Droši vien ne viens vien dabas mīļotājs ir pamanījis, ka katru gadu neliels sīko sēnīšu “bums” sākas oktobrī un pilnā spēkā turpinās līdz novembrim.
Daudzviet sastopamas arī dažādas cita veida mazizmēra sēnes, bet mazo cepurīšu sēnes redzamas biežāk, šur tur masveidā. Jums tikai rūpīgi jāskatās. Lai arī tie ir koši, to augļķermeņi ir nelieli, tāpēc jāskatās uzmanīgi. Lai panāktu lielāku varbūtību ieraudzīt kaut ko tieši acu priekšā vai varbūt nedaudz tālāk, vēlams vispirms pietupties vai notupties un tad uzmanīgi aplūkot visu sev apkārt: zemi, lapas, baļķus, kritušos nokaltušos zarus, zarus, priežu čiekuri, ozolzīles utt.
Piemērotās vietās dažādas pundursēnes var būt saglabājušas izdzītus augļķermeņus arī ļoti aukstā laikā. Īpaši daudz to ir mežos un mežmalās, retāk krūmos un pļavās. Netrūkst arī parku, kapsētu un dārzu, ja vien tie nekļūst par upuriem lāpām un citai atribūtikai.
Visbiežāk sastopamās mazās sēnes, kuras var redzēt novembrī, ir lapu sēnes ar plānām, zvanveida vai izliektām cepurītēm. Latvijā dzīvo desmitiem sugu. Mitrā vidē tie bieži mēdz izspiest vairākus augļķermeņus cieši blakus, bet var arī izdzīt tikai vienu.
Lapu čiekuros aug daudzas dažādas sīkas sēnītes (gan egles, gan priedes), un uz šiem čiekuriem bieži ir redzami to augļķermeņi. Uz zemes guļošs beigts čiekurs ir iemīļota dzīvotne daudzām sēņu sugām.
Starp kritušajiem čiekuriem ir vēl viena interesanta parasta sēne, kas pazīstama arī kā Vecās dāmas ausi.
