Pētījumā norādīts, ka vienotu nodokļu sistēmas palielināja IKP bijušajās padomju republikās un satelītos
Kad 1991. gadā Padomju Savienība sabruka, bijušajām republikām un satelītiem bija jāizdomā, kā finansēt nesen neatkarīgās valdības. Viņi vēlējās aplikt iedzīvotājus ar nodokļiem tādā veidā, kas radītu pietiekamus ienākumus valdības vadīšanai, bet arī palīdzētu paplašināt viņu kapitāla izsalkušo ekonomiku uz tirgus veselības sistēmām. Lai gūtu panākumus, bija nepieciešams nodokļu likums, kas atstāja ģimenēm naudas tērēšanu un vēlmi nopelnīt vairāk.
Sākotnēji lielākā daļa valstu izvēlējās Rietumu stila nodokļu kodus, kas parasti ietvēra sarežģītus aprēķinus, kas ietver vairākas ienākumu kategorijas, atskaitījumus un kredītus, lai noteiktu jebkuras personas vērtējumu. Tie ir pazīstami kā progresīvie nodokļu kodeksi, kas koncentrējas uz to, lai tie, kuri var atļauties maksāt vairāk, to darītu.
Taču no 1994. līdz 2011. gadam katra no šīm agrāk komunistiskajām vienībām vismaz dažus gadus pārgāja uz vienotas likmes nodokļu sistēmu ar salīdzinoši zemām likmēm. Pilsoņi tika novērtēti pēc fiksētas procentuālās daļas no ienākumiem. Procentuālā daļa parasti bija pakļauta dažām atteikšanās vai atskaitīšanas iespējām.
Nav neviena universāla nodokļu koda
Darba lapa Rakstījis Braiens Vitons no UCLA, viņš aplūko šos nodokļu eksperimentus, lai analizētu progresivitātes makroekonomiskās sekas. Viņa pētījumi liecina, ka postkomunistiskās ekonomikas vidē virzība uz vienotām nodokļu likmēm palielināja IKP pieaugumu.
Saskaņā ar pētījumu, vidējais gada IKP uz vienu iedzīvotāju 20 valstīs palielinājās par aptuveni 1,38 procentpunktiem, papildus iepriekšējam vidējam gada pieaugumam 5% apmērā desmit gadu laikā pēc vienota nodokļa pieņemšanas. Pēc šīs pirmās desmitgades nebija nekādu pierādījumu par nepārtrauktiem ieguvumiem.
Zemā progresivitāte — šaurās likmju atšķirības dažādos ienākumu līmeņos, kas radās ar fiksētas likmes režīmiem — bija atbildīgas par spēcīgajiem ekonomiskajiem ieguvumiem, kas sekoja reformām, saskaņā ar Vitona mājasdarbu un investīciju lēmumu modeļiem dažādās pakāpeniskās pakāpes apstākļos un ar to saistīto empīrisko analīzi. . Būtībā progresivitātes samazināšana ir palielinājusi vērienīgu ieguldījumu pieaugumu un padarījusi šo ieguldījumu pievilcīgāku.
“Tas nebija tikai par pāreju no augsta vidējā uz zemu vidējo līmeni,” intervijā saka Vitons. Tā vietā IKP pieauguma temps notika “pakāpeniskas lejupslīdes rezultātā”.
Lielākā daļa pētījumā iekļauto valstu, kas dažādos laikos no 1994. līdz 2011. gadam pieņēma vienotas nodokļu sistēmas, noteica vienotas likmes no 10% līdz 15%. Visaugstākie rādītāji bija Igaunijā, Lietuvā un Latvijā – attiecīgi 26%, 33% un 25%. Piecas valstis, tostarp Ukraina, pēc vairākiem gadiem ir atgriezušās pie progresīvās nodokļu sistēmas.
Vitons izmantoja pārklāšanos, lai novērtētu vienotā nodokļa ietekmi uz IKP pieaugumu un citiem makroekonomiskajiem rezultātiem, salīdzinot valstis, kuras ir ieviesušas vienotu nodokli, ar valstīm, kuras vēl nav (bet tuvākajā nākotnē) to ieviesīs.
Viņa dokumentā norādīts, ka reforma izraisīja lielākus kapitālieguldījumus, piemēram, rūpniecisko iekārtu un rūpnīcu iegādi, kā arī zināmu nodarbinātības pieaugumu. Lai gan vienotās likmes kopumā samazināja nodokļu ieņēmumus, viņš neatrada pierādījumus tam, ka valsts parāds vai palielinātas ārvalstu investīcijas veicinātu papildu izaugsmi.
Izmantojot standarta ienākumu nevienlīdzības mērauklu, Vitons neredz pierādījumus tam, ka vienotā nodokļa eksperimenti ietekmētu atšķirību starp vidējo izpeļņu iedzīvotāju ar zemiem un augstiem ienākumiem katrā valstī.
Šķiet, ka vienotās likmes ir palielinājušas nodokļu saistību izpildi bijušajās komunistiskajās valstīs, īpaši turīgo vidū, saka Vitons. Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas šajās valstīs ir bijusi lielāka nekā Rietumu valstīs, jo pastāv ļoti liela ēnu ekonomika — pētnieki lēš, ka daudzās no šīm valstīm 40–50% darījumu netiek reģistrēti — un turīgo vidū plaši izplatīta “radošā grāmatvedība”. Vitons skaidro, ka ar fiksētām cenām sistēmu ir grūtāk izspēlēt, izmantojot juridiskas nepilnības, un maksāt var būt lētāk, nekā algot profesionāļu komandas, lai aizstāvētu neatbilstību vai samazinātu rēķinu.
Vitons atzīmē, ka pētītās valstis zaudēja milzīgas kapitāla summas gados uzreiz pēc komunisma sabrukuma, padarot tās īpaši uzņēmīgas pret reformām, lai stimulētu investīcijas. Salīdzinājumam, ASV ekonomikā kapitāla netrūkst, un darba tirgus pēdējā laikā ir tuvu pilnai nodarbinātībai.
“Šīs valstis ir ieguvušas vairāk no vienotiem nodokļiem nekā mūsdienu Rietumu ekonomikas,” viņš saka. “Tas norāda uz to, kāpēc “optimālā nodokļu sistēma” dažādās valstīs nedaudz atšķiras atkarībā no tās institucionālā konteksta, attīstības līmeņa un daudziem citiem faktoriem.”
Kā ar ASV, kur regulāri parādās priekšlikumi par vienotu nodokli? Vitons e-pasta apmaiņā skaidro, ka nodokļu saistību izpilde ASV ir augstāka, atstājot mazāk iespēju to palielināt, veicot nodokļu reformas. Tāpēc viņš sagaida ienākumu starpības paplašināšanos, ja Amerikas Savienotajās Valstīs tiks ieviesta vienota nodokļu sistēma. Turklāt ēnu ekonomika Amerikas Savienotajās Valstīs ir daudz mazāka, un, saskaņā ar aplēsēm, tur daudz mazāk ir turīgu personu tiešu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.
Bijušajās komunistiskajās valstīs Vitons centās izslēgt citus skaidrojumus IKP pieaugumam pēc vienoto nodokļu ieviešanas. Pārbaudēs netika atklāti pierādījumi par ārvalstu investīciju palielināšanos, palielinātu inovāciju, regulāriem budžeta deficītiem vai strukturālām izmaiņām nozarē, kas veicinātu IKP pieaugumu.
Lai apsvērtu iespēju, ka valdības varētu ieviest plašākas izaugsmi veicinošas reformas kopā ar vienotām nodokļu likmēm, Vitons izmantoja citas politikas dimensijas, izmantojot indeksu “Ease of Doing Business” (katru gadu Pasaules Banka ierindo ekonomikas un to, cik labvēlīgi tās ir uzņēmējdarbības vadīšanai). . Tas arī izolēja valstis, kurās reformu valdība uzvarēja ar šauru pārsvaru, kur plašākas reformas var būt grūti īstenot. Pētījumā konstatēts, ka to augšanas tempi būtiski neatšķīrās no citiem.
