Kādreiz reti sastopamās govis ar gaiši vai tumši zilu ādu atkal var redzēt ganāmies Latvijas laukos starp brūniem, melni vai baltiem raibu liellopiem.
Unikālā un skarbā šķirne, kas padomju laikā gandrīz izmirusi, pēdējo desmitgažu laikā ir atgriezusies kā negaidīts latviešu nacionālās identitātes simbols.
“Viņu sliktākās dienas ir pagājušas,” sacīja Arnis Bergmanis, Calvini ciema Ceroli zoodārza vadītājs, kas darbojas kā liellopu audzētava.
“Zilās govis ir unikālas un brīnišķīgas. Es priecājos, ka varam palīdzēt tām attīstīties,” viņš teica AFP, izmeklējot mazu bērnu.
2000. gadā Latvijā bija tikai 18 zilās govis, bet šodien ir aptuveni 1500 – tīršķirnes, kā arī hibrīdi.
Sākotnēji tas bija sastopams tikai Baltijas piekrastē Korzem reģionā, bet arvien populārāks kļūst arī centrālajos reģionos.
“Ar prieku palīdzam katram jaunajam zemniekam vai viesu mājas īpašniekam iegūt savu zilo govi,” sacīja Bergmanis.
Lauku viesnīcnieki liellopus iegādājas kā tūristu piesaisti, savukārt zemnieki savā ganāmpulkā iekļauj simbolisku zilu govi, pateicoties spēcīgajam mātes instinktam.
“Ja jebkuras krāsas teļš zaudē māti vai atdalās, zilā govs paņems teļu un izaudzinās kā savējo,” sacīja Bergmanis.
– kultūras simbols –
Zilās govis attīstījās piekrastē, kur tās piekopa spartisku dzīvesveidu, spējot dzīvot uz krūmu zariem un kāpu zālienu – lopbarību, ko citi mājlopi uzskata par neēdamu.
Leģenda vēsta, ka savu krāsu viņi iegūst no jūras, lai gan patiesībā viņi ir dzimuši gandrīz bēšā krāsā. Viņu kažoks ātri kļūst zils un, gadiem ejot, kļūst tumšāks.
Krāsviela ietekmē arī muskuļu audus un rada īpaši tumšu gaļu, lai gan tās daudzums vienmēr ir bijis pārāk mazs liela mēroga gaļas pārdošanai.
Kad komunisti nāca pie varas padomju okupācijas laikā, viņi koncentrējās uz liellopu gaļas un piena produktu masveida ražošanu. Viņi deva priekšroku biežāk sastopamiem liellopiem, kas izraisīja zilās govs gandrīz izmiršanu.
Taču teātris visu izglāba.
Pēc slavenās latviešu dramaturga Gunāra Priedes 70. gadu lugas “Zilais” sabiedrības apziņā atgriezās privātie lopi, kļūstot par nacionālās identitātes izplūšanas simbolu.
2006. gadā lauksaimnieki, zinātnieki un entuziasti nodibināja Zilo govju asociāciju, lai aizsargātu šo šķirni.
Tikmēr valdība piešķir īpašas subsīdijas zilo govju īpašniekiem.
– “Spēcīgs un neatkarīgs” –
Zilās govis nodrošina mazāk piena nekā jūsu vidējie mājlopi — aptuveni 5000 litru (1300 galonu) uz vienu govi gadā, salīdzinot ar 8000 litriem holšteinai, taču piens ir veselīgāks un barojošāks.
Viņi arī izceļas ar spēju attīstīties skarbos apstākļos, norāda biedrības Zilā govs prezidente Daiga Šimkēviča.
“Spēcīga, neatkarīga un spēcīga, zilā govs var dzīvot ārā visu gadu, pat ziemas salnās, kuras nevar izturēt citas šķirnes liellopi,” viņa sacīja AFP.
Biedrība Zilā govs organizē lauksaimnieku seminārus, veic precīzu uzskaiti, lai izvairītos no radniecības, strādā, lai saglabātu populācijas pieaugumu, kā arī veic pētījumus par mājlopiem.
“Nākotnē mēs ceram veikt pilnīgu DNS analīzi, lai noteiktu zilajai govijai unikālos gēnus,” sacīja Šimkēviča.
“Zilā govs nekad nav bijusi inficēta ar BCV, tāpēc mēs ceram identificēt gēnus, kas var sniegt labumu arī visām pārējām govīm.”
