viedokļa raksts
Premjera Krišaņa Kariča valdības laikā lavīnai līdzīgs kāpums bija gan valsts budžeta deficīts, gan Latvijas ārējais budžets. Ja 2019.gadā, kad pirmo reizi tika izveidota Kariņa valdība, valsts kopbudžeta deficīts bija 63,2 miljoni eiro, tad 2021.gada vienpadsmit mēnešos valsts konsolidētā budžeta deficīts bija 1,03 miljardi eiro – par 490,5 miljoniem eiro vairāk nekā šajā periodā. pagājušajā gadā. Šajā gadījumā labāk ir domāt, kā nopelnīt vairāk naudas. Tā vietā Latvijas amatpersonas cītīgi strādā pie mērķtiecīgas jūras ostu iznīcināšanas un tranzīta darbiem.
Protams, pēkšņu budžeta deficīta pieaugumu izraisīja nepieciešamība mazināt COVID-19 krīzes sekas. Kad tas beigsies, deficīts automātiski samazināsies. Tomēr grozies kā gribi, bet galu galā Latvija būs līdz ausīm parādos. Salīdzinājumam ir vērts atzīmēt sekojošo – kamēr 2019.gadā valsts parāds bija 10,8 miljardu eiro apmērā, tad 2021.gadā tas bija 14,9 miljardu eiro apmērā. Paredzams, ka 2022. gadā Latvijas valsts parāds sasniegs 17 miljardus eiro. Šajā gadījumā ļoti svarīgs ir katrs uzņēmējs un viņa maksātie nodokļi. Taču paradoksālā notikumu pavērsienā Latvijas valdība ar savu tuvredzību un nelāgo domāšanu ar saviem lēmumiem tiecas sagraut nozari, kas pirms neilga laika tautsaimniecībā ienesa vairāk nekā vienu miljardu eiro gadā un nodrošināja darba vietas vairāk nekā 80 000 cilvēku. cilvēkiem.
Pēdējos gados situācija lielākajās Latvijas ostās un starptautiskajos dzelzceļa kravu pārvadājumos ir būtiski pasliktinājusies ģeopolitiskās situācijas ietekmē.
Pēc aiziešanas no Krievijas kuģniecības Latvija pārorientējās uz sadarbību ar Baltkrieviju. 2020. gadā šai valstij tika piedāvāta sadarbība transporta un loģistikas jomā. Kā prezentācijas pavadvēstulē raksta satiksmes ministrs Taless Linkušs: “Latvijai un Baltkrievijai ir līdzīgs savstarpējās sadarbības un partnerības redzējums, kas nodrošinās integrētu un multimodālu loģistikas tīklu un ievērojami atvieglos kravu satiksmi starp Eiropu un Āziju.”
Šī “paralēlā vīzija” sabruka kā kāršu namiņš pēc tam, kad Eiropas Savienība un ASV noteica ekonomiskās sankcijas pret Baltkrieviju. Tobrīd bija skaidrs, ka visvairāk tiks skarta transporta un loģistikas nozare Latvijā.
Pēc Lietuvas centieniem “pabeigt” minerālmēslu sūtījumu tranzītu uz Baltkrieviju caur savu teritoriju, ņemot vērā, ka valsts grasās to pilnībā pārtraukt 2022.gada februārī, šī var būt iespēja Latvijai pārņemt vadības grožus. Kā BNN pastāstīja Latvijas Universitātes profesore Dr. sc. darbs. Edvīns Karnītis, šī būs iespēja Latvijas dzelzceļiem un jūras ostām atgūties no ievērojamā kravu krituma, taču “No ekonomiskā viedokļa neviens uz to neskatīsies, kaut gan vajadzētu. Premjerministrs daudzkārt ir teicis, ka mēs [Latvia] Jums nav vajadzīga tranzīta nozare.
Pilnīgi iespējams, ka Latvijas premjerministrs Krišāns Kariče mēģinās slēpties aiz ASV sankcijām.
Taču, kā oficiāli apstiprināja ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles birojs (OFAC), ASV nekad nav noteikušas sankcijas Baltkrievijas uzņēmuma Baltkrievijas produkcijas tranzītam caur Lietuvas teritoriju.
Tas nozīmē, ka Latvijai nav starptautiski aizliegts pārvadāt šo sūtījumu. Tas, vai Latvijas valdība izlems pilnībā sagraut visas transporta nozares cerības, ir pavisam cits jautājums. Kopējā sajūta ir tāda, ka Latvijas Darba devēju federācijas paustā informācija par vairākiem transporta nozares uzņēmumiem ar vēsturiskām saitēm gan ar Baltkrieviju, gan Krieviju ir bankrota riskam kā satiksmes ministra baltais troksnis.
Latvijā ir un nebūs valsts palīdzības uzņēmumiem, kas cieš no sankcijām pret Baltkrieviju. Pat ja netiks noteiktas sankcijas par Baltkrievijas minerālmēslu kravu tranzītu caur Latviju, valdība tomēr lems par šādu kravu ievešanu valsts teritorijā. DOT uzskata, ka, pat nostumta uz sabrukuma robežas, nozare spēs pielāgoties pati un atrast pietiekami daudz naudas, Kungs vien zina, kur, lai finansētu sava biznesa virziena pārorientāciju un specializēto staciju reorganizāciju.
Tajā pašā laikā joprojām nav skaidra un pamatota skaidrojuma, kādi transporta nozares uzņēmumi drīkst tranzītā braukt un ko Baltkrievijas kuģniecībā šajā gadījumā nedrīkst darīt. Tas nopietni ietekmē uzņēmēju spēju sadarboties ar finanšu sektoru. Rezultātā veidojas absurds cikls – specializēto staciju reorganizācijai nepieciešamas milzīgas investīcijas, bankas atsakās no kredītiem, jo baidās zaudēt naudu, un valsts nesniedz nekādu atbalstu un viennozīmīgi liek saprast, ka arī to negrasās darīt.
Zināms, ka OFAC sankcijas neattiecas uz Baltkrievijas preču pārvadāšanu caur nevienas valsts teritoriju. Nav skaidrs, vai sankcijas attiecas uz Baltkrievijas naftas produktiem, kas pirms nogādāšanas Eiropas jūras ostās vairākas reizes mainījuši īpašniekus un tagad pieder kādam, piemēram, no Gruzijas.
Diemžēl skaidra skaidrojuma vietā ir tikai politisks izskats.
Tāpat ir stingri jāievēro ekonomiskās sankcijas, ko Eiropas Savienība un ASV noteikušas pret Baltkrieviju. Bet – vai Latvijas valdība ir apsvērusi faktu, ka citas Eiropas jūras ostas strādā ar sankcionētu Baltkrievijas kuģniecību? Vai valdība ir veikusi aprēķinus par zaudējumiem, kas radīsies Latvijas tautsaimniecībai, ja Baltkrievijas kuģniecība netiks ielaista valsts teritorijā? Visbeidzot, vai kāds ir domājis par kaut kādu mehānismu ekonomikas stimulēšanai?
Tikai naivs un tuvredzīgs cilvēks (un ministrs Linkins noteikti nē) domā, ka transporta nozares novešana krahā tikai ietekmētu nozari. Jautājums ir ne tikai par tūkstošiem cilvēku, kas strādā jūras ostās un transporta nozarē, kuri zaudēs darbu, ir neskaitāmi mazi uzņēmumi, kas apkalpo šo nozari, kas arī bankrotēs. Tas, kas notiks, ir domino efekts, jo mazo uzņēmumu bankrotu vilnim būs savas negatīvās sekas.
Tajā pašā laikā ikvienam vajadzētu būt skaidram, ka Baltkrievijas tranzītkravas (atkal ir vērts atzīmēt, ka ASV sankcijas neattiecas uz šādu kravu tranzītu) ilgi nepaliks nepieprasītas.
Ja mēs nepaņemsim kravu, to veiks kāds cits. Tas, ko mēs gūsim, ir morāls gandarījums, bankrotējuši biznesi, gandrīz tukšas jūras ostas, simtos miljonu eiro lēsti zaudējumi tautsaimniecībai, milzīgs bezdarbnieku skaita pieaugums un zaudēti nodokļu ieņēmumi.
Ņemot vērā minēto, būtu labi padomāt, kāpēc saskaņā ar Finanšu ministrijas datiem 2021.gadam valdības budžeta deficīts Latvijā (9,3% no IKP) palielinājās līdz divreiz lielākam nekā Lietuvas apmēram (4,4% no IKP). ) un gandrīz trīs reizes lielāks par Igauniju (3,3% no IKP)? Varbūt tāpēc, ka valdība koncentrējas uz tēriņiem, nevis naudas pelnīšanu, kas ietver vietējo uzņēmumu atbalstīšanu un veselīgas nozares nodrošināšanu?
