iCeļo stāsti

Viesmīlīgajā Kirgizstānā

Draugs Ahmads

Esam laimīgi piezemējušies Ošas lidostā, kas ir mazs, no apkārtējās lauksaimniecības nenorobežots laukums. Īsti piemēroti mierīgajai atmosfērai, Ošas lidlaukā savu bagāžu no milzu ratiem katrs var paņemt pats, un labi, ka viss ir atgādāts.

Veiksmīgi izgājuši robežkontroles un taksistu atšūšanas procedūras, nonākam uz taisna, gara ceļa, kura abās pusēs ir kokvilnas lauki pilnbriedā, tālumā – kalni, kas, kā vēlāk noskaidrojas, ir 10 – 25 km attālumā un atrodas jau Uzbekistānā. Esam apņēmušies veikt vakara pastaigu ar neskaidru mērķi atrast telts vietu, jo gulēt jau te var jebkur, un tā mēs ejam, mēreni kaislīgi strīdoties par kalnu eventuālo tuvumu, līdz pamanām tepat, ceļmalas kokos, apgūlušos cilvēku. Tas ir Ahmads, un mūs gaida pārsteigums. Pēc divu minūšu sarunas, kurā tiek novērtēts viss mūsu potenciālais draudīgums, mēs tiekam uzaicināti... nakšņot pie viņa! Apbrīnojama uzticēšanās un laipnība, esmu priecīga un sapņaini apskurbusi, kad sasēžamies mazā mašīnītē un braucam, klausoties radio kādu Rietumu popmūzikas hitu, acīmredzami uzliktu par godu mums.

Amerikā ir labi?

Māja ir bagāta, tiekam cienāti ar konfektēm, augļiem un zemesriekstiem čaumalās un jūtamies kā nonākuši pasakā. Sēžam uz spilveniem, kā Austrumos pieklājas, un mums pat piedāvā paskatīties televizoru (lūk, tipiskais mīts par rietumniekiem – ekrāna vergi), no kā gan atsakāmies.

Otro dienu sākam pulksten piecos, klausoties musulmaņu lūgšanas, tad laiku pavadām, staigājot pa tirgu, kur pārspīlēti cenšamies netikt apkrāpti, līdz dabūjam lielu arbūzu par 10 somiem (14 santīmiem). Mums visi izrāda uzmanību, jo pilsēta nudien ir ļoti austrumnieciska – sievietes staigā tikai garos svārkos un lakatos, apsegtiem pleciem, tikai kopā ar citām sievietēm, vīrieši pavada laiku savās kompānijās. Visi iedzīvotāji ir kirgīzi vai uzbeki, krievu gandrīz nav. Sajūta ir dīvaina, ka visi tevi aplūko un, pagriežoties atpakaļ, redzi, ka tev seko vismaz desmit acu pāru. Gluži kā uz mēles. Visjautrākais jautājums, ko mums uzdod, ir "Tam horosho v Amerike, da?"(Tur, Amerikā ir labi, ja?)

Kad beidzot sadomājam braukt uz galvaspilsētu Biškeku, ar grūtībām atrodam autoostu un uz jautājumu, cikos aties autobuss, saņemam neizpratnes pilnu atbildi: "Kā, kad būs pilns!" Lūdzu, austrumnieciskais miers un nesatricināmība visā savā godībā! Tā mēs nogaidām sešas (!) stundas. Pa to laiku paspējam izpētīt apkārtni, pastaigāties pa tuvējo parku, kas acīmredzami ir vienīgā jauniešu izklaides vieta pilsētā – tur tiek spēlēts šahs, novuss, ir nopērkama dažādāko saldumu pārbagātība un tiek dziedāta karaoke.

Aida, čengeler!

Kad beidzot septiņos vakarā izbraucam, mikriņš ir tā salādēts, ka cilvēki sēž pat uz taburetēm šaurās ejas vidū. Draudzīgā saspiestībā sākam garo ceļu uz galvaspilsētu, kas ved caur kalniem, un solīto 12 stundu vietā braucam 19! Tiek uzlikta viena kasete ar aptuveni sešām dziesmām, kas nonstopā skan visu nakti, to starpā megahiti "Ģevuška krasavica" un "Čorniji glaza" un lokālais grāvējs "Aida, čengeler!" (kas nozīmē "Ai, brāļu sievas!" – kur vēl dīvaināks nosaukums), ko vēlāk vēl dzirdēsim ne reizi vien. Ceļu policija mikroautobusu apstādina reizes 10 – 15, jo pasažieru transportam sistēma ir tāda: apstādina visus neprivātos transporta līdzekļus (respektīvi, mikroautobusus un takšus), vadītājam jāizkāpj, jāaiziet pāri ielai, kur parasti stāv policisti, un jāiedod plaukstā 10 – 20 somu (14 – 28 santīmu). Smieklīga summa, bet, ticiet man, pēc desmitās reizes apnīk. Ceļu policistus apsargā divi miesassargi ar automātiem rokās – skats ir iespaidīgs un draudīgs. Blakussēdētājs jauneklis Soparbeks mums paskaidro, ka tas tādēļ, ka pilsētā Džalal-Abadā nesen trīs policisti šā mūžīgā naudas diedelēšanas paraduma dēļ nolinčoti. Sopars, kurš neliela pārpratumiņa dēļ manu ceļabiedru Jāni sauc par Rīgu, ir ceļā uz Maskavas vilcienu un līdz ar to ir spilgts kirgīzu jaunatnes spogulis.

Maskavā nudien ir daudz Vidusāzijas izcelsmes cilvēku, kas spiesti strādāt pašus melnākos darbus, jo Krievija vispār un tās galvaspilsēta jo īpaši ir savdabīga naudas meka. Tā lidostās redzējām daudzus kirgīzus ar televizoriem, mikroviļņu krāsnīm u. tml. – naudu sapelnījuši, pazudušie dēli ved mājās civilizāciju.

Kur bija Frunze

Galvaspilsēta Biškeka mūs sagaida pavisam citā veidolā, nekā esam gaidījuši. Tā ir pilsēta, kas sieviešu atkailinātības un izmēra ziņā līdzinās Rīgai (~640 tūkst. iedz.), jo aptuveni puse cilvēku ir krievu tautības, lielākā daļa uzrakstu ielās arī krievu valodā. Tikai 144 gadus vecajā pilsētā, kura no 1926. līdz 1991. gadam tika saukta par Frunzi padomju virsnieka Mihaila Frunzes vārdā, ir labi redzams tās galvenais celšanas laiks – padomju gadi. Pilsētas galvenā sastāvdaļa ir 12 mikrorajoni, protams, celti baisākajās padomju tradīcijās – plānām sienām, vienveidīgi, mazi, pelēki kastīšveida bloki. Turklāt tiem nav nosaukumu, tie ir tikai numurēti, un nav tajos arī ielu, tikai ēku numuri, savu adresi var pierakstīt, piemēram, šādi: 11-22-74 (11. mikrorajons, 22. māja, 74. dzīvoklis).

Galveno ielu pilsētā visi dēvē par "Sovetskaju", lai gan tai jau gadus 15 ir cits nosaukums, to neviens vēl nav iegaumējis un nemaz negrasās to darīt. Centru veido laukums ar monumentu un smagnējas formas kubveida muzejs, kurš ir ūnikums, – vienu stāvu aizņem ekspozīcija par visu Kirgīzijas vēsturi no aizvēstures līdz mūsdienām, bet otru – tikai informācija par biedru Iļjiču. Grāmatas puspasaules valodās par Ļeņinu, viņa iekarojumi, PSRS kontūru maiņa pasaules kartē u. tml. Pretī parlamenta ēkai cēli rotājas arī viņa piemineklis ar paceltu roku.

Biškekā uzmeklējam Ošas tirgu, kas ir lielākais ēdamlietu piedāvājumā. Pārsteidz plašais zāļu piedāvājums tirgū – vienkārši tantītes sēž un tirgo medikamentus, par kvalitāti gan atļautos pašaubīties. Dārzeņu un augļu cenas liek vairāk pievērsties šai nodaļai uztura piramīdā. Baklažāni – 10 sant./kg, tomāti un gurķi – 7 sant./kg, arbūzi un melones arī ap 7 sant./kg.

Biškeka ir pilsēta, kur neko nevar ieteikt apskatīt pat vietējie, – vienkārši nav ko. Un no šejienes visi vēlas braukt prom, vismaz uz Kazahstānu. Teātris un balets esot nebaudāms, jo visi labākie mākslinieki ir aizbraukuši, mākslas muzejā tukšas sienas, jo darbi pārdoti.

Aija Upīte, Latvijas Avīze



komentāri

Vēl nav neviena komentāra