdzās nacistiem). Daudziem pilsētā liekas, ka, tā teikt, ieberzē degunu.

Atbloķējiet neierobežotu piekļuvi mēnesi bez maksas

Pēc tam abonējiet no £ 1 nedēļā

Piedalīties

Etniskajiem latviešiem tas viss šķiet pārāk maza cena, ko maksāt kā morālo kompensāciju par tiem okupācijas gadiem un ar to saistīto savas valodas un tautas paverdzināšanu. Okupācijas muzejā Rīgā šarmantā jaunā gide noraidīja krievu nepiekāpību, sakot: “Viņi ir mūsu valstī 30 vai 40 gadus… un viņi nevar apgrūtināt, lai iemācītos mūsu valodu?” Viņš arī raksturoja Latvijas iestāšanos NATO 2004.gadā kā lielāko dienu Latvijas vēsturē. Jūtas valda abās pusēs, un iebrukums Ukrainā tām ir piešķīris garšu.

Ir grūti iedomāties, ka šī blāvā, miegainā pilsēta būtu kaut kā centrs, nemaz nerunājot par katalizatoru karam, lai izbeigtu civilizāciju. Bet ir vērts uzmanīt Daugavpili un tās nedaudz uzmācīgo mēru. Katram gadījumam, ja viss pasliktinās, nekā tas ir tagad.

Prunella Bishop

"Radītājs. Kafijas cienītājs. Interneta cienītājs. Organizators. Popkultūras geek. TV ventilators. Lepns foodaholic."

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Back to top