Vāgnera teātra nākotnes atgriešanās Rīgā / Raksts

Ričards Vāgners (1813-1883) bija radikāls operas komponists. Viņa darbi bieži ir pamata un episki, jo īpaši sešpadsmit stundu operas kvartets Nibelung gredzens. Četras sarežģītas melodrāmas daļas parasti tiek pasniegtas vairākas dienas, un nedēļas garais ceļojums cauri sāgai prasa izturību, izturību un sēdekļa gaļa Vācu vārds spējai sēdēt ilgu laiku. skaidri, gredzens Tas nav paredzēts cilvēkiem, kuri steidzas vai izklaidē nogurušos vai aizņemtos – tam ir nepieciešama centība un līdzdalība.

Tas, iespējams, ir episks un tam ir tikpat grūti sekot epizode Vai renovācija ir nepieciešama, lai atjaunotu Rīgā Vāgnera vārdā nosaukto teātri un koncertzāli. Ēka, kas pazīstama kā Vagnerzāle, atrodas pašā Latvijas galvaspilsētas vecpilsētā, kur jaunais Ričards Vāgners strādāja par kapelmeistaru (diriģentu diriģentu) Vācijas pilsētas Rīgas teātrī un pacēla stafeti tur no 1837. gada augusta līdz 1839. gada jūnijam. izmisīgs izkliedes stāvoklis. Tagad tas ir slēgts uz pusotru desmitgadi, un daudzi ir pārsteigti par kādreiz krāšņās koncertzāles fizisko stāvokli pēc pēdējā priekškara nokrišanas 2007. gadā.

Pēc vairākiem atkārtoti neveiksmīgiem mēģinājumiem atjaunot un atdzīvināt ēku apgriezienus ieguvusi jauna iniciatīva teātra atdzīvināšanai. Vērienīgā projekta “GesamtkunstWerk21” dzinējspēks ir bijušais premjerministrs Meiss Džilijs.

“Es esmu Vāgnera cienītājs. Esmu stingri pārliecināts, ka šai ēkai ir ļoti liels kultūras un tūrisma potenciāls. Daļa no Vāgnera mantojuma, ko Latvija ir uzticējusi šai ēkai, pieder arī pasaulei,” saka Riharda Vāgnera prezidents. Rīgas biedrība.

70 gadus vecais Galis deviņdesmitajos gados neilgu laiku bija Latvijas premjerministrs, vēlāk kļuva par uzņēmēju. Tagad viņš cenšas izmantot savu ietekmi un pieredzi, lai beidzot atdzīvinātu Vāgneru Rīgā.

“Es varētu izbaudīt savu aiziešanu pensijā, bet es vēlos darīt kaut ko jauku – sabiedrībai un sev,” smaidot sacīja Džilis, uzņemoties vadību masīvajā ēku kompleksā, kas risinās aiz nolaistās, neuzkrītošās Ričarda 4 fasādes. Vāgnera iela. .

Paliekošs iespaids un ietekme

To uzcēla 1782. gadā baltvācu arhitekts Kristofs Hāberlends teātra un mākslas patrona barona Oto Hermaņa fon Vithofa vārdā. Tā bija pirmā pastāvīgā teātra ēka Rīgā. Tas kalpoja kā pilsētas kultūras centrs vairāk nekā gadsimtu. Fransam Listam, Klārai Šūmanei un citiem slaveniem māksliniekiem no vāciski runājošās mākslas pasaules tur viesiem ir izrādes, savukārt visslavenākā epizode ēkas garajā un bagātajā vēsturē ir Vāgnera direktora amats.

24 gadu vecumā vācu mūzikas ģēnijs ieradās Rīgā – toreiz Krievijas impērijā -, lai ieņemtu amatu Rīgas pilsētas teātrī. Bet parādi un strīdi ar teātra direktoru lika viņam bēgt no Baltijas pilsētas tikai pēc divām sezonām. Neskatoties uz īso uzturēšanos, Rīga komponista agrīnajā mākslinieciskajā dzīvē bija izšķiroša un veidojoša vieta. Šeit Vāgners sāka darbu pie savas agrīnās operas Rencišķērsojot vētraino jūru, dodoties ar kuģi uz Londonu un no turienes uz Parīzi, viņš iedvesmos rakstīt Lidojošais holandietis.

Varbūt vislielākā ietekme uz viņu bija pašam Rīgas pilsētas teātrim. Vēlāk tas tika izmantots kā Bestreitas Festspielhaus arhitektūras projekts. Slavenā Vāgnera teātra vissvarīgākā iezīme Bavarijas ziemeļu pilsētas Grīna kalna virsotnē ir amfiteātra formas auditorija bez privātiem ierakstiem izciliem viesiem, un orķestris ir paslēpts zem skatuves. Rezultātā publika dzird mūziku, bet neredz mūziķus. Vāgners to nosauca par “mistisko bezdibeni”. Pat šodien šī funkcija nodrošina Festspielhaus unikālo un izsmalcināto akustiku.

“Vadošais impulss šiem pasākumiem bija Vācijas pilsētas Rīgas teātra plānošana,” skaidro Gillis, pārskatot dažus ēkas vēsturiskos plānus. Tajā ir redzami trīs līmeņi, tostarp balkons un galerija, kā arī daļēji pārklāta orķestra bedre un paaugstināta parketa grīda amfiteātra stilā.

Tomēr šī arhitektūras vide tika atcelta 19. gadsimta beigās, kad teātra izrādes pārtrauca un pilsētas teātris pārcēlās uz jaunajām mājām – pašreizējo Latvijas Nacionālās operas un baleta ēku.

Atjaunojiet bijušo slavu

Pēc vairākkārtējas pārbūves un pārbūves Rīgas Vācu pilsētas teātris ir zaudējis sākotnējo formu un ir būtiski izmainīts. Padomju laikā tai tika piešķirta jauna furnitūra kā “Vāgnera zāle” un tā tika izmantota dažādiem kultūras mērķiem, tostarp bibliotēkai, balles zālei un mūzikas klubam. Citā pārprojektēšanā 1988. gadā tika atjaunots plašās ēkas augšējais stāvs, kurā līdz 2. pasaules karam atradās vācu biedrība “Musse” Rīga, un deju zāle tika pielāgota kamermūzikas koncertiem.

Mūsdienās ir saglabājušās dažas bijušās interjera detaļas un elegantas čuguna kāpnes, savukārt garas un biezas plaisas uz sienām un lielas ūdens šļakatas uz godājamo telpu griestiem liecina par ēkas slikto stāvokli. Bet tas drīz mainīsies restaurācijas laikā, kura pamatā ir dizaina plāns, ko sastādījusi viena no slavenākajiem Latvijas arhitektiem Gillis Zaiga Gaiļa sieva. Abus virza kopīga aizraušanās un pienākuma sajūta.

“Mēs jau no paša sākuma zinājām, ka vēlamies atjaunot teātra zāli tādu, kāda tā bija Vāgnera laikā,” stāsta Giliss. Lai būtu vairāk nekā tikai Vāgnera svētceļojumu vieta, ar devīzi “GesamtkunstWerk21” ēkai vajadzētu kļūt arī par muzikālu teātri, kultūras centru ar muzeju, semināru telpām un jauniem mūziķiem. Šim nolūkam Vāgnera terteru Latvijas valsts 2020. gada rudenī publiskās un privātās partnerības veidā piegādāja Riharda Vāgnera biedrībai Rīga.

Kopš tā laika līdzekļi atjaunošanai par cenu 35 miljoni eiro ir savākti ar lēcieniem. Līdzšinējā publisko un privāto sponsoru atbilde dod zināmu iemeslu uzskatīt, ka Vāgnera zāle var atvērt durvis ne pārāk tālā nākotnē. Gaiļa attiecības ir labas, un viņam izdodas pārliecināt iespaidīgu personību grupu būt par viņa projekta sponsoriem: centīgajam uzņēmējam izdodas pietuvoties komponistes Evas Vāgneres Paskjē mazmeitai, un viņu atbalsta arī abu valstu vadītāji. Latvija un Vācija.

Tomēr renovācija, kas vēl nav sākta, joprojām ir izaicinājumu pilna. Izšķirošais faktors būs tas, vai vērienīgo projektu var finansēt, taču birokrātiski šķēršļi vai politiskas domstarpības var izraisīt arī kavēšanos. Šķiet, ka Gailis par to pārāk neuztraucas un ir apņēmības pilns visu savu enerģiju veltīt Vāgnera teātrim. Būdams īsts Vāgnerreits, viņam vajadzētu būt neatlaidībai, kas nepieciešama, lai redzētu projektu līdz galam.

“Mēs redzējām visu gredzenu, kad tas notika Rīgā 2013. gadā,” viņš lepni sacīja. “tas bija pārsteidzošs.”

Šī funkcija parādās arī jaunākajā versijā Baltijas biznesa ceturkšņa žurnāls ievietojis Baltijas Vācijas Tirdzniecības kamera Igaunijā, Latvijā un Lietuvā Tas tiek pavairots ar laipnu atļauju.

Pastāstiet mums par kļūdu