lietotāju stāsti

Ar auto uz Slovēniju

Gada laikā esmu palasījis dažādus rakstus, atsauksmes, tūrismu firmu maršrutus un izveidojis savu Slovēnijas apskates maršrutu. Īstenībā informācijas bija diezgan maz it kā no Latvijas tur neviens nebrauktu. Vispār tā arī Slovēnijā tūristus no Latvijas neredzējām. Braucēji būsim divi pieaugušie un divi bērni(tīnis un pirmsskolas vecuma). Braucamais Honda Odyssey. Papildus aprīkojumā Tomtom navigācija un daudz karšu. Naktis ir doma pavadīt kempingos teltīs. Auto tik piekrāmēts diezgan pamatīgi. Skaidrs, ka uz priekšdienām jāiegādājas jumta kaste, kā arī riteņu turētājs lai var paņemt līdzi riteņus ar kuriem vieglāk apbraukāt pilsētas, kā arī ir pieejami daudz dažādi riteņbraucējiem paredzēti maršruti.

Maršruts izskatījās apmēram tāds:  Latvija (Tukums-Jelgava)-Lietuva (Šauļi-Kauņa-Mariampole)-Polija (Augustow-Bialistok-Miedzyrzec Podlaski-Lublin-Rzeszow)-Slovākija (Košice)-Ungārija (Miskolc-Budapešta-Balatona ezers-Nagykanizsa)-neliels stūrītis Horvātijas-Slovēnija (Piran-Bleda-Ļubļana-Maribora)-Austrija (Grāca-Vīne)-Slovākija (Bratislava-Trenčina-Žilina)-neliels stūris Čehijas-Polija (Bielsko Biala-Katowice-Piotrkow Trybunalski-Varšava-Bialystok-Augustow)-Lietuva (Mariampole-Kauņa-Šauļi)-Latvija (Jelgava-Tukums). Doma ir braukt bez apstājas līdz Budapeštai, tur palikt pa nakti kempingā, nedaudz apskatīt Budapeštu, tālāk braukt gar Balatona ezeru un dažas kādu laiciņu atvēlēt peldēm ezerā, Tālāk braukt līdz Slovēnijas pašam galam Adrijas Jūras piekrastei. Slovēnijā uzkavējamies apmēram nedēļu un apskatam ko varam, tad laižam mājās apstājoties tikai nelielām atpūtas pauzēm. Austrija lai paliek citai reizei.

Ir 7.07. un startējam piecos no rīta ar tādu aprēķinu lai Budapeštā iebrauktu rīta pusē.

 Ap desmitiem esam Mariampolē, ielejam degvielu un uzkožam. Turpinam ceļu un ap 17tiem esam pie Lublin. Baigi gribās kāda zupiņa, tās maizītes piegriezušās. Benzīntankā paņemam iecienīto gulašzupu. Maucam tālāk līdz Rzescowai kur nonākam ap 21.30, kur Lotos tankā tiek pielieta bāka, izstaipītas kājas un lai uzmundrinātos ieeju dušā. Pie viena skatāmies kā paceļas un nolaižas dažādas lidmašīnas. Junākā meta ik pa lakam jautā vai vēl ilgi jābrauc līdz Slovēnijai, sakam ka vēl ļoti ilgi, bet bērns laikam nespēj saprast kas tas ir ļoti ilgi un turpina ik pa laikam uzjautāt. Turpinam ceļu nu jau pustumsā. Braucot cauri Rzeszowai karstasinīgie poļu čaļi pīpina un grib iebraukt man aizmugurē. Laikam nepatīk ka velkos tā uz 40-50km/h. Ap pusnakti šķērsojam Polijas-Slovākijas robežu. Mazie taisās uz guļu. Es gan centīšos braukt cik nu spēki tļaus. Parādās kalni, ceļš kļūst līkumaināks. Tumsā pagrūtāk braukt un braucu lēnāk maisoties pa kājām vietējiem džigitiem. Sāk uzmākties miegs, sēmušku graušana arī vairs nepalīdz.Doma bija nobraukt līdz Košicei bet nepietiek spēka. Pēc vieniem piestājam Prešovas Lukoil benzīntankā. Iekrītu murgainā miegā.

Ir 8.07. un pamostos ap pieciem. Sāk aust gaisma un vajadzētu braukt tālāk. Ieeju tankštellē nopērku kafiju un pa 4.90eur vinjeti (atļauju braukt pa maksas ceļiem).

Laižam tālāk un pēc sešiem šķērsojam Slovākijas-Ungārijas robežu. Ir vēlme nopirkt Ungārijas vinjeti, bet nav kur, viss ciet, kaut gan rakstīts, ka pārdod. Laižam bez tās līdz tuvākajam benzīntankam. Tur pa 1530 forintiem(4ls) tiekam pie kases čeka kurā uzrādīts auto numurs un kalpo kā atļauja braukt. Lai žiperīgāk ietu uz priekšu laižam pa bāni tā uz 120km/h. Vietējie laiž ātrāk, bet viss notiek baigi zolīdi. Pēc apdzīšanas pārkārtojas atpakaļ labajā joslā un kreisā josla visu laiku ir brīva. Tā pēc deviņiem iejoņojam Budapeštā. Tomtoms mūs ieved pašā centrā un liek tilta galā celt teltis. Nākas bišķi pieregulēt tomtom un nedaudz pamaldījušie pa pilsētu ceļu remontu dēļ atbraucam kur it kā jābūt kempingam. Kāpjam ārā, ejam skatīt, varbūt kaut ko ieraugam. Apgājuši apkārt kvartālam patiešām redzam, ka vidū starp mājām iepiedies kempings. Vispār jau nemaz tik maziņš tas nebija. Adrese www.hallercamping.hu

Noskaidrojam, ka vienas dienas maksa mums visiem ir 9500 forintu(25ls). Cena ir pieņemama ņemot vērā, ka kempings atrodas pašā pilsētas centrā, kādu 20min gājiena attālumā no vecpilsētas. Kempings ir kluss, nav pārāk daudz atpūtnieku. Ir pieejama elektrība, dušas, tualete(iekļauts cenā) un veļas mašīna(par atsevišķu samaksu). Lietus laikā gan varētu būt problēmas jo zeme ir mālaina un ir redzams kur veidojas peļķes. Mietiņus zemē var dabūt tikai ar āmura palīdzību. Ejam pēc auto, nokārtojam formalitātes un iekārtojamies kempingā. Nogurums ir, bet ne tāds lai liktos gulēt pie tam saule telti piesildīs un nekas labs nesanāks. Ejam pastaigāt pa Budapeštu gar Donavas krastu. Vajag samainīt naudu un iesperamies kādā bankā. Lai samainītu naudu sievai tiek pieprasīta pase ar personīgās dzīves aprakstu. Nu neko, pasmaidam un esam tikuši pie kaudzes ar forintiem. Vēlāk gan konstatējam, ka vecpilsētā to varēja izdarīt maiņas punktos bez liekas birokrātijas un maiņas punkti ir papilnam. Iegriežamies tirgū ko esot projektējis pats Eifelis, tas pats, kas slaido torni Parīzē. Tirgus patiešām jauks un kas interesanti nav pilnīgi jūtama specifiskā paviljonu tirgus smaka kāda ir mūsu tirgos. Nopērkam nektarīnus un tie patiešām ir sulīgi un saldi. Noskatamies uz lielo sortimentu kūpinātu gaļas izstrādājumu. Tā kā mums ir vēl savu letiņu ražojumu neko nenopērkam. Kādu laiku klīstam pa vecpilsētu un jūtam, ka sāk pietrūkt jaudas. Nakts brauciens ir savu padarījis. Nospraužam virzienu atpakaļ uz kempingu caur tirgu lai paķertu kūkas un kādu ungāru vīnu. Staigājot ievērojās, ka pilsētā ir vietas kur var padzerties ūdeni un piepildīt līdzpaņemtu trauku. Nesaskaitīju cik, bet pār Donavu ir ļoti daudz tiltu kas savieno Budu ar Peštu. Tamdēļ pat pik stundās tur nav baigās auto drūzmas (salīdzinājumā ar Rīgu). Kempingā atgriežamies ap četriem. Uzēdam kūkas un piedzeram kas vīnu, kas tēju. Vīns diezgan pamatīgi iesit pa bēniņiem nogurdinātajiem organismiem.

Ir 9.07. Esam gulējuši pa smuko, sākam mosties ap septiņiem. Tīnis spirinās un negrib celties(pieradusi mājās šņākt līdz pusdienslaikam). Kamēr paēdam, novācam teltis ir jau desmit kad izripinam no kempinga. Tuvākais mērķis Balatona ezers, pareizāk kaut kur ezera vidus, kā nekā ezers ir kādus 100km garš. Aiz pilsētas Balatonlelle uz dullo trāpam foršā pludmalē. Pa fikso nometam drēbes un salecam siltajā ezera ūdenī. Ūdens dzidrs tāds zaļganīgi pelēks un ezera grunts tāda mīksta, mīksta smilts. Ezerā var iet un iet, un dziļāks nepaliek. Tā arī vietu kur būtu pāri galvai neatradu. Mūsu atpūtu pie ezera izjauc lietus, nākas meklēt patvērumu. Ir vēl kāds daudzums forintu un nolemjam iekost kādā no apkārtējām ēstuvēm. Izvēlamies uzēst picas. Atnes mums milzīgas picas un dzērienus. Sparīgi ķeramies klāt, picas ļoti garšīgas, katram sava veida un visi nogaršojam visas.  Pēc brītiņa secinam, ka vinnēt nespēsim. Atnes mums kasti kur saliekam neapēstos gabalus. Pienācis laiks maksāt un ak vai esmu pārskaitījies un redzu, ka pietrūks to forintu. Par visu vajadzēja ap 5000 forintu ( picas maksāja 900(2.4ls)-1100(2.9ls)forintu). Arī mazās eiro naudas nav. Pie tam bija doma atdot visus forintus, jo tie vairs nekur nevajadzēs. Ar bārmeni ņemamies skaitam no vienas naudas uz otru, kamēr šis atmet ar roku un saka, ka pietiks ar esošajiem forintiem un eiro sīknaudu. Tālāk ceļš mūs ved bez apstājas līdz pašai Adrijas jūrai, pilsētai Portorož. Lai ātrāk virzītoes braucam pa bāni un nākas kādu gabalu braukt caur Horvātiju. Pirmo reizi ceļojuma laikā uz Ungārija un Horvātijas robežas tiek pārbaudītas pases. Saņemot jauka ceļojuma vēlējumus no robežsarga laižam tālāk. Tiekam līdz pirmajai barjerai un nākas paņemt biļeti par bāņa izmantošanu. Tiekam līdz nākamajai barjerai kur tiek atdota biļete un samaksāts 5eur. Vai tālāk braucot bija jāpaņem jauna biļete vai nē es nezinu, es nepaņēmu. Piebraucot  pie Horvātijas- Slovēnijas robežas man prasa biļeti, es raustu plecus, nekā man nav. Šis atmet ar roku un nosauc kaut kādu summu kunās. Man kunu nav, dodu eiro, šis paņem(3eur) un atlikumu izdod kunās. Johaidī, kur es tās kunas tagad bāzīšu. Atkal tiek pārbaudītas pases. Esam Slovēnijā un meitenes uz robežas uzreiz liek braukt malā un pirkt vinjeti. Dodu šai kunas, bet neņem. Saka, ka varot tikai ar eiro, lai es ejot uz maiņas punktu un samainot. Samainu naudu un turpat pa 15eur nopērku vinjeti uz 7dienām. Varam ripināt tālāk. Ar visām robežām un ņemšanos ar naudu esam bišķi iekavējuši. Galā nonākam deviņos vakarā pie izvēlētā kempinga, bet mums saka, ka brīvu vietu neesot. Ko nu? Kempinga administrators saka, ka pie pašas jūras ir lielāks kempings Lucija un tur vajadzētu vietai atrasties. Piebraucam un mums saka, ja vietu atrodiet braucat iekšā. Izstaigājam un redzam, ka visas vietas zem kokiem un ēnas pusē aizņemtas, ir tikai vieta saules pusē uzkalniņā pie pašiem kempinga vārtiem. Neko darīt tumsa nāk virsū un izvēles nav, tātad paliekam. Adrese www.portoroz.si/en/camping-lucija

Pa tumsu saceļam teltis, nomazgājamies dušās un iekožam naksnīgas vakariņas. Laiks silts, tik odi kož. Beigās vietai nebija ne vainas. Tā kā ši ir kūrorta pilsēta tad kempingā rosība nerimst pat naktī un lielākā daļa ir jaunieši. Bišķi jau viņi trokšņo bet ne tā lai traucētu.

Ir 10.07. pamostos ap septiņiem. Nakts ir bijusi diezgan nemierīga un tā baigi izgulējies nejūtos. Šodien sāksim Slovēnijas apskati ar Skočjanas alām un Predjamskas pili. Ieturamies un sākam braukt alu virzienā. It kā esam klāt, sākam iet skatīties, bet liekas kaut kas nav pareizi. Vairāk izskatās pēc parka-brīvdabas muzeja. Salecam autiņā un braucam tālāk, nevaram saprast it kā tepat jābūt, bet nav. Sākam aptaujāt apkārtējos, izrādās esam pabraukuši garām. Jā bija viena norāde, bet mēs izlasījām, ka tur ir hotelis. Braucam atpakaļ, jā viss kārtībā, tā pati norāde jau bija īstā, neko darīt jāmācās lasīt. Esam Skočjana  alās un nopērkam ģimenes biļeti par 30eur(21ls). Adrese: www.park-skocjanske-jame.si/  Neko neesam nokavējuši, jo ir konkrēti laiki, kuros gida pavadībā notiek apskate. Gids ir klāt un kādu gabaliņu nākas iet lejā no kalna. Pie alas grupa tiek sadalīta angliski, vāciski un slovēniski runājošu gidu grupiņās. Ieejam alā kur labu gabaliņu vēl kāpjam lejā. Grūti aprakstīt ko ieraugu, bet tas ir fantastiski. Tu skaties 5000 gadu veciem stalaktītiem, stalagmītiem un  kopā saaugušām kolonnām. Ieejam lielajā (100m gara, 50m augsta) alas zālē...vaaaaau... elpa aizraujas no skata ko ieraugu. Uzreiz galvā iesitas grāmata „Ķēniņa Zālamana dārgumi”, kur valdnieki tika nesti alā un nosēdināti vietās kur pil ūdens, tā pārtopot par stalagmītiem. Ir neaprakstāmu formu veidojumi un krāsu gamma daudzveidīga kas atkarīga no rūdas sāļiem caur kuru pil ūdens. Sākam saklausīt tādu kā šalkoņu un patiešām ejot tālāk nonākam pie kanjona. Dziļi lejā tek upe ar dažāda augstuma ūdenskritumiem veidojot gaisā tādu kā miglu. Ala ir nedaudz izgaismota un ūdens atspulgi ir fantastiski. Virzamies gar kanjona malu, pāri tiltiņiem un dažādām trepītēm. Man liekas, ka no ieraudzītajiem skatiem esmu aizmirsi elpot. Gluži kā pasaku filmā. Un kā jau visām filmām arī mūsējai pienāca gals. No patīkami vēsās alas nonākam pie klinšu ieskautas upītes un ir karsti. Tālāk sākas kāpiens atpakaļ augšā, nav pārāk grūts, bet karstums kopa ar bezvēju dara savu.

Tur pat pie auto ieturam pusdienas un braucam uz Predjamskas pili. Pa smukajiem līkumainajiem kalnu ceļiem piebraucam pie pils. Adrese: www.predjamski-grad.si/

Uzreiz redzams ritīgs būvniecības meistardarbs. Izdomāt un uzcelt pili uz klints sienas 12.tajā gadsimtā ir ievērības cienīgs fakts. Par ieeju samaksājam 21eur(14.7ls), mums iedod brošūru(arī krievu valodā) ar pils vēstures aprakstu, telpu izvietojumu un ieteicamo apskates maršrutu. No ārpuses pils izskatās daudz skaistāk nekā iekšpusē. Ir skaistas ekspozīciju telpas un telpas, kas atgūtas no klints, kā alas. Var apskatīt karaliskās telpas, darba telpas, virtuve, tualete ar caurumu kas iziet aiz klints sienas, kalēju darbnīca, arī moku kambaris un visādas citādas telpas, kopumā pastaiga ir interesanta. Ļoti jauks skats paveras no pils logiem. Gar pils pakāji tek Lokvi upe, pie kuras pa taciņu var nokāpt lejā.

Tas šai dienai viss, atgriežamies kempingā, pa ceļam iebraucot veikalā iepirkt paiku un kādu slovēņu vīnu. Redzam, ka blakus mums teltis sacēluši jaunieši un muzons iet pilnā sparā. Tā, laikam šonakt nekāda gulēšana nebūs! Līdz Tumsai vēl laiks un ejam pastaigāt gar pludmali. Slovēnijai ir pavisam neliela daļa Adrijas jūras piekraste. Tā visa ir nosēta ar pludmalēm un jahtu piestātnēm. Portorož pilsētā arī bija diezgan paliela piestātne un visa pilna ar jahtām un kuteriem. Pludmales tādas glaunas ar saules sargiem, guļamkrēsliem un blakus esošiem krodziņiem. Tiesa tas viss uz betona. Bija tikai viena pludmale ar smiltīm(speciāli atvestām). Man tomēr mūsu pludmale patīk labāk. Cilvēku pilns, vakarā gan peldēt gribētāju pamaz, pārsvarā visi sēž krodziņos vai tāpat pastaigājas. Aizstaigājam līdz bērnu atrakciju parkam kur mazā meta paslidinājās pa piepūšamo slidkalniņu. Atgriežamies kempingā un uzriktējam kārtīgas vakariņas un nogaršojam slovēņu vīnu. Taisot vakariņas konstatējam, ka gāzes balons iet uz beigām.

Ir 11.07. Gulēju kā pa rubli. Kā vienā pusē pieklust tā otrā pusē liek vaļā, miega nekāda, tikai murgi. Lai nu kā rīts ir sagaidīts. Pabrokastojam un vācamie kopā. Šodien ir doma kādu laiku pagozēties Adrijas jūras pludmalē un pārbraukt uz kādu kempingu Bohinjas ezera tuvumā. Samaksājam par kempinga divām dienā 89eur(62.5ls), vispār jau padārgi. Izbraucam no kempinga, sameklējam bezmaksas stāvvietu un ar kājām dodamies uz smilšaino pludmali. Tā kā par saulessargiem un krēsliem ir jāmaksā izklājam savus dvielīšus uz apmales. Lai pāris stundas pasēdētu un nopeldētos neko daudz nevajag. Saule cepina pa smuko, ūdens jūra ja reiz man nesalst tātad silts. Pabrīdinu, ka ūdens būs sāļš, tas nepalīdz mazākais pēc brīža skrien ārā pēc minerāļa lai noskalotu sāļo garšu mutē. Sūdzas ka kožot arī acīs. Nopeldējušies kāpjam auto un braucam meklēt kempingu. Laižam un Bohinjas ezeru kur ir kempings Zlatorog. Ievadam tomtom galamērķi un laižam. Pēc kāda brīža tomtom mūs noved no bāņa un grib lai līkumojam pa kalnu ceļiem. Labi, ka laicīgi attopamies. Vēl paspēsim pa tiem izbraukāties. Pārformēju maršrutu un laižam pa normāla lieluma ceļu. Ap četriem esam pie kempinga.

Adrese: www.aaturizem.com/camp/ Recepcija ciet, vaļā būs piecos. Apstaigājam kempingu un noskatam  vietu. Atpūtnieku ir daudz, bet vietas pietiekoši. Kempings ir paša Bohinjas ezera krastā. Kempingā ir pieejamas dušas, tualete, veļasmašīnas un elektrība( par atsevišķu samaksu) pie telts. Ir neliels krodziņš. Pie kempinga ir piestātne, no kuras attiet kuģītis, kas vizina pa ezeru. Var izīrēt arī laivas. Kamēr gaidam sabrauc vēl paprāvs bariņš naktsmāju gribētāji. Recepcija atveras pēc pieciem, piereģistrējamies un ejam celt teltis. Zeme ir tik akmeņaina, ka mietiņus zemē var dabūt ar pacietīgu bakstīšanu meklējot spraugas starp akmeņiem. Laiks nomācies un drēgns, pie viena nokrīt dažas lietus lāses. Nolemjam vakariņas iet ieturēt vietējā krogā, kā nekā sievai ir dzimene. Liela ēdienu izvēle nav un paņemam spageti katrs ar savu mērci. Paēduši ejam atpakaļ uz telti kur par godu jubilāram tiek atvērta vīna pudele. Laiks sāk noskaidroties un dodamies nelielā pastaigā. Aizstaigājam līdz Savicas upei, kuras augštecē atrodas ūdenskritums ko rīt domājam apskatīt. Pa ceļam ir vairāki viesu nami un arī krodziņi. Strauji uznāk tumsa un dodamies atpakaļ. Turpinam sumināt jubilāru, pie vīna un tējas piekožot sieru.

Ir 12.07 Šonakt gulēts ir labi, nakts gan bija vēsa un nācās meklēt papildus segu. Skaļās putnu balsis mūs uzmodina ap astoņiem. Pabrokastojuši nolemjam šodien uzkāpt līdz Svicas ūdenskritumam, uzbraukt Vogela kalnā no kura var redzēt Slovēnijas augstāko kalnu Triglavu, kā arī pastaigāt pa kalu takām. Jābrauc nav tālu, noliekam auto stāvvietā pa 3eur, samaksājam par ūdenskrituma apskati 7eur un kāpjam augšā. Adrese: www.burger.si/Slapovi/Bohinj/Savica/uvod_ENG.html

 Kāpiens ir pa speciāli ietīkotu taku ar trepēm un skatu laukumiem. Nekādas lielās pūles nav jāpieliek. Pa ceļam ir skaisti dabas skati ar upi, kas tek starp kalniem un viss mežs ir nosēts ar lieliem, apaļiem, sūnām apaugušiem akmeņiem. It kā tie tur būtu izauguši vai speciāli izkaisīti. Ap ūdenskritumu ir diezgan liela burzma, jo apskates vieta nav liela. Tā kā šis ir man pirmais redzētais tik augsts ūdenskritums tad tas ir vaaau. Ūdens tek ārā no klints un krīt lejā, skats labais. Blakus vēl pāris vietās var redzēt, ka ūdens laužas cauri klintij. Lai gan burzma ir liela izdodas visiem safočēties. Skats uz otru pusi kur aiztek upe arī burvīgs un tālumā var redzēt nelielu stūri Bohinjas ezera. Lēnām kāpjam lejā, laiks foršs un nav kur steigties.  Nedaudz pabraucam un esam pie pacēlāja lai nokļūtu 1500m augstā Vogela kalnā.

Adrese: www.vogel.si/ Par ģimenes biļeti samaksājam 34eur(24ls). Pacēlājs (trosu vagons) iet ik pa pus stundai. Vagoniņs kustās diezgan ātri un dažu minūšu laikā esam augšā. Paceļoties vērojami vēderu kutinoši skati. No kalna pāri Bohinjas ezera ieplakai paveras skats uz Triglava(2864m) virsotnēm. Droši vien forši būtu pašam uzkāpt triglava kalnā, bet tas šogad neietilpst mūsu plānos. Netālu no pacēlāja ir norādes uz dažādām vietām līdz kurām var aizstaigāt un norādīts laiks cik ilgi būs jāiet. Dodamies pastaigā pa kalnu takām bez konkrēta mērķa. Takas vairāk atgādina ceļus, pa kuriem var braukt ar riteņiem. Man jau liekas, ka tas ir diezgan ekstrēmi, bet izskatās, ka daudzi tā nedomā un laiž uz nebēdu. Mazai meitai šogad kaut netīk staigāt un visu laiku čikst, ka kājas nogurušas. Staigājot nevar sarast kā saģērbties, kā iznāk klajumā tā pūš diezgan vēss vējš, kā ieplakā tā cepina saule. Šā iemesla pēc, sieva saķer iesnas. Atrodam foršu skata vietu un sabildējamies uz Triglava fona. Dodamies atpakaļ pie pacēlāja. Sieva ar mazo kāpjot no kalna paslīd uz akmeņiem un noliekas uz acīm, labi ka bez sekām. Laiks sāk nomākties un uzradies stiprs vējš. Stāvot kalna malā vējš ir tik auksts, ka nepalīdz drēbes un paspējam nosalt, nākas paglābties telpās. Braucam lejā un uz kempingu. Esam izsalkuši un taisamies uzcept kartupeļus. Tikai viena problēma, gāze beigusies. Nu neko, ņemu un uzriktēju ugunskuru, sākumā negrib kurties, jo salasītie it kā sausie zari tomēr ir paslapji. Beigās viss sanāk forši un ēdamais pa pirmo. Tā kā līdz vakaram tālu, nolemjam izīrēt laivu un pavizināties pa ezeru. Nav līdzi makšķere, varētu mēģināt kaut ko nocopēt. Ūdens tik dzidrs, ka āķi varētu pielaist pie pašas zivs mutes. Samaksājam 6eur pa stundu un sākam šupoties ezera vilnīšos. Airējot pamanos apšļakstīt tīni, kas protams vēlāk atdara ar to pašu. Vērojam kā pacēlājs braukā augš un lejā. Ja ritīgi ieklausās var sadzirdēt ūdenskrituma skaņas. Noskatam vienu ezera pludmali, kas it kā ir netālu no mūsu teltīm un doma ir mēģināt ielīst ūdenī. Tā lēnām airējot stunda ir aiztecējusi un virzamies uz krastu. Ezers ir tik liels, ka appeldam tikai mazu stūrīti. Paķeram peldlietas un dvieļus un ejam meklēt pludmali. Ejam pa taku kas liekas īstā. Brienam, brienam pa visādiem brikšņiem, bet beigās strupceļš. Redzējām vienu citu taku, ejam tur, bet atkal nekā. Sāk jau apnikt, arī peldēšanas kāre apsīkst. Ejam atpakaļ, varbūt gar ezera malu var aiziet, bet atkal nekā, nu ka nav tad nekā. Pabradājamies tāpat, ūdens nežēlīgi auksts un akmeņi duras kājās. Kājas tā atsala, ka visu vakaru sēdēju ar plikām kājām un aukstumu nejutu. Uzpeld doma no rīta iet nopeldēties.

Ir 13.07. Nakts pagājusi mierīgi. Vakara trakā doma iet peldēties no rīta tiek atmesta, rīts nemaz tik silts nav. Brokastojam un taisamies prombraukšanai. Par kempinga divām naktīm samaksājam 82eur( 57.5ls). Šodien doma ir apskatīt Bledas pili, Ļubļanas pili un sameklēt nākamo kempingu. Bledas pils ir kalna galā pie kuras var piebraukt pa stāvu līkumotu ceļu. Adrese: www.bled.si/en/default.asp?id=474

 Samaksājam par ieeju 20eur(14ls). Pils nav liela, bet labi sakopta. Ir dažādas ekspozīcijas, ir iesakats vēsturē un vīna pagrabs. Vīna pagrabā var nopirkt vīnu pēc horoskopa, kā arī citus vīnus. Mūks bija ļoti labi informēts par mūsu valsti. Ņemot vērā, ka šis ir muzejs tad cenas pieņemamas, 7-12eur. Mēs gan nepirkām, labāk veikalā par 2-3eur. Bledas vizītkarte ir tās ezers ar baznīcu uz salas ezera vidū. Uz baznīcu var aizbraukt ar gondolām, mēs gan to neizmantojam. Ezeram ir neparasta ūdens krās, tāda zilgan zaļa, pat neizskatās pēc ūdens. Skats no pils uz ezeru ir burvīgs, nevar atraut acis. Īpatnējās ūdens krāsas iespaidā liekas, ka tas ir uzzīmēts un izkrāsots. Kā par spīti izbeidzās fočikam baterija, labi, ka dažas bildes sanāca. Lejā ieraugam pludmali. Doma ir nokāpt un paskatīties varbūt var atvēsināties. Nokāpjam no augstā kalna ar kājām un izlasam, ka tā ir maksas pludmale. Mums pa visiem lai nopeldētos vajadzētu ap 10eur, tad nevajag. Ejam nelielā pastaigā pa Bledu un pie viena jānopērk baterijas. Baterijas nopērkam vienā suvenīru bodītē kur laipnā pārdevēja bērniem uzsauc pa čupačupam.

Pastaiga pa pilsētu interesantāka droši vien būtu vakarā, pie viena varētu pasēdēt kādā no krodziņiem. Rāpjamies atpakaļ kalnā pie mūsu auto. Vēlreiz uzmetam skatienu ezeram no kalna un braucam Ļubļanas virzienā. Kā ierasts pils ir kalna galā un pie tās var piebraukt ar auto. Adrese: www.ljubljana.si/en/sights/castle/default.html

Slovēnijā atšķirībā no Slovākijas par stāvvietām pie apskates objektiem pārsvarā ir par brīvu. Ļubļanas pils tiek restaurēta un manā skatījumā tur nekā īpaša nav. Viss pārāk uzfrišināts. Vienīgi var apskatīties uz pilsētu no augšas. Neilgu laiku pastaigājuši metam mieru un dodamies pie auto uzkost fiksās pusdienas. Ēdot man uzrodās viens čoms, neliels putniņš kā zvirbulis. Nebaidās nemaz un no rokas ēd maizi. Paēduši nospraužam mērķi uz kempingu Menina. Atrodam bez grūtībām.Adrese: www.campingmenina.com  Rscepcija ciet. Krogā mums pasaka lai braucot iekšā, noskatot vietu un ceļot teltis. Piereģistrēšanos atstājot uz nākamo dienu. Tā arī darām. Kempings visiem mums uzreiz iepatīkas. Atrodam foršu vietu pie pašas upītes. Kempingā ir daudz atpūtnieku, bet nav piebāzts, platība liela. Ļoti kvalitatīvas dušas, viss ļoti tīrs. Kempingā piedāvā nedēļas izklaides programmu katrai dienai. Izvēlies, pieraksties un viss tiks noorganizēts. Ir sava pludmale, restorāns kurš katru vakaru bija pilns, riteņu īre, laivu īre, batuts, bērnu spēļu laukums un varbūt vēl kaut kas. Blakus kempingam ir sporta laukums kur var uzspēlēt tenisu, futbolu, volejbolu un basketbolu. Mēs uz pārējo fona izceļamies ar vakariņu gatavošanu. Gāze joprojām nav iegādāta. Mums tiek piedāvāta malka, kā reiz tas mums der. Sariktēju no blociņiem tādu kā plītiņu un šmorēšana iet vaļā uz diviem riņkiem. Apkārtējie staigā garām, blisinās un smaida. Šiem visiem modernas gāzes plītis un grilli. Vakars paiet ēdot, dzerot kārtējo slovēņu vīnu un spēlējot kārtis. Vakars ļoti silts, arī pa nakti varēja gulēt bez segas.

Ir 14.07. Šodien ir doma pastaigāt pa Logarska ieleju, uzkāpt līdz Rinkas ūdenskritumam, apmeklēt sniega alas un Mozirjes ziedu dārzu. Izklausās daudz, nezin vai visu paspēsim. Par 6eur iebraucam Logarska ielejas teritorijā, skaisti.

 Adrese: www.logarska-dolina.si/  Ik pa laikam ir norādes kur var pa dažādām takām aiziet līdz ūdenskritumam. Nolemjam piebraukt tuvā, negribas stundas piecas čāpot ar kājām. Tā nu gan tālāk jāiet ar kājām. Kāpjam atkal kalnā, kāpiens nav grūts, ejam pa labu kalnu taku. Skati visapkārt neaprakstāmi. Esam klāt pie Rinkas ūdenskrituma.

Adrese: www.burger.si/Slapovi/Logarska/Rinka/Rinka.htm  Šis salīdzinot ar Savicas ir dabiskāks un mežonīgāks, mums patīk labāk, arī klāt var pieiet cik nu tuvu grib. Pārāk tuvu netiekam, jo šļakstās ūdens lāses un krītošais ūdens veido diezgan dzestru vēju. Kamēr bildējos mugura bija slapja. Arī jāfočē no attāluma, jo ūdens lāses izplatās tālu un objektīvs paliek slapjš. Vienu brīdi uzpūs stiprāks vējš un ūdenskritums pārtop par platu lietus sienu. Stiprā vējā droši vien vispār tuvumā netiek. Labu laiku vērojam šo dabas brīnumu un fočējamies. Gar ūdenskrituma kreiso pusi iet taka kalnā, kādu gabalu pakāpjam, bet tomēr metam mieru. Pieļauju, ka pa to varēja uzkāpt līdz ūdenskrituma augšai. Šo iespēju atstājam nākamajam Slovēnijas apmeklējumam. Izmetot nelielu līkumu pa kalnaino mežu atgriežmies pie auto. Nolemjam braukt skatīt sniega alas. Braucam vadoties pēc ceļa malās izliktajām norādēm pa šauru asfaltētu ceļu līdz pēkšņi asfalts beidzas un ir norāde 11km līdz Sņežna jama. Tālāk ir grantēts šaurs līkumots ceļš, kas vijas kalnā. Braucam lēnām un uzmanīgi. Skati vienkārši brīnišķīgi, bet baigi lūrēt riņķī nevar, jo vienā pusē ir klints, otrā nogāze. Sieva saka, ka ir bailīgi, pats arī jūtu, ka brīžiem iekutas vēders. Kādas 40min līkumojuši nonākam vietā kur tālāk braukt aizliegts. Pēdējos 2km jāiet ar kājām. Izlasam, ka alā ir -1 līdz +4 grādi un vajag stiprus apavus(čības, sandales aizliegtas). Paķeram drēbes, nomainam apavus un soļojam tālāk. Karstums baigais, sviedri līst aumaļām un kāpiens sanāk pagrūts. Beidzot esam klāt un mūs sagaida nepatīkams pārsteigums, ala ir ciet, nav nevienas dzīvas dvēseles. Neskatoties uz priekšā novilkto striķi nokāpjam bedrē kur ir ieeja alā. Bedrē mūs sagaida baigais vēsums, vietām ir redzams sniegs un mums sāk salt. Nedaudz atvelkam elpu un soļojam atpakaļ. Pa ceļam mazā meta aizķeras aiz saknes un veic nelielu lidojumu kā rezultātā ir nobrāzti ceļi un nedaudz deguns. Pie auto vēlreiz izlasam informāciju par alu un saprotam, ka ne par velti ir radies teiciens ””Ja nav galva, tad cieš kājas”” . Tur skaidrā latviešu(angļu) valodā rakstīts, ka līdz 14.07. ala atvērta brīvdienās un svētku dienās, bet no 15.07. atvērta katru dienu. Šodien ir 14.07. un tā ir darba diena, esam atnākuši dienu par ātru. Bišķi dusma ir, bet neko darīt, griežam auto riņķī un braucam lejā. Lejā iet vēl lēnāk nekā augšā. Lai pasaudzētu bremzes, ripinos ar otro ātrumu. Pa ceļam kraujas malā apstājamies un uztaisam foto, kā arī papildinam dzeramā ūdens krājumus no kalnu avota. Veiksmīgi esam lejā un laižam uz Mozirjes ziedu dārzu. Adrese:  www.mozirskigaj.com/  Šoreiz viss ir kārtībā, samaksājuši par ģimenes biļeti 12eur ejam skatīt dārzu. Dārzs patiešām skaists, īsts dārznieku meistardarbs. Ziedu un augu cienītājiem šeit ir ko redzēt. Ir tur skaisti veidotas ziedu kompozīcijas, pat  varavīksne izveidota no ziediem, ir interesanti augi, ir etnogrāfiskā muzeja cienīgas ēkas kā kalēju darbnīca, kokzāģētava, dzirnavas, lauku māja, klēts, ir skatu tornis, vairākas ar augiem apaugušas lapenes. Caur dārzu tek upīte ar visādiem tiltiņiem kas ietek dīķī, kurā aug ūdensrozes un pilns ar visādu sugu un izmēru zivīm. Tomēr grūtais kāpiens un neredzētā ala mūs ir izsitusi no sliedēm, pat viss šis skaistums tā īsti mūs neatdzīvina. Izstaigājam dārzu bez tādas uguntiņas, nu ja reiz esam atbraukuši tad jāizstaigā. Vēl viens iemesls atgriezties. Atgriežamies kempingā patiešām noguruši. Vakariņas un slovēņu vīns mūs nedaudz uzmundrina.

 

Ir 15.07.  Mūsu pēdējā pilnā diena Slovēnijā. Pēc visu sacītā visi pamodušies kā nokrituši, kalni bija nomocījuši. Šodien ir doma apmeklēt pazemes šahtas un uztaisīt nelielu šopingu.

Aizbraucam uz pilsētu Velenjē, kur ir pazemes bagātību ieguves vieta un iespējams apmeklēt šahtu Stari Jašek un muzeju. Adrese:  www.rlv.si/muzej/slo/index.htm

Laicīgi ielieku jaunas baterijas fočikā, kā nekā būs jābildē pazemē. Mana centība izrādās velta, jo visi fočiki un telefoni jāatstāj skapītī. Par ģimenes biļeti samaksājam 28 eur. Šīs ir vecās šahtas ar visām palīgtelpām (ģērbtuvi, dušu, virtuvi un atpūtas telpām) kurās izveidots muzejs. Tiekam ievesti telpā kur uzvelkam halātus, galvā ķiveres un pie virtuves lodziņa izsniedz līdzņemamas pusdienas (maizi ar desu un sinepēm un mazo sulas paciņu). To sabāžam halāta kabatās. Tālāk ejam uz telpu kur uz speciāliem āķīšiem uzkarinam savus žetonus. Tie tika iedoti kad pirkām biļetes. Līdzīgi žetoni bija šahtu strādniekiem, kuri ejot šahtā tos atstāja un atgriežoties savāca. Tā varēja izsekot cik cilvēku ir lejā un vai visi ir atgriezušies. Tālāk mūs ar liftu noved 58m dziļumā. Gaiss lejā necerēti svaigs. Ejam pa vecajām šhtām ik pa laikam apstājoties pie ekspozīcijām un uzklausot gida stāstījumu. Visiespaidīgākā bija šahtas iegruvuma simulācija un šahtas spridzināšana.Esam pie ekspozīcijas par ogļraču darba bīstamību, kad atskan troksnis, gaisma nodziest un dzirdama nogruvuma skaņa. Zem kājām grīda kustās un liekas, ka visa šahta dreb. Atskan kliedzieni un trauksmes zvana skaņas. Cik vis negaidīti sākās, tik pat ātri apklust. Parādās gaisma un redzam putekļu mākoni un akmeņu čupu zem kuras guļ cilvēks. Izjūtas tādas dīvainas, bailīgas, bet interesantas. Gadās, kad šahtu tālāk ar parastiem instrumentiem nevar izrakt, tad tiek pielietots dinamīts. Tiek nodemonstrēts kā tas notiek ar visu troksni, vibrāciju un putekļiem. Skaļi un bailīgi. Pusceļā mūs ieved ēdamzālē un kamēr stāsta par šahtas vecumu, par rūdām ko iegūst, par jaunajām šahtām notiesājam savas līdziedotās pusdienas. Dodamies tālāk kur tiekam vizināti ar slīdošo lenti, speciālu šahtu vilcieniņu un iepazīstināti ar jaunajām šahtu rakšanas iekārtām un tehnoloģijām. Pēc 2 stundu ilgas ekskursijas ar liftu tiekam nogādāti atpakaļ virszemē. Ekskursija bija ļoti interesanta, noteikti iesaku to apmeklēt.

Turpmāk laižam ķemmēt bodes. Vispār lielveikalos pārtika ir lētāka nekā pie mums. Kaut vai maizes kas tiek pārdota uz svaru maksā 50 santīmu kilogramā. Arī saimniecības preces ir lētākas. Rokas elektrisko urbmašīnu nopirku par 28 ls. Sapirkušies dāvaniņas sev un mājniekiem laižam uz kempingu. Kempingā noprovējam vietējo peldētavu, kurā ietek kalnu upe, kas padara ūdeni ļoti vēsu.

 

Ir 16.07. Ceļamies, brokastojam, samaksājam par trīs naktīm 87 eur un atvadamies no laipnās kempinga administratores. Viņa mums uzdāvina slovēņu vīna pudeli (mājās nogaršojām, baigi labais), mēs viņai Laimas šokolādes. Pa ceļam vēl paredzēts apstāties Mariborā un apskatīt 400 gadu veco vīnogulāju. Adrese: www.maribor-pohorje.si/ Iebraucam Mariborā un īsti nevaram saprast kur to meklēt. Apjautājamies un mums parāda virzienu. Nobraucam garām norādītajai vietai, bet neko neieraugam. Noliekam auto un ejam atpakaļ ar kājām. Tāpat neko ievērības cienīgu nesaskatam. Kāpjam augšā vecpilsētā un ejam kamēr ieraugam pilsētas plānu ar atzīmētām apskates vietām. Skatamies un secinam, ka vīnogulājam esam gājuši garām 2 reizes. Ritīgi auni. Ejam vēlreiz un beidzot ieraugam māju, kur gar tās otro stāvu visā garumā stiepjas vīnogulājs. Bijām savās galvās iedomājušies kaut ko daudz lielāku, apjomīgāku. Kad apskatamies tad secinam ka mūsu mājās 10gadu vīnogulāja stumbrs ir pirksta resnumā, šis jau izskatās pēc ritīga koka stumbra. Vīnogu ķekari lieli un skaisti, bet klāt nevar tikt, atliek tikai noskatīties. Ieejam vienā maiznīcā, sapērkamies bulciņas un dodamies uz auto lai pa taisnāko ceļu brauktu uz mājās. Šās reizes ekskursijas programma ir izsmelta. Mājās braucam caur Austriju kur no tālienes paskatamies uz Grācu un Vīni, tad caur Slovākiju garām Bratislavai, Trnavai, Trenčinai un Žilinai. Slovākijā vienā benzīntankā pie Žilīnas uz rīkojam vakariņas. Stāvlaukumā uzriktējam galdu, izvelkam no auto visus krēslus, uzvāram zupu un tā pa smuko paēdam vakariņas. Apkārt staigā un blisinās vietējie, bet neviens neko neaizrāda, mēs jau arī nevienam netraucējam. Pienāca divi čaļi un teica, ka mums esot baigi forša mašīna, viņš arī tādu gribot. Tālāk turpinam ceļu mazu gabaliņu pa Čehiju, tālāk caur Poliju gar Bielsko Biala, Katowici,Czestochova, Pitrkow Trybunalski un Rawa Mazowiecki kur kādu gabalu pirms Varšavas nogurums liek sevi manīt un iebraucam benzīntankā nosnausties.

Ir 17.07. Pēc kādu 4 stundu gulēšanas ap septiņiem pamostos. Aizeju uz benzīntanku nomazgājos, paņemu kafiju un pagaidu kad pārējie būs gatavi tālākam ceļam. Tā īsti nevienam ēst negribās un turpinam ceļu mājup. Ap desmitiem esam Varšavā un trāpam rīta sastrēgumos. Tālāk pēc Varšavas braucam caur Ostrow Mazowiecka, Zambrow, Lomža, Szczuczyn, Stawiski, Grajewo un pie Rajgorod divos dienā beidzot visiem sagribās ēst pa ritīgo. Statoil benzīntankā paši uzriktējasm ritīgas pusdienas. Tālāk ceļš ved caur Augustow, Suvalki un esam Lietuvā. Tad caur Mariampoli, Kauņu, Šauļiem un esam Latvijā. Nu vairs tikai caur Jelgavu un ap deviņiem vakarā esam mājās Tukumā, kur mūs sagaida izkurināta pirts. Tā mūsu 11 dienu ceļojums ir beidzies.

Auto ceļā nepievīla ne mirkli. Navigācija gan šad tad mūs gribēja vest pa apkārtceļiem. Paši esam veseli, ja neskaita, ka sieva Vogela kalnā saķēra iesnas un pāris dienas puņķojās.

Kopumā nobraukti 5032km.

Iztērēta degviela 490L = 375Ls

Kempingos atstājuši 205Ls

Pārtikā iztērējuši 120Ls

Ekskursijās samaksāts 115Ls

Ceļa nodevās iztērēti 32Ls

 

            Kopā pa četriem notērēti 847Ls.

 

Nu kaut kā tā. Nākamreiz brauksim uz ......., bet tas jau būs cits stāsts.


Par stāstu balsots 0 reizes


komentāri

limucis 2013-04-27 18:34:24
Ļoti labs izziņas materiāls. Jūs esiet dikti pastrādājis, lai to visu sarakstītu. Paldies, noteikti noderēs.
circenitis 2010-06-23 10:18:04
Interesanti,man Jūsu ceļojums ļoti patika, izsmeļoša informācija. Ir vērts padomāt, vai arī mums neaizšaut uz tirieni, jo arī paši esam gruntīgi autoceļotāji. Paldies, vēlu vē daudz jauku ceļojumu ar auto, jo man šķiet, ka tieši ar savu mašīnu ir vislabākā braukšana.