iCeļo stāsti

Rīga - Āfrika. Noslēgums

iepriekš...

Matīsa piezīmes:
Diemžēl mūsu stopēšanas plāns uz Šingeti nerealizējas, jo visas automašīnas darbojas kā takši – brauc, ja samaksā. Daži šoferi varbūt pat būtu ar mieru vest, bet valsts nostāja, kuru kontrolē armija un policisti, ir kategoriska – tev nebūs stopēt.
Tas, iespējams, skaidrojams ar valsts bažām, ka vietējie mauritānieši arī iemācīsies bez maksas pārvietošanās veidu un paši sāks tā darīt. Tas sačakarētu valstī nozīmīgo takšu biznesu. Aizliegums gan nav konkrēti formulēts. Policija vienkārši apgalvo, ka stopēt nav iespējams. Mēs nesaņemam skaidru “nē”, bet tā vietā – stopēt nav iespējams. Mēģinu ieskaidrot, ka esam šādā veidā nokļuvuši no Eiropas un tur tas IR iespējams. Policista atbilde izskan kā bļāviens. Viņam pašam sieva ir ukrainiete un viņš jau zinot, ka Austrumeiropā bez maksas braukt nevarot!! Atmosfēra kļūst ļoti nepatīkama. Kārtības sargi vicina savus automātus un paceltā balsī mēģina kaut ko vēl iestāstīt. Bet tad sapratuši, ka mums nav naudas, lai brauktu atpakaļ normālā veidā, atļauj atpūsties pie sava posteņa. Pēc laika policisti ar grūtībām sarunā taksi, kas mūs no pusceļa uz Šingeti aizved atpakaļ uz Ataru. Ar ēdienu ir diezgan skumīgi, šķiet nacionālais ēdiens Mauritānijā ir ķīmiskie cepumi ar zapti, tāpēc visos tūrisma ceļvežos iesaka maksimāli daudz paņemt līdzi no Marokas. Savukārt cilvēki ir draudzīgi, ar arābiem raksturīgo viesmīlību. Tiesa, viņi mēģina nopelnīt naudiņu uz katra nieka, jo dzīvošana notiek lielā nabadzībā. Bet laiks netiek žēlots, lai kādam palīdzētu.

Atarā pa nakti paliekam pie kāda arāba, mazā mājiņā uz matračiem. Tagad mūsu plāns ir doties uz galvaspilsētu Nokšotu (Nouakchott), kam pat ir rezervēta nauda, abiem kopā apmēram 8 – 10 Ls. Aizbraucam uz autoostu, kas šajā gadījumā ir džipu osta. Neskaitāmas automašīnas ar šoferiem, kas rotājušies ar turbāniem galvā piedāvā aizvest līdz galvaspilsētai, kas ir arī lielākā pilsēta visā Mauritānijā un nozīmē “vēju vieta”. Mēs uzreiz nevēlamies atstāt naudu pirmajam šoferim, nolemjam pagaidīt līdz reālajai braukšanas stundai – vakaram. Pa dienas karsto laiku mēģinām atpūsties un iekurināt Marokā nopirkto ūdenspīpi. Tā kā Mauritānijā šādas lietas nav pazīstamas, uzreiz mums apkārt saskrien ziņkārīgie mauritāniešu bērni, kuri arī tiek pie pāris dūmiem. Pēc laiciņa saprotam, kāpēc mēs esam vienīgie ar arābiem tik raksturīgo laika kavēkli. To mums palīdz saprast laipnie policisti, kuri sāka taujāt ko īsti mēs darot. Izrādās, ūdenspīpes Mauritānijā nav atļauts lietot. Īpatnēji, ka uz cigaretēm gan nekādi ierobežojumi neattiecas. Smēķētāji kā skursteņi sastopami uz katra stūra. Vakarpusē uzsākam ceļojumu džipā un piedzīvojam ļoti neparastu dabas parādību par kuru pārsteigti ir arī vietējie. Tuksneša vidū nedaudz uzlīst lietus.

Šoreiz brauciens džipā ir civilizētāks. Cilvēki sasēdušies mašīnas aizmugurē uz speciāliem gariem krēsliem, gulēšana arī notiek turpat, pie kājām – šķērsām pārējiem. Brauciena laikā iepazīstamies ar angļu valodas skolotāju, kas vēlāk ļoti daudz palīdzēs un pestīs ārā no dažādām ķibelēm, ieskaitot pilnīgu naudas izbeigšanos. Brauciens iestiepjas dziļi naktī un mums pāris stundas atkal jāpavada tuksneša vidū. Pa to laiku ar angļu valodas skolotāju izrunājam sīkumus par mauritāniešu dzīvi, politiku, islāmu un cilvēku eksistenci kopumā. No rīta sasniedzam galvaspilsētu ar cerību, ka tiksim beidzot pie bankomāta. Izrādās esam tikai pašā pilsētas sākumā un līdz centram ir 8 km. Mūs paglābj nupat iepazītais skolotājs, piedāvājot savās mājās iemalkot tēju un vēlāk izmaksā pat taksi līdz centram. Sākam meklēt banku. Pirmajā vietā mūsu kredītkartes noraida, Visa MasterCard šeit nevar lietot un naudu te var izņemt tikai ar ceļotāju čekiem, kurus mēs nekad neesam izmantojuši. Dodamies pie nākamās bankas, tur tas pats, nekādas Visas. Saprotam, ka ar savām plastikāta bankas kartēm neko nevarēsim izdarīt. Vaicājam ļoti daudziem vietējiem, vai Mauritānijā vispār kaut kur pieņem visa kartes, atbildes ir dažādas, piemēram, “varbūt, nezinu, izmēģini pats” vai arī vienkārši “lai Dievs tev palīdz!” Situāciju beigās atrisinām ar Western Union ātro naudas pārskaitīšanas servisu, kur komisijas maksa ir zvērīga – aptuveni 20% no visas summas. Nākamais solis ir sameklēt vietu, kur pārnakšņot. Un atkal kā debesu sūtīts mums palīgā nāk tas pats angļu valodas skolotājs, kurš sameklē istabiņu, kuru izīrējam uz 8 dienām.

Atlantijas okeāna un Sahāras tuksneša ieskautā Mauritānijas galvaspilsēta skaitās lielākā visā Sahāras tuksnesī, ja neskaita Kairu. Arī šeit gan jūtams ievērojams ekonomikas pagrimums, taču cenas ir neiedomājami augstas. Piemēram, viesnīcas maksā tikpat cik smalkie hoteļi Romā vai Parīzē, arī ēdiens ir aptuveni Latvijas cenās, bet alga cilvēkiem ir apmēram 20 Ls mēnesī. Sagrabējušo džipu un ēzelīšu fonā gozējas grezni mersedesi un būdiņām blakus šad tad slejas greznas marmora villas. Plaisa starp sabiedrības slāņiem ir neiedomājami liela. Iespējams, tagad, pēc diktatora gāšanas situācija uzlabosies. Astoņas dienas Nokšotā paiet ātri, mums daudz palīdz skolotājs, kurš kļuvis gandrīz par personīgo gidu. Atklājam labākās interneta kafejnīcas, mājīgu restorāniņu, kur katru dienu ieturam maltītes un baudām dzīvi. Kādu dienu nolemjam aizbraukt līdz Atlantijas okeānam, nopeldēties. Ūdens silts - kā piens. Praktiski nevar sajust temperatūras izmaiņas starp gaisu un ūdeni. Pasākumu vēl iespaidīgāku padara 2 m augstie okeāna viļņi... No Senegāliešu tirgotājiem nopērkam dažādus suvenīrus un afrikāņu tērpus. Mūsu ceļojuma sākotnējais mērķis ir upe Senegāla, tāpēc dodamies to sasniegt. Upe atrodas pašos Mauritānijas dienvidos, 200 km no galvaspilsētas un ir robežas līnija ar valsti Senegālu. Robežpilsēta Rosso ir iespaidīga, bet ne jau labākajā nozīmē. Godīgi jāatzīst, pirms tam nekad nebija nācies redzēt tādu postažu. Tā kā Rosso atrodas tuksneša beigās, gaiss ir karsts, bet no upes nāk mitrums. Klimatiskie apstākļi ir nepanesami, un it visur uz ielām izmestie atkritumi, rada nenormālu smaku. Kā uzzinām, nesen pilsētā bijuši plūdi un liela daļa iedzīvotāju palikuši bez pajumtes, tāpēc blakus pilsētai izvietojušās tūkstošiem telšu. Taču nekas no iepriekš minētā netraucē pašiem cilvēkiem dzīvot, iesaistīties skaļos ģimenes skandālos, smieties no sirds un vārīt tēju. Aizejam līdz pašai upei, pa ceļam redzot kamieļu bariņu. Senegālas krastā mētājas dzīvnieku kauli, jo beigtos ķermeņus neviens neaizvāc, tie paliek turpat, tikai viņu atliekas papildina mušu bari. Šāda vide ir ideāla malārijas infekcijas slimību izplatīšanās iespējām, un nabadzības dēļ, nekādi īpašie profilakses pasākumi netiek ievēroti. Te esot arī ļoti daudz malārijas odu. Kā uzzinājām gandrīz visi pilsētas iedzīvotāji slimojot ar malāriju (!). Nolemjam doties atpakaļ uz mūsu „mājām” – galvaspilsētu Nokšotu, kas salīdzinoši ar Rosso liekas pat ļoti tīra un sakopta. Taču mūs sagaida kārtējais pārsteigums, pēkšņi mūsu mājīgajā istabiņā sāk līt ūdens. Izrādās ir sākušies musonu lieti un caurais šiferis nav nekāds labais sargātājs. Mēs fiksi savācam mantas un bēgam uz otru istabu, kurā jumts ir no betona.

Pašiem šķiet, ka dzīve rit pavisam normāli, bet ne mūsu ģimenēm, kas pieprasa, lai dodamies uz lidostu un traucamies uz mājām. Sankcijas būšot finansiālo līdzekļu iesaldēšana. Šo faktu mēģinām izstāstīt savam lēnprātīgajam mauritānietim, kurš gan nekādi nesaprot kur ir problēma. Laikam samierinājies ar rietumu cilvēku savādībām, astotās dienas vakarā mūs pavada uz lidmašīnu, kas mūs vedīs uz Parīzi.Air France baudām karalisku luksus atmosfēru, kas ievērojami kontrastē ar iepriekšējo ceļojumu mēnesi. Mums ir mīksti krēsli, kurus var izstiept un salikt, ēdiens, kas garšo, televīzija ar neskaitāmiem kanāliem un vīns par velti! Nokļūstam Parīzē. Pilnīgi negaidot lidostā no rīta mūs sagaida divi ceļabiedri, kurus atstājām Marokas pilsētā Marakešā. Viņi no Marokas atpakaļ bija devušies ar stopiem. Pārsteigums ir emociju pārsātināts. Izrādās kāds šoferītis tieši braucis uz Parīzi un paķēris latviešus līdzi un mūsu ģimenes sakoordinējoties pastāstījušas draugiem par mūsu lidojumu uz Parīzi. Parīzē paliekam pāris dienas, jo mums taču jāsatiek stopējot iepazītais poļu kontrabandists. Pirms tam, kad viņu satikām Andorā, izpalīdzīgais draugs savu mitekli sauca par “dzīvokli ar visām ērtībām”, kurā mēs esam laipni gaidīti. Nu ko, dodamies pie viņa uz mājām. Tā mūs pārsteidz pilnīgi nesagatavotus. Nams ir liela 19. gs. pamesta privātmāja ar izsistiem stikliem un bomžu ēdienu paliekām mājas pagalmā. Šķiet, tiek pat veidoti uzkrājumi, jo vecie sieriņi un jogurti pietiktu kādam mēnesim. <#5>Mājā polis nedzīvo viens, bet gan ar kādu franču dāmu, kuras statusu tā arī mums neizdodas izprast – sieva, prostitūta .. kas to lai zina. Bet tik un tā draugs ir derīgu padomu pārpilns – kā apiet sargus metro un nemaksāt par biļetēm; arī, kurās supermārketu miskastēs meklēt labāko pārtiku Matīsa piezīmes: Pēc Francijas seko mierīgs brauciens ar autobusu pa Eiropu un esam jau mājās. Pētot karti, redzams, ka uz Rietumiem no Mauritānijas ir valsts Mali. Tur ir daudz iespaidīgās Rietumāfrikas arhitektūras pieminekļu un vēl daudz kas interesants ...

Uzziņai: Ceļojums laiks – nepilni divi mēneši (2005. gada 21. jūlijs – 12. septembris); Nobrauktie kilometri – aptuveni 9000 turpceļā; Apmeklētās valstis – Lietuva, Polija, Čehija, Austrija, Itālija, Šveice, Francija, Andora, Spānija, Portugāle, Maroka (ieskaitot Rietumsahāru), Mauritānija; Kopējās izmaksas vienam cilvēkam – ap 1000 Ls.


Autore: Liene Lapševska


komentāri

Vēl nav neviena komentāra