Mūzikas veidotājs Gunārs Igaunis / Raksts

Pirms dažiem gadiem tika uzsākta tūrisma kampaņa, kas raksturoja Latviju kā “zemi, kas dzied”. Lai redzētu šo melodisko gēnu darbībā, lieliska vieta, kur sākt, ir Gaigalava, kas atrodas 240 kilometrus uz austrumiem no Rīgas.

Šajā jaukajā ciematā Latgales sirdī Gunnars Igonis daudzējādā ziņā ienes harmoniju ausī. Viņš izgatavo jaunus un novatoriskus rīkus, apkopo unikālu vēsturisku rīku kolekciju un piedāvā apmeklētājus no visas pasaules ar praktiskām darbnīcām, kurās ikviens var noklikšķināt.

“Beigās muzicē visi, pat cilvēki, kuri sevi nekādi neuzskata par mūziķiem!” Gunnārs saka.

Pēc Latvijas Mūzikas akadēmijas beigšanas Gunārs kļuva par mūzikas skolotāju savā novadā. Haotiskajos neatkarības pirmajos gados apgabala skolas nevarēja iegūt ksilofonus un citus instrumentus, tāpēc Gunners sāka tos izgatavot savā garāžā. Deviņdesmito gadu beigās lētais Ķīnas imports pielika punktu deficītam, tāpēc viņš pievērsās tradicionālo latviešu mucu, cītaru un kokles izgatavošanai.

Viņš ir arī izstrādājis “skaņu gultu”, interesantu rīku ar pielietojumu veselībai un labsajūtai. Pacientam guļot uz koka platformas, zem tā esošās klaviatūras mūzika raida nomierinošus viļņus cauri viņa ķermenim. Pagrieziet tastatūru otrādi, un to var izmantot, lai palīdzētu rehabilitēt rokas traumas.

Ja vajag vēl liecības par Gunāru čaklo dabu, viņš brūvē arī mēnessērdzi, lai tūristiem varētu nogaršot sava dzimtā novadu.

“Mums ir senas mēness tradīcijas. Galu galā Latgale robežojas ar vēl trim tautām, un gadsimtu gaitā esam no tās aizguvuši kaut ko vai divas — dažas labas, dažas ne tik labas,” viņš smejas.

Ziemā, kad jaunu instrumentu pasūtījumu ir maz, Gunāri rosās ar akordeona labošanu. Gadu gaitā cilvēki ir ziedojuši gados vecākiem cilvēkiem, kuriem tas vairs nav vajadzīgs, pamazām iegūstot unikālu kolekciju. Šī raksta attēlā viņš stāv ar vēsturisku akordeonu, ko darinājis Augusts Ieviņš, kurš 20. gadsimta 30. gados izveidoja akordeonu fabriku Vamierā un vadīja mūzikas veikalu Kr. Baruna Ella atrodas Rīgas centrā, līdz to pēc kara padomju režīms slēdza.

Gunāra kolekcijā ir arī 90. gadu sākumā Latvijā ražotās cītaras, tostarp dažas kniedes, kas veido jau nopērkamos akordus, padarot tās par sintezatoru prototipiem. Ir arī ermoņika, kas mums atgādina aizmirstu vēstures nodaļu. Pirms Pirmā pasaules kara Sanktpēterburgā strādāja daudzi latgalieši, kuri līdzi veda mājās savas laipnās trompetes.

“Daži atgriezās ar sievām, citi bija apmierināti ar ermoņiku,” viņš stāsta.

Gunārs sevi vērtē kā prasmīgu gliemežnīcu un akordeonistu un prot spēlēt arī dažus citus instrumentus. Kopā ar sievu Rasmu un meitām Lieni, Martu un Laimu uzstājas ansamblī Igauņu ģimene (Igauņu ģimene, video skaties zemāk). Grupai labi veicās nacionālajos TV talantu šovos, kā arī devās turnejā pa Eiropu un ASV. Viņi ar nepacietību gaida, kad pēc bloķēšanas atcelšanas atkal varēs rīkot tiešraides.

Tautas dziedāšanas talantu ziņā Gunārs saskata kur pilnveidoties. Lai gan cilvēki agrāk komponēja savu mūziku, lielākā daļa cilvēku mūsdienās ir tikai tās patērētāji. Viņš bija šokēts, ka maz jauniešu pat zina tādas klasiskās tautasdziesmas kā “Rīga dimd”.

“Progresa dēļ mēs klusējam,” viņš noskumis sacīja. “Pat vasaras vidū ir ļoti jāpiepūlas, lai dziedātu, jo radio fonā visu nakti trokšņo.”

Gunāra padoms ir atgriezties darīšanas garā. Pat lielajās sacensībās aizraušanās ir svarīgāka par tehnisko spožumu.

“Uzvarētāji nebija tie, kuri dziedāja perfekti vai kuriem bija nevainojami akordi vai toņi — viņi bija tie, kas ielika tajā savu sirdi un dvēseli,” viņš saka. “Tā spēlē mūsu latviešu dziesmas, nevis lipīgas ārzemju dziesmas.”

Pastāstiet mums par kļūdu