Filmas “Leopoldstadt” darbība risinās Vīnē, Austrijā, un tās pamatā ir ebreju ģimene divdesmitā gadsimta pirmajā pusē.
Viņi sāk darboties labā formā un ir cieši integrēti Austrijas kultūrā. Bet laika gaitā viņi zaudē gandrīz visu.
Piecu cēlienu laikā luga lec uz priekšu, pirmajam pasaules karam plūstot pa Eiropu Austroungārijas impērija kritiens; nacisti pārņem Austriju; Holokausts iznīcināja Eiropas ebrejus.
Ģimene cieš no šīs tumšās vēstures, un daži no viņiem izdzīvo.
2023. gadā luga ieguva vairākas Tonija balvas, tostarp Tonija balvu Labāk spēlēt. Tagad Rīgā, Latvijā, tiek izrādīts “Leopoldštates” jauniestudējums. Režisora izvēle palīdzēja piesaistīt lielu uzmanību.
Džons Malkovičs – slavenais amerikāņu aktieris, producents, režisors un modes dizainers – vada Latvijas iestudējumu “Leopoldštate” Dienas teātrī Rīgā.
“Tā izrādei ir ļoti svarīga tēma. Šķiet, ka tā ir tēma, kas nekad nepazudīs,” sacīja Malkovičs, kurš jau iepriekš ir uzstājies Rīgas teātrī kā aktieris un uzaicināts atgriezties pie režijas.
Malkovičs sacīja, ka izvēlējies ģērbties filmai “Leopoldštate”, jo aizraujas ar Vīnes vēsturi.
“Vīnes ebreji bija ļoti svarīga Vīnes struktūras sastāvdaļa, un pat ar visu notikušo asimilāciju mums joprojām bija ļoti šausminošs rezultāts,” viņš teica.
“Leopoldstadt” rakstīja viņš Angļu dramaturgs Toms StoppardsTas tiek uzskatīts par vienu no viņa personīgākajiem darbiem.
Stopards nāk no ebreju ģimenes, kas 1938. gadā bēga no Čehoslovākijas, lai izvairītos no nacistiem. Lielākā daļa no viņa ģimenes locekļiem tika nogalināti holokaustā, tostarp viņa četri vecvecāki.
Malkovičam luga bija veids, kā izpētīt tādas tēmas kā identitāte un asimilācija, bet arī cilvēku nežēlība.
“Cilvēka uzvedība un tas, ko cilvēki var darīt citiem, vienmēr ir aizraujoši un dažreiz ļoti satraucoši,” viņš teica. “Bet nav vajadzīgs holokausts, lai tas būtu satraucošs; tas ir satraucošs.” Tas var būt satraucošs ikdienas dzīvē, ko izraisa miljoniem mazu zvērību.
“Leopoldstadt” nav viegli režisējama luga. Temats ir smags, un tas ir vērienīgs iestudējums ar plašu aktieru sastāvu.
Malkovičam valoda pievieno vēl vienu grūtības slāni, jo luga ir iestudēta latviešu valodā.
Izrādes režisora asistente Diāna Kaigaka noklausīšanās un mēģinājumu laikā cieši sadarbojās ar Malkoviču, lai palīdzētu pārvarēt valodas plaisu.
“Es darīju visu iespējamo, lai palīdzētu tulkot apmācību telpā, un mēs izmantojām šos ekrānus, kur mums bija blakus teksts latviešu un angļu valodā,” viņa teica. “Tātad, Džons varēja sekot tam, lai viņš varētu pastāvīgi skatīties uz aktieriem, un tikai savā perifērajā redzē viņš redzētu šos ekrānus.”
Kaigaka sacīja, ka Malkovičs klausīsies aktieros tā, it kā viņš būtu diriģents. Viņa teica, ka viņš ātri paņēma arī dažus latviešu vārdus.
Taču kopumā Malkovičs teica, ka viņu īsti neuztrauc valodas barjera.
“Valoda kaut kam tādam īsti nav faktors, jo tie ir humanitāri vēstījumi, Aušvica jeb Aušvika, kā saka latvieši, ir ļoti skaidra jebkurā valodā.
Malkovičs sacīja, ka viņš kā režisors izrādē meklē kaut ko tādu, ko ir grūti noteikt: “Tas, ko jūs klausāties, ir patiesība, un tas, manuprāt, pārsniedz valodu. Tas ir par to, kā varonis pauž savu pasaules uzskatu.”
Malkovičs minēja piemēru no ainas lugas pirmajā cēlienā.
Divi varoņi, Hermanis un Ludvigs, apspriež asimilācijas tēmu. Hermanis apraksta augstumus, līdz kuriem Vīnes ebreji sasniedza asimilācijas dēļ. Citiem vārdiem sakot, zaudējot īpašības, kas padara tos par ebrejiem.
Atbildot uz to, Ludviga varonis saka, ka asimilācija nenozīmē pārstāt būt ebrejam: “Asimilācija nozīmē, ka jūs varat būt tāds, kāds esat, par to neciešot.”
Kārlis Arnolds AvotsMalkoviča režija bija svarīga, sacīja, kurš iestudējumā spēlē Ludvigu.
“Manuprāt, lielākā atšķirība, salīdzinot ar citiem režisoriem, ir tā, ka viņam nav šo neveselīgo ambīciju, manuprāt, vai viņam nekas nav jāpierāda, mums, jūs zināt, un tas bija ļoti viegli un veselīgi radoši.
Arnolds Avots sacīja, ka viņu motivējusi Maļkoviča klātbūtne, taču viņa sniegums nav radies no vēlmes atstāt iespaidu, bet gan no personīgākas vietas.
“Mums, latviešiem, vēsturē un karjerā ir bijis daudz deportāciju, un tamlīdzīgas lietas,” viņš teica. “Piemēram, mans vecvectēvs Kārlis Alfrēdis Avots nomira Sibīrijā, tāpēc tas vienmēr ir jādara personiski. , kaut kādā veidā,” viņš teica. Un tā bija mana pieeja, lai padarītu to personisku.
Izrādes beigās, apmēram desmit gadus pēc holokausta, trīs izdzīvojušie brālēni satiekas tagad tukšajā ģimenes mājā Vīnē.
Viens no viņiem, anglis vārdā Leo, ļoti līdzinās dramaturgam Stoppardam.
Lauva tik tikko atceras savu ģimenes vēsturi un neizrāda īpašu interesi vai līdzjūtību.
Viens no viņa brālēniem aizrāda viņu un saka: “Tu dzīvo tā, it kā tev nebūtu vēstures, it kā tu nemet ēnu aiz sevis.”
“Leopoldstadt” rakstīšana ir tieši tā, sacīja Stoppards Ēna viņu panāk.
