Krievijas uzbrukuma Ukrainai brutalitāti nemierina Krievijas armijas impotence, un arī sirdis nespēj pacelt ukraiņu drosmi. Televīzijā dienu no dienas notiek liela mēroga slepkavība.
Šobrīd ir ziņots par 3,5 miljoniem bēgļu un tūkstošiem civiliedzīvotāju upuru. Tā ir slepkavošana, slepkavošana un nerimstība. Krievijas ekonomika ir izpostīta, un šī asiņainā slaktiņa rezultāts ietekmē pasaules ekonomiku.
Pat tādas gļēvas valstis kā Indija un Brazīlija izjūt Vladimira Putina un viņa krievu rotaļu lācīša trako orgānu dzirnavu karsto elpu.
Iebrukums Ukrainā bija muļķība un noziedzīga darbība, bet tā turpinājums kļuva par tīru un ilgtspējīgu ļaunumu.
Daži ASV komentāros ieteica ar pārsteidzošu domu, ka tas viss ir saistīts ar NATO paplašināšanos. Bet, ja NATO pēc Berlīnes mūra krišanas nepaplašināsies, Krievija nejutīsies apdraudēta un neiebruks Ukrainā. Muļķības.
Krievija Eiropā ir jutusies apdraudēta kopš cara laikiem. Ja NATO nepaplašinātos līdz Baltijas valstīm Igaunijā, Lietuvā un Latvijā, tad tur tagad tiktu izvietoti Krievijas spēki.
Ja Ukraina būtu iestājusies NATO, ASV nebūtu samaksājušas cenu par sūkni un Eiropa pēdējās ziemas dienās nedrebētu, prātojot, kā nākamie mēneši paies bez degvielas, lai saražotu elektrību.
Drošība ir pastāvīga lūzuma līnija Krievijas domāšanā par Rietumiem. Protams, Sanktpēterburga ir tuvu pārējai Eiropai, un to var šķērsot. Un Maskava nav tik tālu no saviem Eiropas kaimiņiem, lai iebrucēji to varētu viegli sasniegt: Napoleons tur nokļuva, un Hitlers to būtu varējis izdarīt, ja viņš būtu bijis labāks stratēģis. Bet lielākā daļa Krievijas ar 11 laika zonām ir ģeogrāfiski neaizsniedzama. Tas padara drošības argumentu grūti norīt.
Putins vēlas atjaunot Krievijas impēriju un impēriju, kas komunisma laikā gāja vēl tālāk – padarot viņu par sātanisku romantiķi. Viņš vēlas atjaunot Krievijas hegemoniju pār tās bijušajām valstīm: vispirms Ukrainu.
MSNBC vadītājs Lerijs O’Donels pareizi pieļāva, ka NATO vai tikai ASV iesaistīšanās, lai palīdzētu Ukrainai, var izraisīt kodolkaru; Karš ir ne tikai Eiropā, bet arī starp ASV un Krieviju – tas pats, kas dominēja pasaulē no 1945. gada līdz Padomju Savienības sabrukumam.
O’Donela arguments atklāj bezspēcību, kas pavada kodolieročus, un uzdod jautājumu: vai mēs nekad nevaram mest izaicinājumu Krievijai, Ķīnai vai jebkurai citai valstij ar lielu kodolarsenālu un spēju piegādāt savus ieročus ASV un Eiropai?
Ja jā, vai Krievija ir imūna pret iebrukumu Baltijas valstīs?
Mēs zinām patiesību, kas slēpjas aiz Ķīnas ambīcijām attiecībā uz Taivānu. Vai tas ir arvien neizbēgamāk? Prezidents Džordžs Bušs sacīja, ka mēs darīsim “visu, kas nepieciešams, lai aizstāvētu Taivānu”. Tas ir ļoti maz ticams tagad, ja vispār.
Nav tā, ka starptautiskās skatuves realitāte ir tik ļoti mainījusies, bet kļuvusi skarba un skarba. Tomēr viena lieta ir mainījusies: neizsakāmais slaktiņš un ciešanas Ukrainā mainīs Krievijas paaudzes stāvokli Eiropā. Krievija būs parija, nevis partneris.
ASV baidās no kara ar Krieviju, bet Krievijai, kas ir daudz vājāka visos aspektos, jābaidās no kara ar NATO un ASV.
Apmeklējot Maskavu, tuvojoties Afganistānas padomju okupācijas beigām, es dzirdēju četrzvaigžņu krievu ģenerāli sakām: “Nekad vairs”. Bet iebrukums Ukrainā atkal ir atgriezies. Vai Krieviju un citus agresorus atturēs vēl ilgi pēc tam, kad Ukrainā būs apglabāti pēdējie mirušie un vēl ilgi pēc tam, kad Krievijai tiks atdots pēdējais līķu maiss? Iespējams, paaudzes garumā runa ir par to, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai atjaunotu globālo ekonomiku pēc tam, kad Krievijas iebrukums Ukrainā uzņēma savu šausminošo gaitu.
