Mans dzīves plāns bija beigt studijas un atgriezties Krievijā, kur es piedzimu, un strādāt par reportieri izdevumā angļu valodā, kas aptver Krievijas politiku un sabiedrību.
Šis plāns izgāja pa logu 2022. gada 23. februāra naktī.
Nu, tas ir tāds pārspīlējums.
Toreiz vairāk nekā jebkad agrāk bija vajadzīgi žurnālisti uz vietas, lai sniegtu perspektīvu, ko valdība un valsts kontrolētie plašsaziņas līdzekļi neveidoja visos veidos — šķietami visos veidos, bet pareizajā virzienā.
Taču ar katru dienu pēc manas pirmās ziņas, ka Krievijas tanki šķērsojuši Ukrainas robežu, šis mans dzīves plāns šķita neiespējams.
Nepārprotiet mani, žurnālistu situācija Krievijā nebija gluži saulīte un varavīksnes, pat pirms totālā kara sākuma pagājušajā gadā, un lietas ar katru dienu kļuva sliktākas. Nebija neviena konkrēta brīža, kurā es nonācu pie šāda secinājuma, drīzāk bija notikumu virkne – un katrs to juta.”uz Viens, “pat pirms kara sākuma.
Brīdis, ko jutos, kad skatījos Dožd jeb TV Rain, neatkarīgu kanālu un ziņu telpu, kam sekoju līdzi savai ģimenei, kopš sevi atceros, bija tā pēdējā pārraide. Valdība bloķēja piekļuvi kanālam, kas nav bijis pieejams kabeļtelevīzijā kopš 2014. gada, pēc tam, kad kanāls marta sākumā ziņoja par iebrukumu.
Šis pēdējais raidījums, kas piepildīts ar atvadu asarām no visas ziņu telpas, ir izgriezts melnbaltā Gulbju ezera joslā — mājiens Padomju Savienībai, kad kanāli pārraida baletus, lai slēptu traģiskos notikumus un satricinājumus ziņās, tostarp pēc Leonīda Brežņeva nāves 1982. gadā un apvērsuma mēģinājuma laikā pret Mihailu Gorbačovu 1991. gadā.
2021. gadā “Dožd” kopā ar citu Latvijā bāzētu neatkarīgu izdevumu “Meduza” tika pasludināti par “ārvalstu aģentiem”. Jauniegādātajam plakātam bija pievienota neērti gara atruna, kas jānovieto pirms jebkādas saziņas no personas vai organizācijas, kas tiek uzskatīta par tādu.
“Šos ziņu medijus/materiālus veido un/vai publicē ārvalstu mediji, kas veic ārvalstu aģenta funkcijas, un/vai Krievijas juridiskā persona, kas veic ārvalstu aģenta funkcijas.”
Šā gada janvārī ģenerālprokurors Medūzu atzina par “nevēlamu” organizāciju, pārceļot to garām bijušajam un briesmīgajam “ārvalstu aģenta” apzīmējumam. Tas ne tikai liedz organizācijai vispār darboties Krievijas teritorijā, bet arī pakļauj Krievijas pilsoņus riskam pat tad, ja materiālus dāvina vai pārpublicē Meduza.
Notikumi kļuva nopietnāki, kad pagājušajā mēnesī Novaya Gazeta no savas tīmekļa vietnes un sociālajiem medijiem izņēma karu, jo bija bažas par reportieru drošību un iespējamu valdības rīcību. Tikai pirms diviem gadiem Dmitrijs Muratovs, Novaja Gazeta redaktors, bija viens no 2021. gada Nobela Miera prēmijas laureātiem par saviem žurnālistikas darbiem.
Pēdējais piliens bija pagājušajā nedēļā, kad Krievijas varas iestādes izvirzīja apsūdzības Ivanam Gerškovičam no Wall Street Journal spiegošanā pēc viņa aizturēšanas marta beigās. Šī ir pirmā reize, kad Krievijā kopš aukstā kara laikiem pret amerikāņu reportieri tiek ierosināta spiegošanas lieta.
Tas patiešām bija pēdējais trieciens, beigas neizteiktai vienošanās, kas ļāva ārvalstīs akreditētiem medijiem palikt valstī un mēģināt manevrēt ar pieaugošajiem ierobežojumiem žurnālistiem.
Gerškoviču ir akreditējusi Krievijas Ārlietu ministrija. Šobrīd viņš atrodas apcietinājuma otrajā nedēļā Lefortovo – bēdīgi slavenajā cietumā, kura apstākļi tiek uzskatīti par skarbiem ieslodzītajiem, kurus izmantoja piespiedu nopratināšanai.
Krievijā bāzētās organizācijas ir spiestas slēgt un bēgt, un ārvalstu korespondentiem tiek sūtīts skaidrs vēstījums, ka tās vairs nav gaidītas, ja vien neievēros valdības līniju.
Izklausās pazīstami, vai ne?
Par to, ko tas ir vērts, Wall Street Journal to izdarīja Visi Gerškoviča ziņojumi ir bezmaksas – To noteikti ir vērts izlasīt.
Rakstot šo rakstu, es pilnībā apzinājos briesmas, ar kurām saskartos, ja atgriezīšos Krievijā tikai tāpēc, ka biju iestājies par neatkarīgu žurnālistiku, kas vērstos pret valdības līniju. Nezināmie mani uzskatīja par anonīmu, lai aizsargātu manu drošību.
Pat ja viņi to sauc par karu, žurnālistiem draud cietumsods līdz 15 gadiem.
Bet man ir liela privilēģija nedzīvot Krievijā, greznību, ko daudzi nevar atļauties. Ja tie valstī, kuriem ir mazas izredzes izbēgt, baidās runāt, baidoties no ieslodzījuma, iesaukšanas vai darba zaudēšanas, man vajadzētu izmantot visas manas iespējas.
Es ne tuvu necietu šī kara sliktākās sekas. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja datiem es neesmu daļa no 21 965 civiliedzīvotājiem, no kuriem vairāk nekā 6000 ir nogalināti. Krievu bombardēšana neiznīcināja ne manu māju, ne manu pilsētu.
Taču ir svarīgi turpināt spiedienu un turpināt runāt par zvērībām, kas Ukrainā turpinās līdz pat šai dienai. Tas ir ļoti grūti bez žurnālistiem uz vietas.
Ivans Gerškovičs tikai darīja savu darbu.
