- Autore Katja Adlere
- Eiropas redaktors
Pirts priekšējai līnijai… Tas nav pirmais līdzekļu vākšanas sauklis, ko varētu dzirdēt saistībā ar karu Ukrainā. Var saprast, ka Kijeva saviem sabiedrotajiem prasa tāla darbības rādiusa raķetes un iznīcinātājus F-16. Bet pirtis?
Tomēr pirts pasūtīšanu darīja Ukrainas militārpersonas, norāda igauņu kinorežisors un humānās palīdzības darbinieks Ilmārs Rajs, kurš bieži devies uz Ukrainu.
Rāgs tagad ražo mobilās pirts vienības, kuras tiek finansētas ar kolektīvu finansējumu, lai apkalpotu simtiem Ukrainas karavīru. Tie ir komplektā ar dušām un veļas mazgājamām mašīnām militāro formas tērpiem, un tie ir rūpīgi maskēti, lai pasargātu tos no Krievijas uguns.
Ja meklē pirti pēc pasūtījuma, ir jēga pajautāt kādam igaunim. Pirts kultūra valstī ir milzīga. Tas ir tikpat daudz par tīrību un morāli, kā par siltuma sajūtu aukstās ziemas naktīs.
Igaunijas karavīri reti ceļo bez mobilās pirts, tostarp neseno misiju laikā Afganistānas tuksnesī un Libānā. Tā ir militāra tradīcija, kas aizsākās gandrīz pirms 100 gadiem Igaunijas cīņā pret boļševikiem, kad valsts dzelzceļš frontes tuvumā novietoja pirts vilcienu, lai karavīri pēc nedēļām ierakumos varētu nomazgāties un dezinficēt.
Radžs saka, ka ir dzirdējis par ukraiņu karavīriem, kas vairākas dienas vai pat nedēļas nemazgājas vai nenovelk apavus, un tas izskaidro, kāpēc frontes komandieris netālu no Bahmutas man ar FaceTime starpniecību teica, ka igauņu pirtis ir debesu sūtītas.
Elmārs Radžs un Katja Adlere atsauc atmiņā ukraiņu komandieri frontes līnijā
Daudzi cilvēki, kas dzīvo ES un NATO valstīs pie Vladimira Putina sliekšņa, dara visu iespējamo, lai palīdzētu Ukrainai.
Igaunija un tās Baltijas kaimiņvalstis Latvija un Lietuva pēc Otrā pasaules kara gadu desmitiem bija pakļautas padomju okupācijai. Viņi saka, ka izjūt Ukrainas sāpes par Maskavas iebrukumu.
Tā ir arī sniegusi vai apsolījusi vairāk īstermiņa palīdzības salīdzinājumā ar tās ekonomikas apmēru nekā jebkura cita valsts, tostarp ASV un Apvienotā Karaliste, un to vislabāk spēj sniegt tikai Norvēģija, ja ņem vērā ilgtermiņa saistības, saskaņā ar jaunākajiem datiem. Vācijas Starptautiskā Valūtas fonda dati. Cienījamais Ķīles institūts, kas kopš kara sākuma izseko visas Ukrainai nosūtītās iemaksas.
Lietuvas nacionālais čempions driftā (motosports, kas ietver pārmērīgu stūrēšanu un slīdēšanu maksimālā ātrumā) Ģedimins Ivanausks devās tieši uz Ukrainu, lai palīdzētu evakuēt civiliedzīvotājus no Krievijas iebrukuma pirmās dienas.
Viņa acis piepildās ar asarām, kad viņš man stāsta par ciešanām. Viņa vēlme palīdzēt, neapmierinātība ar nereti lēnajiem starptautiskās palīdzības centieniem un pieredze visās ar automobiļiem saistītās jomās lika viņam finansēt desmitiem transportlīdzekļu, ar kuriem viņš strādāja nelielā īrētā garāžā Lietuvas laukos. Dažus no viņiem viņš rūpīgi aprīkoja, lai tie kalpotu par četru riteņu piedziņas ātrās palīdzības automašīnām Ukrainas armijai.
Taču Ukrainas Starptautiskās brigādes brīvprātīgajam snaiperim Mindaugam Litovninkam ir citi motīvi palīdzēt karadarbībā.
Viņš ir lepns lietuvietis un uzskata, ka, karojot Ukrainā, viņš aizsargā savu valsti.
“Mums ir jāapstājas [Russia] tagad. “Ukrainā,” viņš man strikti teica, sakravājot somas kārtējai tūrei pa frontes līniju. Litovninkass uzskata, ka Baltijas valstis varētu būt nākamās, ja Vladimiram Putinam galu galā būs panākumi pret Kijevu.
Eiropas redaktore Katja Adlere apmeklē valstis pie Krievijas rietumu pierobežas, kur Vladimira Putina karš Ukrainā ir atkal atvēris vecās brūces.
Lietuva ir viena no Krievijas kaimiņvalstīm Rietumu militārajā aliansē NATO. Visi jau sen ir skaļi brīdinājuši par Kremļa ekspansijas plāniem un Vladimira Putina nodomiem vājināt un destabilizēt Rietumus. Daudzus gadus sabiedrotie pret viņiem izturējās kā pret megalomānijām. Ne ilgāk.
Krievijas vērienīgais iebrukums Ukrainā ir devis NATO jaunu mērķtiecību: nesen pastiprināta klātbūtne sabiedrotajās valstīs, kas atrodas tuvu Krievijai, un entuziasma pilnas jaunas dalībvalstis — tieši pie Putina sliekšņa.
Somijai ir milzīga 800 jūdžu (1300 km) gara sauszemes robeža ar Krieviju. Tā vienmēr ir atteikusies pievienoties NATO, baidoties pretoties blakus esošajam Lielajam lācim. Taču somi no visas sirds mainīja savas domas, kad ieraudzīja Krievijas spēkus virzāmies uz suverēnu Ukrainu. Tās ir seismiskas pārmaiņas valstij, kas pieteicās pievienoties aliansei ar Baltijas lielvalsti Zviedriju neilgi pēc kara sākuma.
Tas bija lielisks Maskavas mērķis.
Ievērojami pieaudzis arī to somu skaits, kas reģistrējas ieroču apmācībai. Jauniem vīriešiem militārais dienests ir obligāts, un pēc tam viņi paliek rezervē uz mūžu. Cilvēki man saka, ka milzīgā ēna, ko tās Krievijas kaimiņš met pār Somiju, tagad ir vēl draudīgāka.
Karš ļoti ietekmēja Somijas uzņēmumus. Līdz kara sākumam Krievijas tūrisms šeit bija 500 miljonu mārciņu (630 miljonu dolāru) vērtībā. Taču, tāpat kā vairums ES valstu, kas robežojas ar Krieviju vai tās galveno sabiedroto Baltkrieviju, Somija ir apturējusi ceļošanas vīzas Krievijas pilsoņiem.
Sniegotajā Lapzemē es satiku slēpošanas kūrorta īpašnieku Ville Aho viņa namiņā ar skatu uz Krievijas kalniem. Viņš man stāstīja, ka gadu gaitā ir izveidojis lieliskas draudzības ar krievu apmeklētājiem individuāli, taču tagad nevēlējās, lai viņi atgrieztos. Viņš saka, ka vēlas, lai parastie krievi, īpaši tie, kas dzīvo ārpus savas valsts, skaļāk runātu pret karu.
Viņš kļuva manāmi emocionāls, runājot par Ukrainu, uzstājot, ka neviens no mums nevar atļauties būt šķirts vai vienaldzīgs, jo karš turpinās asiņaini.
“Es pat nevaru domāt par beigu spēli, ja Krievija uzvarēs un Putins palielinās savu spēku. Kurš nākamais? Somija, Polija, Igaunija, Lietuva? Viņš brīvprātīgi neapstāsies Ukrainā. Bet šis Viņam vajadzētu “Ukrainā viss apstājas.”
Krievijas prezidents dod priekšroku ne tikai konvencionālajam karam. Kiberuzbrukumos vai dezinformācijas kampaņās pret Rietumiem bieži tiek vainota Maskava. Bet militāri uzbrukt kādai no Aho minētajām valstīm Vladimiram Putinam būtu liela azartspēle.
Viņiem palīgā varētu nākt visas pārējās NATO dalībvalstis, tostarp tādas kodolvalstis kā ASV, Lielbritānija un Francija. Taču nav stingras garantijas, ka tas notiks, un galu galā katrai valstij būs jāizlemj, kā reaģēt.
Tas liek nervozēt valstis, kas robežojas ar Krieviju un kurās, tāpat kā Latvijā, ir lielas etnisko krievu populācijas.
Daugavpils, Latvijas otrā lielākā pilsēta, atrodas 25 kilometrus (16 jūdzes) no Baltkrievijas un 120 kilometrus no pašas Krievijas. Astoņi no 10 tur dzīvojošajiem mājās runā krieviski, nevis latviski. Lielākā daļa no viņiem bija izglītojušies krievvalodīgās skolās Latvijā. Savas ziņas viņi tradicionāli saņēmuši no Krievijas televīzijas, radio vai ziņu vietnēm.
Etniskie krievi Daugavpilī atteicās atbildēt, kad jautāju, vai Ukraina ir šī kara upuris
Uzreiz pamanīju, ka pilsētā nav Ukrainas karogu. Pārējā valstī jūs bieži redzēsit, ka tie plīvo kā solidaritātes zīme no skolu ēkām, pilsētas hallēm un veikalu skatlogiem. Lai gan latvieši nebūt nav visi Putina atbalstītāji, uz ielas satiktie cilvēki nevēlējās apspriest karu. Viņi atteicās atbildēt, kad jautāju, vai viņi uzskata Krieviju par agresoru un Ukrainu par upuri.
Latvija ir nobažījusies, ka Vladimirs Putins mēģinās šeit “glābt” etniskos krievus, jo tas bija viens no ieganstiem, ko viņš deva Krievijas bruņotajiem grupējumiem, kas 2014.gadā sagrāba daļu Ukrainas Donbasa apgabala netālu no Krievijas robežas.
Mēģinot izolēt etniskos krievus no Krievijas propagandas, Latvijas valdība tagad ir aizliegusi Krievijas televīzijas kanālus. Tas arī pielika punktu krievu valodas mācīšanai. Atlikušie padomju laika pieminekļi tika nojaukti.
Bet Latvija iet smalku un sāpīgu līniju. Jaunās politikas mērķis ir labāk integrēt etniskos krievus, taču, pēc kritiķu domām, tās ir arī mēģinājums piespiest pilsoņus piekrist valdības Rietumu skatījumam. Viņi brīdina, ka tas draud pilnībā atsvešināt daudzus etniskos krievus un pat var iegrūst viņus Vladimira Putina rokās.
Šīs sarežģītības un jutīgums, visticamāk, turpināsies arī pēc Ukrainas kara beigām.
Kopumā es nobraucu 1500 jūdzes, lai satiktu cilvēkus, kas dzīvo Putinam kaimiņos. Tas ir divdaļīga dokumentālā seriāla nosaukums, ko es un mana komanda filmējām BBC televīzijai.
Norvēģijas obligātā dienesta karavīri bieži tiek nosūtīti strādāt par sargiem uz Krievijas robežas
No Dienvidpolijas līdz Norvēģijas ziemeļu galam mani pārsteidza galvenokārt Ukrainas kara plašums, dziļums un ietekme, kas atrodas tālu no frontes līnijas.
Nākotne vispār nav skaidra.
Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā šis konflikts beigsies. Bet kādas tad mums var būt vai vajadzētu būt attiecībām ar Krieviju? Kā ar sadarbību un uzticēšanos?
Tie nav tikai jautājumi par valstīm, kuras esmu apmeklējis un kurām ir kopīgas robežas un kurām ir liela vēsture ar Krieviju. Par to būtu jādomā visai Eiropai un visiem Ukrainas sabiedrotajiem. Ļoti piesardzīgi.
