Nacionālistu opozīcija nesenajos elektrības padeves pārtraukumos daļēji vainoja valdības ekonomisko stratēģiju, kas balstījās uz strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu.
PN runā par nepieciešamību atteikties no pašreizējā ekonomikas modeļa, kas balstīts uz lētu darbaspēku, ko nodrošina ārvalstu strādnieki, un pāriet uz kaut ko citu.
Jāpiebilst, ka šī kritika bieži attiecas uz ārvalstu darbaspēka pieaugumu, bet ne uz rekordlieliem tūrisma rādītājiem, kas arī izraisa enerģijas pieprasījuma pieaugumu karstajās vasaras dienās.
Un, lai gan ir saprātīgi vainot valdību neplānošanā un nepietiekamajā sadales sistēmā, joprojām nav skaidrs, kādu ekonomikas modeli iestājas opozīcija.
PN neizgudro riteni, reklamējot maldinošo analoģiju starp valsts ekonomiku un “pilnu” autobusu ar ierobežotu sēdvietu skaitu.
Pirms trim gadiem tieši Roberts Abela bija tas, kurš izaicināja Bernardu Greču, lai piekristu viņam, ka Malta ir “pilna” nelegālo imigrantu ziņā.
Lai gan problēmas, ko rada nelegālā migrācija, ir diezgan atšķirīgas no tām, ko rada legālo ārvalstu strādnieku pieplūdums, aizspriedumi pret “brūnajiem” aziātiem pārspēj “melnajiem” afrikāņiem.
Tagad, tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, opozīcija ir tā, kas dod mājienus, ka valsts ir pilna ar cieņu pret “trešo valstu pilsoņiem”, kas veic zemiskus darbus, ko daudzi maltieši vairs nedara.
Aptaujas arī liecina, ka bažas par ārvalstu strādniekiem tagad ir pārsniegušas bažas par nelegālo migrāciju. Šajā kontekstā opozīcija nākusi klajā ar neviennozīmīgu formulu, ko dažādi vēlētāju segmenti var interpretēt dažādi.
No vienas puses, PN ekonomikas modeļa kritiku var interpretēt kā saprātīgu aicinājumu plašāk piemērot darba likumus un labākus apstākļus ārvalstu strādniekiem.
No otras puses, to varētu interpretēt kā pieklājīgu veidu, kā likt viņiem doties mājās, vai arī: “Mums žēl jūs, nabaga imigranti, kas guļat 40-vietīgos divstāvu dzīvokļos, bet mums ir labāk bez jums.”
Bet vai tiešām valsts var iztikt bez trešo valstu pilsoņiem? Šeit ir trīs iemesli, kāpēc ārzemnieku izceļošana ir nevēlama un nepraktiska.
1. Slikti un nekvalificēti darbi ir jādara kādam, un Maltas zemie bezdarba rādītāji liecina, ka imigranti nevienam neņem darbu.
Parlamentā iesniegtie dati liecina, ka, neskatoties uz Maltas strādnieku skaita pieaugumu no 155 000 2012. gadā līdz 174 000 2022. gadā, faktiskais strādājošo skaits, kuri pelna mazāk par 20 000 eiro, ir samazinājies par trešdaļu — 29,1%. 2012. gadā bija 108 000 Maltas pilsoņu, kuri nopelnīja mazāk nekā 20 000 eiro gadā; desmit gadus vēlāk tas bija samazinājies līdz 77 000. Visos citos algu diapazonos Maltas darbaspēks ir palielinājies. Tie paši dati liecina, ka daudzas no šīm darbavietām aizpildīja tieši zemu atalgotie imigranti no ārpus Eiropas Savienības.
Turklāt Maltā ir viens no zemākajiem bezdarba līmeņiem Eiropā, neskatoties uz to, ka pieaug gan ārvalstu strādnieku skaits, gan sieviešu skaits. Tikai gadu pēc pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā Maltas sieviešu līdzdalības līmenis bija tikai 34,5%. Šis rādītājs pieauga līdz 47% 2013. gadā un uzlēca līdz 67% 2020. gadā, pārsniedzot ES vidējo rādītāju.
Tas liek domāt, ka ārvalstu strādnieki neņem neviena darbu un vienkārši veic nepieciešamos darbus, ko Maltas strādnieki nevēlas darīt situācijā, kad bez darba paliek tikai daži.
Noteikti nav nekāda attaisnojuma tam, ka darbā iekārtošanas aģentūras izmanto cilvēkus, un Darba partijas nespēja lielā mērā apkarot ļaunprātīgu praksi koncertu ekonomikā.
Ir arī vērts pajautāt, kāpēc Maltas studenti neņem pagaidu darbu tādās nozarēs kā mazumtirdzniecība un restorāni – iemesls var būt zemākas algas. Šajā ziņā problēma nav ārzemniekiem, bet gan piedāvātajām algām.
2022. gadā no visām ES valstīm Maltā tika reģistrēts trešais mazākais likumā noteiktās minimālās algas pieaugums, kas svārstās no vairāk nekā 20% Vācijā un Latvijā līdz 5,4% Maltā. Var tikai aizdomas, ka valdības nevēlēšanās krasi palielināt minimālo algu izriet no priekšstata, ka lielākā daļa zemo algu saņēmēju ir ārzemnieki, kuru lētais darbaspēks bagātina Maltas biznesu.
Tomēr, kritizējot ekonomikas modeli, joprojām nav skaidrs, vai opozīcija pieprasa labākus apstākļus strādniekiem, kuri neatkarīgi no viņu valstspiederības veic niecīgus darbus, vai arī tā vēlas viņus padzīt, kas varētu būt būtisks subjektīvs ekonomiskais mērķis, kas ignorē realitāti. Ka kādam ir jādara mazkvalificēts darbs.
Vai tiešām varam iedomāties dzīvot valstī, kur neviens nepiegādā un nepiegādā maltītes, netīra birojus, nebrauc ar autobusiem, nesavāc atkritumus un nestrādā būvlaukumos? Vai arī kā izskatītos slimnīcu pakalpojumi un veci cilvēki bez trešo valstu pilsoņiem? Protams, mums šie strādnieki ir jāvērtē vairāk un jābeidz izturēties pret viņiem kā pret izspiestiem citroniem… Bet bez viņiem mēs noteikti nevaram iztikt, pat ja vēršamies uz jaunām ekonomikas nozarēm, kas piedāvā labākas izredzes gan Maltas, gan ārvalstu strādniekiem.
2. Opozīcija pēkšņi nepārvērsās par dezinformācijas ekonomiku. Tāpēc jūs reti sūdzaties, ka valsti apmeklē tik daudz tūristu, neskatoties uz to ietekmi uz infrastruktūru. Tomēr, izņemot neskaidrus mājienus par jaunām ekonomikas nozarēm, viņš nav parādījis, kā viņš plāno saglabāt pašreizējos izaugsmes līmeņus, vienlaikus samazinot ārvalstu darbaspēku, kas to veicina.
Ir arguments, ka mūsu ekonomika lielā mērā ir atkarīga no izaugsmes tādās nozarēs kā būvniecība un tūrisms. Var izvirzīt argumentu, ka ekonomiskā izaugsme nav dievam līdzīga vienība, kurai mums jāupurē viss, ieskaitot mūsu dzīves kvalitāti.
Ja opozīcija ar jaunu ekonomikas modeli saprot virzību uz ilgtspējīgāku ekonomiku, tai ir jāformulē šī vīzija kā ilgtermiņa galamērķis ne tikai ārvalstu strādnieku ziņā, bet arī mūsu tūrisma un būvniecības nozares pārstrukturēšanai. Piemēram, ir pamatoti jautāt, vai valstij ir jāturpina jaunu viesnīcu celtniecība, ņemot vērā tūrisma neizbēgamo ietekmi uz infrastruktūru. Ir zināms fakts, ka tūristi mēdz būt ekstravagantāki nekā cilvēki, kas šeit dzīvo, un nav pārsteidzoši, ka lielākā daļa elektrības padeves pārtraukumu sakrita ar tūristu ierašanās maksimumu. Piemēram, oficiālā statistika liecina, ka 2018. gadā ikgadējais atkritumu rašanās rādītājs pastāvīgajiem iedzīvotājiem bija 430 kg uz vienu cilvēku, savukārt tūristu vidū šis rādītājs pieauga līdz 774 kg uz vienu tūristu. Kamēr iedzīvotāji vidēji uz vienu iedzīvotāju radīja 205 kg pārtikas atkritumu, sezonālie iedzīvotāji saražoja 368 kg.
3. Darbaspēki ir bargi jākritizē par to, ka viņi ignorē ekspluatēto ārvalstu strādnieku nožēlojamo stāvokli. Taču problēma rodas, uzskatot, ka viņu pastāvēšana ir īslaicīga. Dot viņiem tiesības nozīmē arī samierināties ar to, ka daži no viņiem šeit paliks ilgu laiku. Bet tas ir pretsvešbrigādes murgs.
2023. gadā nevar runāt par Maltas “strādnieku šķiru”, nepieminot vairāk nekā 50 000 strādnieku, kas ievesti no valstīm ārpus Eiropas Savienības, kuru skaits pēdējās desmitgades laikā ir desmitkāršojies. Viņu ekspluatācija, jo īpaši gadījumos, kad šādus strādniekus pieņem darbā aģentūras, kurām viņi joprojām ir pakļauti, joprojām ir traips uz leiboristu sociālistiskām pilnvarām. Kā saskaņot partijas identitāti ar strādnieku šķiru un tās nespēju risināt problēmas, kas saistītas ar to, kas pašlaik ir nozīmīga strādnieku šķiras daļa?
Taču ārvalstu strādnieku tiesību piešķiršana, tostarp, piemēram, tiesības balsot vietējās vēlēšanās, mudinātu vairāk viņu izrakt saknes valstī un kļūt par maltiešiem. Un, lai gan tas var būt ksenofobiska un rasista ļaunākais murgs, tas var būt arī visefektīvākais veids, kā integrēt ārzemju darbiniekus sociālajā struktūrā pat ikdienas lietās, piemēram, atkritumu savākšanā.
Mums ir jājautā, vai mēs vēlētos vairāk ārzemnieku, kuri jūtas piederīgi Maltai, vai vairāk citronu izspiestu cilvēku, kas dzīvo geto, kuru aizvainojums varētu kļūt par problēmu.
