Autors Endrjū Hamonds
Rīcība klimata jomā ir bijusi viens no ES ilgtermiņa globālajiem mērķiem, taču kopš kara sākuma Ukrainā ir bijis arī liels jauns politisks uzsvars uz energoapgādes drošības nodrošināšanu.
Energoapgādes drošību Starptautiskā Enerģētikas aģentūra definē kā nepārtrauktu enerģijas avotu pieejamību par pieņemamām cenām. Energoapgādes drošībai ir daudz aspektu. Ilgtermiņa energodrošība galvenokārt ir saistīta ar savlaicīgām investīcijām enerģijas nodrošināšanā atbilstoši ekonomikas attīstībai un vides vajadzībām, savukārt īstermiņa energodrošība ir vērsta uz energosistēmas spēju ātri reaģēt uz pēkšņām izmaiņām piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvarā.
Eiropai, lai pieņemtu šo programmu, ir nepieciešama liela pāreja no Krievijas enerģētikas. Krievija vairs nav galvenais gāzes piegādātājs ES, un tās cauruļvadu eksports uz ES klientiem samazinās no gandrīz 146 miljardiem m3 2021. gadā līdz aptuveni 61 miljardu m3 2022. gadā. Turklāt pirmajos piecos mēnešos Krievijas gāze 2022. gadā līdz 2023. gadam eksports bija vēl vairāk samazinājies līdz tikai 10 miljardiem kubikmetru.
Turpretim divdesmit septiņas Eiropas Savienības valstis ir uzsākušas izaicinājumu ceļu, lai dažādotu jaunus enerģijas avotus. Kā noteikts pagājušajā gadā izdotajā RePowerEU stratēģijā, tas daļēji panākts, strauji paplašinot tīras enerģijas izmantošanu.
Lai arī kāda būtu ES vēlme pēc tīras enerģijas, tā pagaidām nevar apmierināt kontinenta vajadzības. Tāpēc ir pieliktas lielas pūles, lai panāktu vienošanos ar plašu valstu loku, kā tas ir sīki aprakstīts Eiropadomes ziņojumā par ārējo attiecību enerģētikas darījumu izsekotāju, kas nesen tika atjaunināts pagājušajā mēnesī.
Izsekotājs parāda, ka pirmajos astoņpadsmit mēnešos ES-27 galvenokārt koncentrējās uz jaunu gāzes piegāžu nodrošināšanu kā pārejas enerģijas avotu ilgtermiņa virzībā uz tīru enerģiju. Liela daļa no 2022. gada noslēgtajiem līgumiem attiecas uz gāzi vai sašķidrināto dabasgāzi.
Jaunākais ECFR izsekotājs parāda arī to valstu ģeogrāfisko izplatību, ar kurām Eiropas valstis ir noslēgušas jaunus darījumus. No aptuveni 120 jaunajiem līgumiem laikā no 2022. gada marta līdz 2023. gada augustam galvenie darījuma partneri ir ASV (21) un Apvienotie Arābu Emirāti (21), kam seko Azerbaidžāna (10), Norvēģija (deviņas), Alžīrija (deviņas), Katara. (astoņi) un Serbija (pieci), Ēģipte (pieci), Saūda Arābija (četras) un Japāna, Izraēla, Namībija, Gruzija, Angola, Namībija un Lībija (visās ar diviem). Daudz lielāka valstu grupa parakstīja vienotu nolīgumu ar ES-27.
Sadalot šo garo sarakstu reģionos, ir vērts atzīmēt, ka Tuvie Austrumi ir reģions, kas ir parakstījis lielāko darījumu skaitu kopš 2022. gada marta. Vairāk nekā trešdaļa no šiem līgumiem tika parakstīti ar Tuvo Austrumu valstīm, ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Rādi ceļu.
Pretēji šai analīzei ir interesanti pievērst uzmanību arī ES lielvarām, kas parakstīja šos nolīgumus. Lielākā valsts no visām ir Vācija (27.), kas, iespējams, nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka tā ir bloka lielākā ekonomika, kas importēja visvairāk Krievijas gāzes pirms kara sākuma, bet tagad nesaņem Krievijas gāzi pa cauruļvadu.
Vācijai seko Itālija (18), Ungārija (14), Brisele, kas ved sarunas par darījumiem ES līmenī (11), Grieķija (astoņi), Francija (seši), Polija (seši), Rumānija (četras), Latvija (četras). . ) Austrija (četras), Bulgārija (četras), Slovākija (trīs), Beļģija (divas), Čehija (divas), Nīderlande (divas) un Igaunija (divas). Vienu līgumu parakstīja piecas valstis: Spānija, Slovēnija, Portugāle, Lietuva un Somija.
Šī ārprātīgā Eiropas enerģētikas diplomātija pēdējo 18 mēnešu laikā ir gājusi lielu ceļu, lai palīdzētu nodrošināt bloka energoapgādes drošību. Tomēr izsekotājs atzīmē, ka šie panākumi sarežģīs ES-27 enerģētikas pārejas ceļu nākamajos gados.
Daļēji tas ir tāpēc, ka jaunajai gāzes infrastruktūrai, kurā ir ieguldīti līdzekļi, būs vajadzīgs vidēja un ilgtermiņa perspektīva, lai nodrošinātu izdevīgumu. Turpretim ES valstīm būs jādara vairāk, lai ieguldītu tīras enerģijas infrastruktūrā, ja tās nākamajā desmitgadē vēlas ilgtspējīgi dekarbonizēt savu ekonomiku.
Bažās par šo dilemmu Eiropas Savienība cenšas nostiprināt savas saistības klimata jomā pirms Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu konferences (COP28). Pastāv pat iespēja, ka Eiropas Savienība varētu paaugstināt savu 2030. gada siltumnīcefekta gāzu samazināšanas mērķi no 55 procentiem zem 1990. gada līmeņa un panākt Apvienoto Karalisti, kas ir apņēmusies līdz 2030. gadam samazināt emisijas līdz 68 procentiem zem 1990. gada līmeņa.
Daļēji to darīs ES, lai palielinātu spiedienu uz citiem lielākajiem emisiju radītājiem, tostarp ASV un Ķīnu, lai pirms ANO Klimata pārmaiņu konferences (COP28) izvirzītu stingrākus mērķus. Pašlaik ASV šajā desmitgadē plāno samazināt emisijas par aptuveni 50 procentiem no 2005. gada līmeņa, savukārt Ķīna ir paziņojusi, ka tās emisiju maksimums sasniegs pirms 2030. gada.
Viens no ES klimata veicināšanas ambīciju virzītājspēkiem ir RePowerEU plāns, kas, visticamāk, pārsniegs bloku virs 55% līmeņa. Turklāt Eiropas Komisija pagājušajā gadā arī paziņoja, ka jauni noteikumi, lai paplašinātu jo īpaši bloka dabisko oglekļa piesaistītāju kapacitāti, ļaus blokam līdz 2030. gadam samazināt emisijas par 57 procentiem salīdzinājumā ar 1990. gadu.
Galu galā ES cenšas nodrošināt, lai tās milzīgais jaunais politiskais uzsvars uz energoapgādes drošību būtiski neietekmētu tās saistības klimata jomā. Galvenais šīs programmas panākumu rādītājs ir investīciju dubultošana jaunā tīras enerģijas infrastruktūrā, lai ilgtspējīgi dekarbonizētu bloka ekonomiku.
• Endrjū Hamonds ir LSE IDEAS stipendiāts Londonas Ekonomikas augstskolā.
