Ministrs brīdinājis, ka mazākās ES dalībvalstis tiek izslēgtas no to pētniecības programmām, arvien vairāk koncentrējoties uz lielajām projektu grupām.
Piecu masīvu daudznozaru “ekspedīciju” ieviešana programmā “Apvārsnis Eiropa” bija jaunākais piemērs satraucošam modelim, kas sākās 90. gadu beigās, sacīja Igaunijas izglītības un pētniecības ministre Kristīna Kallasa. Times augstākā izglītība.
“Ar katru papildu programmu Briselē ir radusies pārliecība, ka izmērs ir skaista lieta,” viņa sacīja. Saskaņā ar šādām misijām un valstij, kurā ir viens miljons iedzīvotāju un kopējais pētnieku skaits ir aptuveni 8000, ir ļoti grūti būt daļai no šādas milzīgas visas Eiropas federācijas.
“Vidējai vai lielai valstij ir pilnīgi iespējams nodrošināt 10 pētnieku komandu vienam konsorcijam, bet mazai valstij, kas ir Igaunijas lieluma, 10 pētnieku komanda ir milzīga komanda.”
Kallasa, kura šovasar ministru sanāksmē Spānijā uzsāka kampaņu pret megaarodbiedrībām, sacīja, ka viņas Baltijas valsts nevar būt viena, jo jūtas atstumta, kā potenciālās sabiedrotās minot Islandi, Latviju, Lietuvu, Luksemburgu, Maltu un Slovēniju.
Mums nav vajadzīga īpaša attieksme, un mums nav vajadzīgi īpaši mehānismi, jo tas palielinās mūsu marginalizāciju. Mums ir vajadzīgs atšķirīgs mehānisms lielajām federācijām, kur var būt arī ļoti mazas komandas.”
Eiropas Komisija ir atteikusies tieši atbildēt uz kritiku, viena amatpersona tā vietā atzīmēja, ka projektu koordinatori ir “mudināti pieņemt interesantākās pieejas, kas nonāk viņu uzmanības lokā”. Izņemot mazās valstis, viņi piebilda, ka “var būt vīzijas jautājums”.
Ad hoc uzaicinājumi patiešām radīja stimulu kompensēt šādus izlaidumus, viņi turpināja, un komisijas darbinieki pētīja, vai projektos, kas ietver “sabiedriskās inovācijas salīdzinājumā ar industriālo sistēmu inovācijas procesiem, mazākos projektos varētu būt nepieciešama dziļāka, lokālāka mijiedarbība”.
Tomēr šī darba rezultātā ir palielinājušās administratīvās izmaksas, un tā vietā Horizon misijās varētu iesaistīt mazākas komandas, organizējot sekundārus atklātus uzaicinājumus uz “mazākiem projektu projektiem”, sacīja amatpersona.
Kallasa sacīja, ka arī mazākās dalībvalstis ir pārkāpušas noteikumus, kas nosaka atsevišķu ES projektu pētnieku algu griestus, ko Briseles ierēdņi ir aprēķinājuši. Viņa piebilda, ka ievērojami Igaunijas pētnieki vēršas pie Francijas vai Nīderlandes universitātēm, lai piedalītos ES projektos un saņemtu modificēto pabalstu, kas ir trīs reizes lielāks nekā viņi saņemtu par tāda paša darba veikšanu no Igaunijas.
“Mazās valstis, ekonomiski vājas valstis, zaudē, un tas ir pretrunā visai Eiropas idejai par taisnīgu attieksmi un vienlīdzīgām iespējām visiem,” viņa sacīja.
Komisijas ierēdnis atzīmēja, ka laboratorija attiecas tikai uz Marijas Sklodovskas-Kirī programmas Horizon procedūrām pētnieku apmācībai un mobilitātei, piebilstot, ka intelektuālā darbaspēka emigrācija ir “sarežģīts jautājums, kas atkarīgs no daudziem faktoriem”, tostarp valsts ieguldījumiem pētniecībā un vietējā pētniecības vide un darba apstākļi.
Callas kdze atzina tendenci izveidot arvien lielākas pētnieku grupas noteiktās jomās, kurās ir daudz izmaksu un datu, taču noraidīja domu, ka šī tendence ir pietiekami plaši izplatīta, lai attaisnotu ES pamatfinansējuma maiņu, apgalvojot, ka sociālās zinātnes “parasti to nedara. Mums ir vajadzīgas lielas arodbiedrības.”
“Mums Eiropā ir tāda sajūta, ka, ja mēs to darīsim nelielā mērogā, mēs nepanāksim Ķīnu un ASV,” sacīja Kallasa. “Es domāju, ka Eiropas pētniecības konkurences priekšrocība ir tāda, ka jums ir jābūt veiklam; jūs ļoti ātri reaģējat uz zinātnes kursa maiņu. Tam, iespējams, vajadzētu būt mūsu konkurences priekšrocībām.”
