Krosa cienītāji sāka pamanīt tavu vārdu 2020. gada Obervīzentāles pasaules junioru čempionātā, kurā ieņēmāt ceturto vietu 15 km brīvajā komandu braucienā, atkāpjoties tikai divas sekundes līdz medaļai. Ko tu atceries no šīm sacensībām?
“Tas bija rezultāts ar dažādām emocijām. No vienas puses, es biju ļoti priecīgs par šo rezultātu, jo tas bija vēsturisks brīdis Latvijas distanču slēpošanā, taču tajā pašā laikā biju vīlies, ka nevarēju finišēt pirmais trijnieks. Mani apsteidza šveiciete Siri Wijer. Pēdējos metros finiša taisnē biju ļoti sarūgtināts, bet tajā pašā laikā priecīgs par šo savai valstij vēsturisko rezultātu. Sajūta tajā gadījumā bija ļoti dīvaina, bet tagad , atskatoties varu teikt, ka esmu ļoti apmierināta ar iegūto ceturto vietu.. Būt šajā pozīcijā nozīmē ļoti daudz, jo esmu no Latvijas, bet pārējās meitenes man priekšā bija no Norvēģijas (Fussholmas), Šveices (Vēgers), Polija (Marsich), kas visas ir lielas un vēsturiskas krosa valstis, tāpēc šis joprojām ir nozīmīgs sasniegums, ko labi atceros gan man, gan visiem saviem līdzjutējiem Latvijai.
Kāpēc, tavuprāt, esi guvis panākumus krosā, bet tavi komandas biedri un komandas biedri nav? Kas tevi padara tik īpašu?
“Manuprāt, viena no vissvarīgākajām lietām ir tas, ka mans tēvs bija mans treneris. Tātad, kad tavs treneris ir tavs tēvs, tas nozīmē arī to, ka tev nav brīvdienu, tev bieži ir divas nodarbības dienā. Viņš bija ļoti stingrs treniņos. bet tajā pašā laikā tas atmaksājās, un es esmu laimīgs.” Tātad. Kad biju jauns, es parasti gāju uz treniņiem, kad mani klasesbiedri vai komandas biedri svinēja svētkus. Tāpēc es domāju, ka mans pastāvīgais darbs bija viens no iemesliem, kāpēc es sasniedzu Ja godīgi, savas dzīves laikā esmu daudz trenējies.
Kā pagājušajā sezonā veicās projektam ar Akeru Dēliju?
“Pirms es biju Polijas izlasē, bet pēc 21.-22. sezonas zināju, ka vēlos pārmaiņas savā dzīvē. Man bija treniņu plāns un es gribēju to īstenot, un tajā vasarā mēģināju trenēties pats. , bet zināju, ka man vajag komandu pirms ziemas.Nav jēgas turpināt Treniņi bez komandas par tevi rūpējas Pasaules kausa sacīkstēs.Tā vasarā tik un tā daudz trenējos un ik pa laikam atradu kādu sadarbību ar dažām komandām.Par laimi man bija daži labi kontakti Igaunijā.Caur Igaunijas federāciju pievienojos Aker komandai Dalī. tas bija Uzreiz ar viņiem izveidojās laba saikne, viņi bija patiesi priecīgi man palīdzēt un sirsnīgi uzņēma savā komandā. Viņi gribēja atbalstīt mazas valstis un tādus sportistus kā es, un varu teikt, ka šis projekts man ir labi atmaksājies. Viņiem ļoti rūp manas slēpes, labi trenē, un par viņām varu teikt tikai pozitīvu. Šobrīd jūtos kā profesionālā komandā augstā līmenī, un tas ir ļoti labi. Redzēsim, kā būs nākamajā sezonā, taču pirmais gads ar viņiem bija pozitīvu pārmaiņu gads, salīdzinot ar maniem ierastajiem treniņiem, pie kuriem esmu pieradis. Redzēsim, ko nesīs nākamā sezona, bet es jūtos labi, joprojām daudz trenējos un daudz mācos kopā ar citiem mūsu komandas spēlētājiem.
Ar Aker Dæhlie jums ir divi norvēģu treneri Jostein Vinjerui un Hans Christian Stadheim. Kas tajos ir īpašs?
“Ja godīgi, tajās nav nekā īpaša, jauna vai maģiska. Visa Norvēģijas burvība ir tāda, ka jums daudz jākoncentrējas uz savu labo tehniku, jo mēs visu vasaru strādājam pie savas tehnikas, un šis darbs nekad nav pietiekami labs. vienmēr ir lietas, kas jāuzlabo.Es zinu, ka daudzi cilvēki mums jautā, kas ir Norvēģijas sportistu un treneru burvība, bet vienkārši ir tas, ka viņi daudz trenējas un nav īpašu noslēpumu.Tikai ir daudz vingrinājumu ar kontrolētu intensitāti, daudz darba,liela koncentrēšanās uz sportisko tehniku,un laba vingrošana.Tas ir tas,kas padara viņus tik stiprus.Varu tikai piebilst,ka viņiem ir ļoti augstas zināšanas distanču slēpošanā,kuru trūkst citās mazajās valstīs.
Kā jūs raksturotu sevi kā distanču slēpotāju?
“Man ir grūti runāt par sevi. Bet es esmu sportists, kuram patīk daudz trenēties, dažreiz pārāk daudz. Es nekad neapstājos īstajā laikā, un parasti, kad to daru, ir par vēlu vai es jau esmu pārtrenējies. ”. “…Bet tas ir kaut kas tāds, ko nesen esmu iemācījies vairāk klausīties savā ķermenī, un dažreiz, ja jūtos pārāk noguris, man ir jāizlaiž nākamā sesija. Cenšoties par labāku slidotāju, man pietrūkst nedaudz agresijas , it īpaši masu startā un sprintā.Tāpēc es bieži zaudēju savas pozīcijas, kad esmu lielākās grupās, jo neesmu pietiekami agresīva, un varbūt arī tāpēc, ka esmu jauna meitene. slidoju vairāk, un nedomāju, ka esmu izcils klasiskās skrituļslidotājs, bet gatavojoties vasarai esmu smagi strādājis pie klasiskajām sacīkstēm, tāpēc ceru redzēt, vai klasiskajās sacensībās izdosies iegūt labākus rezultātus nākamajā ziemā.
Līdzšinējās karjeras laikā redzam, ka esi sasniedzis labākos rezultātus slidošanā. Vai varat to izskaidrot?
“Jā, slēpojot es izdodu savu labāko. Galvenokārt tāpēc, ka ziemā Latvijā nav daudz sniega, tāpēc ne vienmēr ir iespējams veikt klasiskās skrējienus. Bet ir iespējams slēpot, un ar to arī sāku darīju, kad biju jauns.”
Kā norit jūsu gatavošanās vasarai pēc ilga atveseļošanās perioda, ko izraisīja rudens Lahti?
“Pēc tā rudens, kas man bija Lahti pagājušā gada martā, man vajadzēja pusotru mēnesi, lai pareizi atgūtos. Man bija jāsalabo roka un plecs, un es nevarēju neko darīt. Tāpēc šajā pavasarī man bija ilgāks periods. brīvā laika nekā man bija iepriekš.” Par laimi, sezona bija gandrīz beigusies, kad Somijā salauzu lāpstiņu. Tagad jūtos, ka strādāju ar visu savu potenciālu, un jūtos stiprāks nekā iepriekš. Varbūt papildu laiks, ko pavadīju mājās kopā ar ģimeni un draugiem deva man vairāk enerģijas šim vasaras treniņam.. Tāpēc gatavošanās Mana vasara rit ļoti labi, un es ļoti ceru, ka nākamziem redzu šo uzlabojumu savos rezultātos.
Pastāstiet, kāda ir situācija šobrīd un no perspektīvas Baltijas valstīs un konkrēti Latvijā?
“Es teikšu, ka Latvija kopumā uzlabojas, un jaunākie slēpotāji uzlabojas. Es teiktu, ka pirms dažiem gadiem Latvija nebija laba distanču nācija. Distanču popularitāte pieaug, kas ir tiešām lieliski.Mums ir spēcīgāki sportisti Junioru kategorijās, un es par to ļoti lepojos, jo pirms dažiem gadiem neviens nebūtu ticējis, ka esam spējuši sasniegt tik augstu līmeni un rezultātus šajā sporta veidā.Baltijas valstis un Igaunija protams, ka tiem ir lielāka vēsture un tie bija labs iedvesmas avots mums Latvijā. Tas ir tāpēc, ka mēs vienmēr uz Igauniju skatījāmies kā uz modeli, kam jāseko un jāmācās. 2018. gada Olimpisko spēļu sezonā es biju Igaunijas izlasē, un viņi man ļoti palīdzēja sevi pilnveidot.Igaunijā savulaik bija lieliski sportisti, kuri piedalījās olimpiskajās spēlēs, kamēr Latvijā mēs joprojām neesam labā līmenī, bet esam ceļā.
Kā jūs jūtaties par to, ka trīspadsmit no sacīkstēm nākamās sezonas Pasaules kausa kalendārā ir sprinta sacensības? Vai tas nesoda tādus izturības slēpotājus kā jūs?
“Es neesmu skrējējs, bet tas ir labi. Es vienmēr cenšos piedalīties sprintos, bet man nav labi, it īpaši klasiskajā sprintā. Bet bez sprintiem būtu grūti izdzīvot garu slēpošanas distanci, jo ja jūs sacenšoties par Pasaules kausu pēc “Gads, jums ir jāveic gan distance, gan sacīkstes. Trīspadsmit sacīkstes, tas ir daudz, bet tas ir labi, es neko nevaru darīt.”
Pirms divām sezonām sniedzāt interviju Jauns.lv, un tad teicāt, ka bija grūti sazināties ar Ziemeļvalstu sportistiem? Kā šobrīd ir šī situācija?
“Tagad ir pavisam savādāk, jo, kad tu ar viņiem satuvināsies, labāk iepazīsti viens otru, viss mainās. Tagad es teikšu, ka viņi ir ļoti draudzīgi un jauki pret mani. Kad es trenēšos ar viņiem Norvēģijā, vai kad mēs ejam kopā slēpot, viņi mani vienmēr uzaicina uz dažiem treniņiem.” Varbūt no malas ar viņiem var šķist savādāk, jo īpaši viņu lielisko tradīciju un panākumu dēļ krosā, taču, iepazīstot viņus tuvāk, tu pilnībā mainies. Jūsu prāts.
Neskatoties uz visu spiedienu, daudzajām sacensībām visā pasaulē un treniņu un ceļojumu apjomu, kas nepieciešams slidotājam, vai esat atradis īstu, uzticamu draugu Pasaules kausa trasē vai vienkārši draugus?
“Jā, pagājušajā sezonā es izveidoju daudz labu kontaktu ar citiem slidotājiem. Varbūt viņi nav īsti draugi, bet viņiem ir labas attiecības ar citu valstu sportistiem. Kad tu kļūsi par labāku sportistu, tev būs arī iespēja iegūt vairāk jaunu draugu, un Aker Dæhlie ir piemērs. Un tas attiecas uz valstīm, kurām es šobrīd esmu ļoti tuvu. Piemēram, Sofija Loklija no ASV, Katerina Janatova no Čehijas, visi britu zēni un norvēģu treneri Es tiešām varu teikt, ka man šobrīd ir daudz draugu.
Pērn viņa saņēma zaļo nozīmīti par labāko spēlētāju līdz 23 gadiem. Kāds ir tavs mērķis nākamajai sezonai? Vai tagad, kad jums ir divdesmit četri, jūsu priekšauts kļūst no zaļa uz dzeltenu?
“Pagaidām nē. Bet man par laimi, nākamsezon nebūs ne pasaules čempionātu, ne olimpisko spēļu, tāpēc izmēģināšu dažas jaunas lietas. Kā jau teicu, vasarā esmu trenējies nedaudz savādāk, tāpēc man. nākamgad tā būs Somewhat izmēģinājuma sezona. Bet mani mērķi būs slēpošanas tūres laikā ātri slēpot, un kopumā es vienmēr gribētu savus rezultātus ielīmēt labāko divdesmitniekā. Tie ir mani mērķi nākamajai sezonai. “
Šis raksts pirmo reizi tika publicēts com.fondoitalia.
