Latvija, tāpat kā pārējā Eiropa, piedzīvo COVID-19 pasākumu pašreizējās sekas, kas visas tieši ietekmē valsts un tās reģionu ekonomisko stāvokli.
Īpaši skarti ir mazie un vidējie uzņēmumi, kuriem valdība vēl nav ieviesusi palīdzības sistēmu, un atbalsta kritēriji neļauj visiem uzņēmumiem pieteikties uz valsts atbalstu.
Jāatzīmē, ka krīze Latvijā sākās nevis 2020. gada martā, bet gan 2019. gada beigās. IKP samazināšanās bija saistīta ar kritumu transporta un ražošanas nozarēs. Krīze vai epidēmija ir kļuvusi par lielisku aizsegu valsts ekonomiskās attīstības plāna trūkumam.
Eksperti saka, ka valdības tīri neatbilstoša un uztverta ekonomiskā uzvedība ir novedusi pie tā, ka ekonomiskā krīze turpināsies un mūs gaida spēcīgāks vilnis. Valdība nebija gatava otrajam Covid-19 vilnim, un tuvojas trešais vilnis, un mēs tam vairs neesam gatavi.
Latvija ir unikāla ar to, ka mēs nemēģinām īstenot ierobežojošus pasākumus, lai glābtu uzņēmumus, kas darbojas citās Eiropas valstīs, bet mēs esam izdomājuši savus neloģiskos pasākumus, kas nedarbojas, un redzam, ka gadījumu skaits palielinās. Pareizi un saprātīgi pasākumi palīdzēs atgriezties normālā dzīvē, un tas ļaus uzņēmumiem darboties produktīvi un attīstīties.
Lielākajā daļā citu valstu, izņemot Latviju, valdība ir mēģinājusi subsidēt un novērst pašu iedzīvotāju patēriņa samazināšanos, tādējādi subsidējot ražošanu. Latvijā neveiksmīgs pasākums vairāku preču tirdzniecības aizliegšanai ir novedis pie ražošanas pārtraukšanas. Tas galu galā samazināja Valsts kases nodokļu ieņēmumus par 18,5%.
Baltie karogi tirdzniecības centros simbolizē apgrozījuma samazināšanos, un drošības koeficients izsīkst. Uzņēmumi, kas ierobežojumu dēļ nespēja pārdot sezonas preces, nesaņēma apgrozāmos līdzekļus jaunu preču iegādei. Valdība ir kavējusies atzīt iespēju atbalstīt biznesu, piešķirot līdzekļus apgrozāmajam kapitālam, ko var izmantot īres un komunālo maksājumu apmaksai.
Politiskā neobjektivitāte un ekonomiskā greznība, jūs nevarat būt abas
Tajā pašā laikā pašreizējās varas iestādes neveica nekādus pasākumus valsts ekonomikā vai noraidīja projektus, kuriem netiek piešķirta prioritāte. Salīdzinājumā ar citām valstīm valdības ierēdņu skaita samazināšanās ir sākusies visur. Latvijā darbinieku skaits nav samazināts, pat samazinoties darba apjomam. No katriem 1 Valsts kasei samaksātajiem nodokļiem 0,15 eiro tiek tērēti valsts aparāta uzturēšanai.
Tikmēr COVID-19 pasākumu laikā tika konstatēts, ka Latvija ir viena no uzņēmējiem liktenīgās sankciju politikas vadītājiem. Krievija un Baltkrievija jau 30 gadus izmanto Latvijas ostas. Objektīvi sakot, Krievijas centrālajai daļai un Baltkrievijai mūsu trīs galvenās ostas – Ventspils, Rīga un Lībija – ir izdevīgākas nekā Ost Luga Krievijā. Tarifi ir par 25-30% zemāki, un preču noformēšanas ātrums ir ātrāks.
Tomēr pēc daudzu gadu ilgas pretkrieviskas retorikas rezultāts bija Krievijas atteikums strādāt ar Latviju. Kremlis izmantoja savus administratīvos resursus, un preces tika novirzītas, apejot Baltijas valstis.
Pašlaik mēs esam zaudējuši banku darbību, kā arī tranzītu un tirdzniecību ar kaimiņiem baltkrieviem un krieviem. Līdz ar to ekonomika ir kļuvusi par politikas ķīlnieku. Ķīnai bija cerība, taču zinātnieki ir izsaukuši trauksmi un pamanījuši Golfa straumes palēnināšanos, kas varētu atcelt visus Krievijas un Ķīnas centienus ziemeļu jūras ceļā.
Ķīnā ir projekts, kas pazīstams kā “Viena josta, viens ceļš”. Pekina bija gatava darboties gan Latvijā, gan Igaunijā, taču, ievērojot sekojošo ASV politiku, ķīniešiem nebija atļauts ienākt Baltijas jūrā. Tagad, kad ES un Ķīnas ieguldījumu līgums sabruka uiguru jautājuma dēļ, nav jāgaida ķīniešu ieguldījumi. Tādējādi politisko problēmu dēļ ostu kompleksi, kas tikai pirms dažiem gadiem bija vieni no daudzsološākajiem Baltijas valstīs, tagad ir apdraudēti.
Pašvaldību vai pilsētas līmenī situācija ir vienāda arī valsts līmenī. Jelgavas pilsētai ir 800 gadu vēsture un attīstība. Pirms 20 gadiem tika ražoti Eiropas kvalitātes mikroautobusi un nodota ekspluatācijā viena no lielākajām cukura dzirnavām.
Deviņdesmito gadu beigās tika likvidēta RAF rūpnīca, kurā nodarbināti 4000 darbinieki, un 2006. gadā likvidēta Jelgavas rūpnīca “cukurfabrika”, kas ražoja cukuru visai valstij un eksportam; Tas nodrošināja progresīvas nodarbinātības un lauksaimniecības iespējas; Strādā cukurbiešu audzēšanā, slēgts.
Politiskā elite piekāpās Eiropas Savienībai apmaiņā pret pozīcijām un vietām Briseles aparātā. Tagad Latvija pērk cukuru no Dānijas. 2010. gadā Jeljavā ieradās nozīmīgs ieguldītājs dzelzceļa vagonu ražošanā, taču politiskā iejaukšanās atkal neļāva sākt liela apjoma ražošanu pilsētā, kaut arī finanšu ieguldījuma summa Jeljavā bija vienāda ar pilnu gada budžetu. Pilsēta. Šoreiz investors bija no kaimiņvalsts Igaunijas, taču arī šeit iejaucās politika.
Nepastāvīgais 2020. gads mums parādīja, ka viss nemainās uz labo pusi. Papildus sankciju karam ar Krieviju un Ķīnu ir pievienots “vakcīnu karš”. Tajā pašā laikā vecā nacionālā politiskā institūcija turpina dzīvot pēc principa “mēs paziņojam”, prioritāti piešķirot savām, nevis valsts ekonomikai.
Es gribētu norādīt, ka COVID-19 pasākumi ir parādījuši Eiropas Savienības vājās vietas. Nesen Eiropas Komisija ir daudzveidojusi vakcīnu iegādi, atdodot tās dalībvalstīm – katrai valstij ir tiesības tās iegādāties neatkarīgi.
Kas notiek tālāk? Ja Eiropas Savienība nespēj atrisināt svarīgos jautājumus, iespējams, mums, 27 neatkarīgajām valstīm, kas veido bloku, var būt vajadzīga lielāka neatkarība ekonomikas jautājumos, it īpaši, ja runa ir par nacionālo projektu īstenošanu un mainoties radušās politiskās domstarpības. . Tas ir pilnīgi neadekvāti, mēģinot efektīvi risināt epidēmijas izraisīto sociālo, politisko un ekonomisko krīzi.
