Dženijas randiņš
Gani sākotnēji bija seni auglības svētki, ko svinēja pēc labības sēšanas un pirms ražas novākšanas. Tās izcelsme ir daudz pirmskristietības periodā, un to galvenokārt svinēja pagānu zemnieki. Pēc kristianizācijas Jāņi tika pārcelti uz Jāņu dienu. Ir pēdējā diena divu dienu Līgo svētkiem, kas sākas ar Līgo svētkiem – Līgošvetkiem – un beidzas ar Jāni.
Jāņu laikā latvieši pulcējas laukos, lai svinētu kopā ar saviem mīļajiem. Viens no galvenajiem svētkiem ir pušķu un vainagu veidošana no augiem un koksnes zaļumiem. Vainagi paši ir Janie balsti, katrs vīrietis, sieviete un dažos gadījumos arī mājlopi, kas svētku noskaņās rotā savējos. Galvenokārt tiek izmantoti zālaugu augi, piemēram, govs kvieši un gultas salmi, jo tiek uzskatīts, ka šie augi palīdz aizsargāt cilvēku no mēra un nelaimes.
Saskaņā ar tradīciju viņi arī iededz un lec pāri ugunskuriem, lai sagaidītu gaidāmo saullēktu un uzņemtu auglību savos laukos. Tiek uzskatīts, ka lēkšana tiem pāri nes veiksmi. Mājās tradicionāli tiek pasniegtas siera un gaļas smorgas, kas papildina svētku un svētku gaisotni.
Latviešiem Jāņi tiek uzskatīti par “gada garāko nakti”, galvenokārt tāpēc, ka tradīcija nosaka, ka līdz saullēktam neguļ. Mēdz teikt, ka, ja kāds guļ Jāņu naktī, viņš ir “lemts gulēt visu vasaru”, kas ir vēl viens veids, kā teikt, ka atlikušo gadu viņš pavadīs dīkā. Šajā nakts fāzē gaviļnieki tiek mudināti sarunāties savā starpā vai staigāt pa rīta rasu. Viņi uzskata, ka šādi rīkojoties, tiks veicināta labklājība.
Padomju laikā Padomju valdība aizliedza jebkādas Ganu svinības, jo tās tika uzskatītas par valsts svētkiem pretrunā ar kolektīva padomju vērtībām. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā Jāņi kopš tā laika ir atvesti un atzīmēti katru gadu, un tie ir svētki, kurus latvieši ļoti gaida, jo tie liek atpūsties un baudīt laukus.
