lietotāju stāsti

Liktenīgais ceļojums

 

Manu ceļojumu laikam nenosaukt ne par tipiski romantisku, ne īpaši ekskluzīvu vai ekstrēmu, bet liktenīgo gan – jo tas mainīja manu dzīvi.

Līdz tam aktīvā ceļotāja nebiju, drīzāk gan pasīvā, bet ceļojums uz Sāremu ļāva paskatīties uz tūrismu ne tikai kā ceļošanu, bet arī kā dzīves veidu. Redzētais, izjustais un piedzīvotais bija arī atklāsme par iepriekšējās dzīves esamību, jo es tai vienkārši noticēju. Braucu kopā ar pavisam svešiem cilvēkiem, īpašus kontaktus nenodibināju, vien tik, cik prasa ekskursijas sadzīviskie jautājumi, tāpēc pilnībā varēju izdzīvot visas emocijas tikai sevī.

Ceļojot pa nelielo Igaunijas salu, visu laiku mani nepameta sajūta, ka esmu jau šeit bijusi. Varbūt kādā no savām iepriekšējām dzīvēm? Ainava tik pazīstama: smaragdzaļās kadiķu audzes pilnas melnu odziņu, piekrastes savdabīgā augu valsts, dažas sugas saglabājušās vēl no pēcledus laikmeta. Savvaļas orhideju pļavas. Bieži atceros Sāmsalas lielāko pilsētu Kuresāri ar iespaidīgo viduslaiku pili pašā jūras krastā un unikālo Katli meteorīta krāteri – mazliet baisu, bet reizē tik skaistu un neatkārtojamu. Tieši tajā dienā šeit notika koncerts. Mūziķi bija izvietojušies uz nelielas plostveida estrādītes krātera vidū. Tādu akustiku es nekur un nekad netiku dzirdējusi. Tepat pilsētiņas laukumā uzstājās folkloristi. Dančos tikām ierauti arī mēs. Igauņu dejas ļoti atšķiras no mūsējām, bet tas nebija šķērslis, lai dejotu. Uz beigām jau gāja tīri labi. Man patīk ziemeļu zemes. Esmu pabijusi Zviedrijā, Somijā. Vēl ilgojos aizceļot uz Norvēģiju.

Atpakaļceļā piestājām nelielajā Muhu salā, lai iegādātos svaigi ceptu ceļamaizi. No omulīgā maiznieka un pārdevēja vienā personā iegādājos ne tikai maizīti, bet guvu ierosmi kaut ko līdzīgu veidot savā leišmales mazpilsētā Aknīstē.

Tas viss notika pirms 3 gadiem. Tagad mums Aknīstē ir savs Sēļu namiņš, īsta maizes krāsns lielajā saimes istabā, un mēs cepam rudzu maizi bez „e” piedevām. Brauciet to nogaršot! Pa šiem gadiem mūsu maizīti ēduši un arī paši mācījušies cept vairāki tūkstoši apmeklētāju. Es atstāju pedagoga darbu un tūristu uzņemšana kļuva par manu sirdslietu un mazo rūpaliņu. Bet necilas noliktavas ēka pārtapa par Sēļu namiņu, kad, piedaloties žurnāla „Ieva” un firmas „Meryld” konkursā, izcīnījām uzvaru un prēmiju izmantojām telpas remontam.

Tik spēcīgu ietekmi manai dzīvei un darbībai deva ceļojums uz Sāremu. Ja man šodien jautātu, kur es vēlētos atgriezties un varbūt pat apmesties uz dzīvi, tā ir Sārema, neskatoties uz to, ka man jau pāri pusmūžam. Sajūtas par iepriekšējās dzīves esamību nogūlušas sirdī spilgtas un īstas!

Es ilgojos pēc Sāremas:


Sārema, sala tu skaudrā,

Viļņu brāzmām mūžīgi skautā,

Kadiķu saknēm cauraustā,

Ziemeļu vējos rūdītā,

Atmiņā neizdziestošā.

A – a – a – a – a .....


Par stāstu balsots 0 reizes


komentāri

rudite_ur 2008-12-12 09:20:10
Man prieks, ka šo stāstu nu var lasīt ikviens. Esmu bijusi Dainas radītajā Sēļu namiņā, ēdusi viņas cepto rudzu maizi un dzērusi piparmētru tēju. Cik ļoti tas viss - senču dzīves gudrība - vajadzīgs stresainajā šodienā. Lieliski, ja cilvēks ceļojumā dodas ne vien atvērtām acīm, bet arī atvērtu sirdi! Pārved mājās lieliskas idejas un tās īsteno. Rudīte.