Aleksandra Deliosa gadiem ilgi ir pētījusi imigrantu nometnes pēckara Austrālijā.
Viņas ģimenei tas nebija jāpiedzīvo, taču viņa atceras, ka ir dzirdējusi stāstus par bēdīgi slaveniem objektiem, kas uzauguši, un vēlāk kā vēsturniece dokumentējusi citu cilvēku pieredzi.
“Tā bija spoka klātbūtne, ne tikai manas ģimenes stāstā. Tās bija vietas, no kurām jāizvairās, piemēram, “Pārliecinieties, lai jūs netiktu nosūtīts uz Bonegilla”, tas bija vārds uz nākamā kuģa,” Cosmos kontaktinformācija vadība.
Tā nebija tikai Bonegilla. No 1940. līdz 80. gadiem visā Austrālijā darbojās migrantu uzņemšanas un apmācības nometnes.
Diliosa iepazīstina ar saviem pētījumiem par diviem no tiem — Benalla, Viktorijā un Grēta, Jaundienvidvelsā — gaidāmajā sadarbības izstādē Itālijas muzejā Melburnā, CO.AS.IT.
Projekts apvieno piecus gadījumu izpēti, tostarp migrācijas centrus un rūpniecības objektus, kas stāsta par Austrālijas rekonstrukciju pēc Otrā pasaules kara ar masu migrāciju un rūpniecību.
Izmantojot imigrantu attēlus un stāstus, izstāde izceļ valsts veidošanas programmas, kas pārveidoja valsti ar imigrantu darbu nometnēs (Benalla un Greta), lielākajās rūpniecības vietās (Snowy Hydro), aizsardzības un izejvielu ražošanā (Woomera, Long Range Weapons Corporation, BHP Steelworks, Port Kembla) un mazajiem uzņēmumiem Melburnas priekšpilsētās.
Gadījumu izpēti koordinēja komanda no četrām universitātēm: Alexandra Delios (Austrālijas Nacionālā universitāte), Anuma Pires un Andrew Sanija (Melburnas Universitāte), Mirjana Lozanovska (Dīkina universitāte) un Deivids Benons (Tasmānijas Universitāte).
dzīvot vai iet bojā
Kas šiem pieciem projektiem ir kopīgs?
“Noturības jautājums no imigrantu perspektīvas,” saka Delios.
“Viens no izstādes galvenajiem punktiem ir tas, ka imigranti pēc kara ne tikai bija saistīti ar masu industrializācijas veidošanu, bet arī veidoja savus uzņēmumus un tīklus, kas šajā procesā radikāli pārveidoja ne tikai maigo kultūru, pārtikas folkloru un tamlīdzīgi, bet faktiskās fiziskās struktūras un ekonomiskās sistēmas.
Sākotnēji migrantu nometnes bija pirmā pieturvieta kara bēgļiem, bet vēlāk Austrālijas atbalstītās migrācijas programmas ietvaros nekvalificētiem strādniekiem, kā arī ieceļošanas vieta lielākajai daļai tajā laikā ieceļojošo grieķu un citu dienvidu eiropiešu, piemēram, itāļu.
Dilios stāsta, ka Benalla nometne uzņēma daudz bēgļu tās pirmajos darbības gados no 1949. līdz 1952. gadam saskaņā ar IDP shēmu.
“Tātad cilvēki nāk no tādām valstīm kā Latvija, Lietuva, Igaunija, daudz poļu bēgļu un galu galā arī Ukrainas bēgļi.”
Lielas grupas ierašanās no Austrumeiropas notika pēc Austrālijas pirmā imigrācijas ministra Artūra Kalvela slavenā paziņojuma, ka valstij ir jābūt “mājai vai mirtai”.
Tika ziņots, ka 1947. gada vizītes laikā Eiropā Kalvels bija mērķējis uz “baltajiem” bēgļiem un paziņoja, ka “ļoti apbrīno baltiešu izturēšanos, ķermeņa uzbūvi un strādīgo raksturu”.
1947. gada decembrī ieradās pirmais “Beautiful Platisas” kontingents, kurā bija aptuveni 800 jauni vīrieši un sievietes no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas.
Austrālijas sabiedrībai viņi tika attēloti kā pievilcīgi, dzīvespriecīgi, uz rīcību un kopumā “labi tipi”, kā tolaik ziņoja prese (Olberija izdevums Border Morning Mail, 1947. gada 9. decembris).
“Nometnes bērni” un “laimīgākie” grieķi
Benalla, saukta arī par “Balt Camp”, ir kļuvusi par neformālu vietni grūti apmetināmiem migrantiem. Vientuļās mātes, atraitnes un sievas, kas šķirtas no vīra, bija starp tiem, kas tur tika nosūtīti ar bērniem.
Austrālijā bija noteiktas prasības attiecībā uz vēlamajiem imigrantiem, un vēlamais imigrants bija tikai viens vīrietis, kurš varēja strādāt. Galu galā kritēriji tika paplašināti, iekļaujot ģimenes,” skaidro Delios.
“Vientuļās sievietes bija grūtāk izdzīvot bērnu aprūpes un darba laika jautājumu dēļ […] Viņi uz Benalla nosūtīja to, ko viņi sauca par “problēmu gadījumiem”, strādājošas vientuļās mātes.
Daži no viņiem pavadīs gadus nometnē kopā ar saviem bērniem. Džims Klopšteins bija viens no “nometnes bērniem”.
Viņa māte bija Emma no Latvijas, un Džims dzimis pārvietoto personu nometnē pēckara Vācijā. Viņai izdevās atrast darbu, taču sievietes algas tajā laikā nebija pietiekamas, lai viņu atbrīvotu no nometņu sistēmas.
“Šie centri patiešām tika izveidoti, lai ģimenes varētu izmitināt tikai uz laiku, kas nepārsniedz dažus mēnešus, bet Džims visu savu bērnību pavadīja Benalā,” stāsta Delioss.
Viņš ieradās divu gadu vecumā un aizgāja 16 gadu vecumā, kad nometni slēdza 1967. gadā.
Vairāk nekā desmit gadus tur joprojām dzīvo dažas ģimenes.
“Džims bija ļoti iesaistīts šīs vietas iekļaušanā Viktorijas mantojuma reģistrā un aktīvi iestājās par šīs paaudzes sieviešu stāstiem, piemēram, viņa māti.”
Vēl nesen Benalla tika uzskatīta par vienu no vismazāk atmiņā palikušajām imigrantu nometnēm Austrālijā.
Tā vairs nav, Dilios saka, pateicoties šiem “nometnes bērniem”, kuri apvienoja spēkus kā vietējā kopienas grupa.
“Tie ir iemesls, kāpēc tā ir iekļauta mantojuma sarakstā, un pēdējos gados ir bijis daudz darba, lai atzīmētu šo vietu.”
Kad Diliosai jautāja viņas viedoklis par grieķu imigrantu neesamību Benallas nometnē, Dilios teica:
“Mana teorija ir tāda, ka grieķu kopiena un ģimeņu atbalsta organizācijas ir spēcīgākas. Tāpēc bieži vien ģimenes nometnē neatradās uz ilgu laiku. Viņi izkļūt no tās, cik ātri vien varēja.”
[…] Grieķi bija nodibinājuši labklājības biedrības, un šie tīkli aktīvi iesaistījās, palīdzot jaunpienācējiem, kuriem Baltijas valstīs nebija mazu grupu.
Pictured, the Dellios family (Alexandra’s grandparents, dad and uncle) in Greece, shortly before they migrated to Australia. Photo: Supplied/Alexandra Dellios.”]
Tolaik Austrālijā nebija daudz no daudzajām migrantu nometnēm. Armija atsevišķos gadījumos atsāka kontroli, pārdodot zemes gabalus un nojaucot ēkas.
No šīm sākotnējām imigrantu nometnēm nav palicis daudz struktūru. Viņi ir ārpus redzesloka, ārpus prāta. Un tie kļuva par zīmi, ko izmantoja dažādi politiskie spēki, lai svinētu multikulturālus panākumus.
Tas palielina nepieciešamību darīt zināmus stāstus ar faktisko migrantu balsīm, saka Dilioss.
“Viņi izmanto oficiālas platformas, lai uzskaitītu savus stāstus, kā tas ir gadījumā ar Benalla mantojuma sarakstu. Viņi izmantoja šo platformu, un tā viņiem netika piedāvāta, jo sākotnēji viņiem tika liegts iekļaut mantojuma sarakstu, taču viņi turpināja par to cīnīties.
“Tas, kā bija būt vienai etniskajai viesstrādniecei 1950. un 1960. gados Austrālijā, nav stāsts, ko bieži redzat svinīgos stāstos par pēckara imigrāciju. Tāpēc ir svarīgi to paturēt prātā.”
* Migrantu tīkli: migrantu nometnes, Snow Water, Kemblas Steel Harbor un Myra, Melburnas priekšpilsētās, no 2022. gada 16. novembra līdz 2023. gada 10. februārim, no pirmdienas līdz piektdienai plkst. 10:00–17:00, sestdienās 10:00–17:00; Bezmaksas ieeja Museo Italiano CO.AS.IT., 199 Faraday Street, Carlton VIC 3053.
