Ja kāds šaubās par Lietuvas ārpolitikas smalkajiem vēstījumiem, no peldošā sašķidrinātās dabasgāzes (SDG) termināļa nosaukuma, ko Baltijas valsts uzbūvēja, lai atradinātos no Krievijas gāzes, kļūst skaidrs: “Neatkarība”.
“Nosaukums ir simbolisks: tas ir pret Krieviju, tas ir pret Krievijas gāzi,” skaidro Mindaugs Navicas, KN, Neatkarības termināļa operatora komercdirektors.
Lietuva bija viena no pirmajām valstīm, kas izjuta Krievijas enerģijas ieroci. Pēc tam, kad 1990. gadā Maskava pasludināja neatkarību no Padomju Savienības, tā izdarīja spiedienu, pārtraucot naftas piegādes un samazinot gāzes piegādes. “Tas bija ļoti labs modināšanas zvans.. atgādinājums par to, cik neaizsargāti mēs tajā laikā bijām,” saka Lietuvas enerģētikas ministra vietnieks Albinas Ksananaviuss.
Vairāk sekotāju. Naftas vads no Krievijas uz Lietuvu remontdarbiem tika slēgts 2006.gadā un vēl nav atvērts. Un 2000. gados un 2000. gadu sākumā Lietuva maksāja vienu no augstākajām gāzes cenām Eiropā no sava vienīgā piegādātāja, Krievijas Gazprom grupas.
“Mēs bijām visu draugu sala,” saka bijušais ārlietu ministrs Lins Linkvetiuss. “Mēs maksājām augstākās cenas Eiropā.” “Mēs zinām, kā Krievija uzvedas, un tas nav saistīts ar biznesu,” Navicas vienkārši saka.
Līdz 2014. gadam Baltijas jūras ostā Klaipēdā darbojās Independence Terminal. Sākotnējais plāns bija nodrošināt konkurenci Gazprom – un faktiski Krievijas uzņēmumam pazemināja savas cenas uz Lietuvu, kur stacija tagad ir tiešsaistē.
Taču terminālis bija pretrunīgs, jo SDG cenas bija augstākas par cauruļvadu izmaksām. Katram lietuvietim bija jāmaksā nodeva stacijai par gāzes rēķiniem.
“Toreiz tā šķita diezgan traka ideja,” saka Zananavičius. “Tam nebija ļoti skaidras ekonomiskās jēgas. Bet tā bija kā apdrošināšanas polise.” Viņš piebilst, ka stacija šobrīd ir uz stabila ekonomiska pamata.
Nacionālais lepnums: Jūras spēku personāls plīvo ar Lietuvas karogu, jo 2014. gadā notiek neatkarība © Ints Kalniņš / Reuters
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā februārī un no tā izrietošās cīņas visā Eiropā, lai samazinātu Maskavas enerģijas iepirkumus, Lietuvas lēmums ir šķitis tālredzīgs. Apdrošināšanas polise ir izņemta.
Klaipēdai piegādātā SDG piegādā gāzi ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai, Igaunijai un pat Somijai un Polijai. Pēc Navikas teiktā, rūpnīcas jauda ir par 30-40 procentiem lielāka nekā Lietuvā, bet tikai aptuveni puse no Baltijas un Somijas jaudas.
Tāpēc viņš atzinīgi vērtē Somijas plānus būvēt savu peldošo termināli, lai mazinātu enerģētikas problēmas reģionā. KN ar astoņu gadu pieredzi uzņēmumā Independence tagad pārvalda SDG termināli Brazīlijā un pārdod pakalpojumus citiem, kas tiek būvēti Vācijā, Horvātijā un Dienvidamerikā.
Navicas apgalvo, ka valdībām ir svarīgāk pieņemt lēmumus enerģētikas jomā, kuru īstenošanai var paiet desmit gadi, paturot prātā ģeopolitiku un ģeostratēģiju, nevis tikai koncentrēties uz finansēm.
“Visticamāk, tas nozīmē, ka tiem ir jābūt politiski virzītiem lēmumiem, nevis ekonomiskiem,” viņš saka. “Ja tie būtu tikai biznesa lēmumi, es nezinu, kā tas izvērstos.”
Ar naftas neatkarību Tas tika sasniegts 1999. gadā, pateicoties viņa terminālim, kas ir pēdējais atlikušais puzles gabals Lietuva ir elektrība. Baltijas valstis joprojām ir savienotas ar elektrisko sistēmu ar Krieviju un Baltkrievijalabāk pazīstams kā Brill.
Lai gan Lietuva vairs neimportē elektroenerģiju no Krievijas, tā ir ievērojama enerģijas importētāja no citām valstīm, tās galvenais vietējais ražošanas avots Ignalinas atomelektrostacija 2009.gadā tika slēgta drošības apsvērumu dēļ. Alternatīvas būvniecības plāns izgāzās referenduma rezultātu dēļ, kas padarīja Lietuvu par valsti, kas importē visvairāk elektroenerģijas Eiropas Savienībā. “Vainošanas spēle joprojām turpinās,” par referendumu saka Zananavičius.
Lietuva ir uzbūvējusi elektrības savienotājus Zviedrijai un Polijai, taču cenas šogad joprojām ir ļoti augstas. Zananavičus saka: “Karš Ukrainā parāda, ka, neskatoties uz to, ka tas ir labi savienots, ir nepieciešams saražot noteiktu elektroenerģijas daudzumu — vismaz 70 procentus — iekšzemē, lai nodrošinātu piegādes drošību un izolētu no smagiem cenu satricinājumiem.”
Pašreizējai valdībai ir vērienīgi plāni attiecībā uz atjaunojamo enerģiju – galvenokārt jūras vēja un saules enerģiju –, un tās mērķis ir līdz 2030. gadam sasniegt 9 gigavatu jaudu, kas ir aptuveni tāds pats kā pieprasījums valstī. Vienlaikus Lietuva plāno desinhronizēt sevi ar Brill un pievienoties sistēmai, ko izmanto pārējā Eiropa līdz 2024. gadam, lai gan savienojamība šobrīd palīdz stabilizēt Lietuvas tīklu, nodrošinot potenciālu sviras punktu Krievijai.
“Šī ievainojamība ir divpusēja ievainojamība,” saka premjerministre Ingrīda Simonetti, norādot, ka Krievijas puseksklāvs Kaļiņingrada ir tikpat neaizsargāts. Viņa saka, ka jebkurš incidents, kas apdraud Brila saziņu, būtu sarežģīts, bet “ne katastrofa”, piebilstot: “Mēs nevaram izslēgt, ka krievi vēlas to darīt.”
Rezultāts, saka Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātnes institūta direktore Margareta Šehelgeti, ir tāds, ka Lietuva ir labi pastrādājusi, atradinot sevi no Krievijas, taču nespēja palielināt savu produkciju.
“Mūsu atkarība no Krievijas ir tuvu nullei,” viņa piebilst. “Lai mēs varētu izdzīvot bez Krievijas. Mēs esam guvuši šo mācību. Mēs esam darījuši visu, lai izvairītos no atkarības. Enerģijas problēma ir tā, ka mēs neražojam enerģiju, tāpēc mums ir ļoti augstas cenas.”
